Sievietēm vienmēr jāpakļaujas „ģimenes miera seksa kodeksam“ un jādara tā, kā laulātais vēlas. Viņš (attiecīgi) nekad nav gatavs tīrīt māju vai mazgāt traukus. Tā ziņo klasiskā mācību literatūra šajā jomā. Vai ir arī citas instrukciju grāmatas par šo tēmu? Jā, pilna bibliotēka sadaļā – daiļliteratūra ar padomiem: preciet tikai to, ko ļoti mīlat, “saglabājiet mīlestību visu mūžu“ utt. Taču šad tad tiek izdoti apcerējumi, kas ļoti atgādina savādas un neierastas pašapkalpošanās instrukcijas ģimenes dzīvei un pieļauj, ka arī citādi var izveidot garu un laimīgu mūžu. Divas no tām apskatīsim. Gerija Čepmena vecā labā „Mīlestības piecas valodas“ ir mazs mēģinājums šajā laimes cementēšanas trasē. Turpretī Vesna Perkopiča nodarbojas ar spridzināšanu.
Pirmais mīts
Lielākais iedomu burbulis laimes ģenerēšanā esot baiļu motivēts. To varot nosaukt par „meklēšanas stresu“. Cilvēkam esot bail, ka viņš nekad nesastaps savu liktenīgo otro pusīti. Negadīsies pa ceļam kārtīgs mīlas objekts, un tāpēc ņem un apprec pirmo sastapto. Surogātu. Ātri, ērti, praktiski. Īstas mīlestības vietā. No malas šādi cilvēki izskatās pēc laimes čempioniem, lai gan faktiski ir „mirušo attiecību“ upuri.
Tātad ikviens cilvēks var arī izlikties, ka īstā „otrā pusīte“ ir sastapta, un tēlot laimi apkārtējiem. Jūs taču pazīstat šādus cilvēkus, kas rāda savu ģimenes laimi publiskās vietās un medijos? Kā viņiem tas izdodas? Daļēji iznāk. Viņi zina, kādi izskatās laimīgi pāri, un mēģina citiem šo lomu nospēlēt. Ja apkārtējie publiskajiem meliem notic, tad viss kārtībā. Tēls ir nospēlēts, un pēc kārtējās izrādes atkal var slīcināt vientulības ciešanas alkoholā vai kārtīgi izlamāt otru pusīti, kas arī piedalās šajā laimes tēlošanas izrādē. Tā gadās visai bieži.
Taču, ja nu tomēr negribas šādi dzīvot („dubultās grāmