Vai Jāņi (Džona diena) ir latviešu svētki jeb kā baznīca izstūma saulgriežus?

Speciāli TVNET

Jāņi tiek uzskatīti par senu un autentisku, unikālu latviešu tradīciju. Daudzi tā domā un pie tā arī paliek joprojām. Tad pušķo durvis ar meijām, meitas vij vaiņagus, garšo mājās sieto ķimeņu sieru un alu, dzied līgodziesmas, puiši un vīri kurina ugunskuru un visbeidzot godina Jāni. Sēžot pie ugunskura visu nakti nomodā, jo „kas gulēs Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu“. Kāpēc mēs svinam tieši tā un nevis citādi? Kas ir galvenais – saulgrieži vai Jāņa godināšana? 

Kāpēc Jāņonkulis ir tik svarīgs?

Jāatzīst, ka mūsu ģimenē vasaras saulgrieži tika svinēti ļoti apzinīgi, ar lielu entuziasmu. Grobiņas vecmamma gādāja par mielastu, mācīja pīt vaiņagus no ziediem „pa Kurzemes modei“ (kas jāatrod 7 dažādās pļavās), bet Limbažu vecmāmiņa riktējās vairāk uz sēdēšanu pie kārtīgas jāņuguns ezermalā. Tēvs brūvēja alu un mēs bērni gatavojāmies kalmju kaujām un polku dejošanai.  Lieliski bija braucieni ar laivu pēc kalmēm pie Sudrabsaliņas un klusā dziedāšana tumsā. Kopā ar visiem radiem, draugiem un kaimiņiem. Pēcāk dziesmas apklusa, jo lielās dziedātājas tika aizvadītas uz smilšu kalniņu un ap sirdi kļuva sērīgi klausoties radiopurķi svētku tumsiņā. Pēc tam varas iestādes aizliedza kurināt jāņuguni publiskajā pludmalē un tāpēc tika apturēta kaimiņu socializācija svētkos. Tad katrs ieslēdzās savā mājā un kalmju smaržas vietā gaisu okupēja šašliku dvinga. Sociālo kopdziedāšanu aizstāja koncerti un polkas izstūma tusiņdejas. Taču Jāņa godināšana turpinājās kā parasti – dziesmās un ozola vaiņagos. Jāatzīst, ka šis jautājums man vienmēr licies savāds. Kāpēc Jānis tiek godināts? Par ko Jāņonkulis (mātes brālis) ir tik ievērojams, ka mēs visi dodamies pie viņa kā pie svētā? Suminām ar dziesmām un liekam galvā lielu ozola vaiņagu. Kāpēc tieši mātes brālis ir tik svarīgs? Vai tāpēc, ka viņam tāds vārds – Jānis?   

Viena lieta mums bērniem uzreiz bija skaidra – visi Jāņi ir svētie. Taču netika noskaidrots, kurā ticībā viņi piedalās un ar ko tik ļoti izcēlušies, ka tiek ik gadu īpaši godināti. Toreiz domāju, ka tā ir kāda sena latviešiem raksturīga senticība, kurā Jānis spēlē galveno lomu. Tāpat kā Pērkons vai Laima. Zevs vai Poseidons. Tūrs vai Balders. Taču šādu ticību neatradu.  Izrādās, ka Jāni un viņa godināšanu pie mums ieviesusi baznīca.

Jāņi jeb Džona diena kā baznīcas ieviestie svētki 

Katru gadu 24. jūnijā mēs svinam kristīgas baznīcas Svētā Jāņa Kristītāja dienu, kurš uzskatāms par svēto kristietībā un pravieti islamā. Pirms 300 gadiem Ziemeļeiropā 24. jūnijs „ieviests“ kā viņa dzimšanas diena un dažādi adaptēta un lokalizētā vietējā sabiedrībā. Piemēram kā Juhannus, Johanne diena Somijā, Jónsmessa Islandē un Sankthans/Jonsoksvētki Dānijā un Norvēģijā. Angliski runājošajās valstīs kā Saint John’s Day, bet latviešiem kā Jāņu diena. Tātad Jānis ir Džona vai Johannesa lokalizācija latviešu valodā un faktiski nozīmē nevis vietējo puišu un vīru, bet austrumu svētā slavināšanu. Tātad Līgo diena ir hednisko jeb barbaru tradīciju anulēšana baznīcas režijā. Jau 15. gadsimtā tika aizliegts svinēt pagānu tradīciju vasaras saulgriežus Ziemeļeiropā un to vietā nostājās „Jāņi“. Piemēram, Zviedrijā baznīca aizliedza svinēt pagānu vasaras saulgriežus 1425 .gadā un pamazām tika pieprasīts, lai iedzīvotāji atsakās no pagāniskajām vasaras saulgriežu tradīcijām un pāriet uz „Jāņa godināšanu“. Tādējādi tika panākta baznīcas svētku lokalizācija vietējo svinētāju apziņā un šodien mēs nedomājam „kāpēc Jāņos godinām tieši Jāni“, jo lielā mērā to uztveram simboliski kā spēka un spara, enerģijas un baudas godinājuma mirkli.  

Zviedru baznīca arī šogad daudzviet svin 24. jūniju baznīcas telpās kopā ar saulgriežiem. Zīmīgi ka šo „Jāņa dienu“ visplašāk atzīmē luterticības valstīs Ziemeļeiropā, kas izsenis centusies sapludināt baznīcas tradīcijas ar lokālajiem rituāliem. Latvijā tas vācu mācītājiem ir izdevies īpaši veiksmīgi. Pat dainās var pamanīt vairāk „Jāņa slavināšanu“ un mazāk pirms kristietības rituālu ievērošanu. Okupācija direktīvas saplūdušas ar vietējām tradīcijām.  

Kā svinēja vasaras saulgriežus pirms Jāņiem? 

Par šo daudz diskutēts Ziemeļvalstu pētniecībā. Kopā ar atziņu, ka avotu par šo tēmu faktiski nav. Dokumentos varam lasīt tikai par svētā Jāņa Kristītāja dienas atzīmēšanu. Tā kā Latvija ir Ziemeļeiropas zonas valsts (pirms vācu okupācijas), tad var pieļaut, ka mums ir bijušas līdzīgas tradīcijas šajos svētkos ar skandināviem. Piemēram, Olofa Magnus hronikā no 1555.gada ir atzīmēts, ka tauta kolektīvi svin svētā Jāņa Kristītāja dienu laukumos un pie ugunskuriem, dejojot un dziedot. Tas arī viss. Vēlāk ziemeļvalstīs tika mēģināts ieviest jaunas tradīcijas, attālinoties no „Juhana slavināšanas“. Ērika Dālberga hronika ziņo, ka 17.gs. beigās no Vācijas ievests tā saucamais „maija koks“, kas nozīmēja krusta greznošanu ar vaiņagiem un ziediem un šo tradīciju ļoti iecienījuši studenti un jaunieši. Pie tā dejojuši, dziedājuši, diedelējuši no apkārtējiem naudu. Tagad šī tradīcija izplatījusies un kļuvusi par zviedru saulgriežu svinību asi. „Saulgriežu koka“ greznošanas nolūkos socializējās sievas un meitas, pēc tam to „ceļ augšup puiši un vīri“ un visbeidzot visi iet ap to rotaļās un dejo polkas. Tad bauda pikniku un aicina draugus pusdienās. Taču, kā viss īsti notika pirms Jāņu dienas ieviešanas?  

Protams, ka vasaras saulgriežu laiks Ziemeļeiropā bija saistīts ar ticību dabas spēkam un ar augu pārdabiskām īpašībām tieši šajā īsajā – saulgriežu naktī. Visā Ziemeļeiropas reģionā ir pieņemts šajā laikā vākt ārstniecības augus. Ir pieņemts kailiem „ripināties“ pa rasu tieši šajā naktī. Tas dodot spēku un novēršot slimības. Saulgriežos nopītie vaiņaga jāglabā līdz Ziemassvētkiem (nākošajiem saulgriežiem) un jāsakurina Ziemasvētku pirtī. Vaiņags jāpin no 7 dažādiem ziediem un pirms gulēt iešanas jāpaliek zem spilvena. Tad sapnī parādīsies izredzētais. Kā īsti bija ar seksu un vairošanos? Saulgriežu nakts asociējas ar auglību visās nozīmēs. Taču pierādījumus kā tas īsti tika praktizēts, mums nav. 

Līdz ar urbanizāciju pagarinājās atvaļinājumu laiks un pilsētnieki mēdza doties uz laukiem pie radiem, lai tur svinētu vasaras saulgriežus. Tur tika lietots degvīns, alus un svinēšana daudziem sāka asociēties ar pārmērīgu alkohola lietošanu. 

1689.gada dokuments no Bjorksētras liecina, ka saulgriežu laiks esot bijis ļoti aktīvi auglīgs, jo sena zviedru paruna saka, ka „saulgriežos nakts esot visīsākā, bet iešūpojot septiņreiz septiņdesmit šūpulīšus“, kas rezultātā novedis pie ārlaulības bērnu nākšanas pasaulē un no baznīcas viedokļa neesot atbalstāma lieta. 

Vecas tautas parunas liecina, ka saulgriežos bijis pieņemts pateikties avotiem. Tie greznoti ar meijām un visādi godināti. Šāda avota ūdens esot dziedniecisks un pasargājot no slimībām. 

Saulgriežos mēdz cienāties un cienāt apkartējos. Ziemeļvalstīs salīdzinoši jauna tradīcija ir siļķe ar jaunajiem kartupeļiem un dillēm. Katram jāmarinē siļķe savā etiķa novārījumā un pēc tam jāpiedāvā ar īpašām garšām. Jaunie kartupeļi skaitījās nejēdzīga izšķērdība. Prātīgs zemnieks pagaida lai tupeņi izaug lielāki, nevis apēd mazus, jaunos kartupeļu saulgriežu vakarā. Taču saulgriežu vakars ir īpašs un tad jau var upurēt arī dažus saprātīgus lēmumus. Ko vēl ēda šajā laikā – zivis, gaļu, biezpienu un rūgušpienu. Kā desertu izmantojot zemenes. Dzēra alu un degvīna uzlējumus. 

Nacionālo saulgriežu vilnis

20.gadsimta sākumā, līdz ar industrializācijas attīstību un nacionālo valstu nostiprināšanos,  sākās nacionālisma godināšana saulgriežu svinību izmantojumā. Piemēram, Zviedrijā, ilgstoši tika diskutēts par to, vai nebūtu jāpārceļ nacionālie svētki tieši uz vasaras Saulgriežu dienu. Tas pats esot bijis jūtams arī Latvijas brīvvalsts laikā, kad saulgriežu svinēšanas tradīcijas tika saistītas ar nacionālas unikalitātes un kultūras identitātes manifestēšanu un tāpēc cēla svinēšanas nozīmīgumu un popularitāti. Arī mūsu mākslā un literatūrā ir lieliski apliecinājumi šai kustībai: „Vai jau Jāņi? Dienas iet ar darbu un steigām, tā ka nepagūst acis pacelt uz augšu, un arī kalendārs steidzas pa trīspadsmit dienām uz priekšu, un tā mēs iedzīvojušies Jāņos, un lielais, jaukais svētku noslēpums jau ir tik tuvu. Viņš ir kā apsegts biķeris uz galda, kuram mēs vēl kautrējamies klāt iet, kad sirdi skar jau svētku jausma“ – rakstīja Kārlis Skalbe savā Līgo apsveikumā. 

Brīvvalsts laikā Jāņu svinēšana kļuva par būtisku patriotisma brīdi, jo Ulmaņa laikā viss patriotiskais skaitījās modes lieta. Tautas tērps pārvērtās goda tērpā. To lietoja līgavas kāzu tērpa vietā, viesībās kā goda ģērbu un pat pieņemšanā prezidenta pilī. Latvijas valsts pasludināšanas 20. jubilejā 1938.gadā, Kārlis Ulmanis esot uzlūdzis 1938 viesus un piekodinājis visiem ierasties tautas tērpā. Arī Jāņu svinēšana pamazām kļuva par svētkiem tautas tērpā. 

Nedomāju, ka kāds tolaik īpaši iedziļinājās kas ir zāļu, Līgo vakars un kas – Jāņu diena. Tā Jānis kļuva par mūsu dievību un joprojām tiek godināts ar ozollapu vaiņagu un dodas meklēt papardes ziedu kopā ar skaistāko meiču miestā. 

Ir izveidojusies baznīcas svētku un pagānu rituālu simbioze. Taču laiks šiem svētkiem – ļoti nepareizs. Ja reiz saulgrieži ir un notiek 21.jūnijā, vai svētku diena (brīvdiena) nebūtu pārceļama uz šo datumu. Kopā ar visu Jāni?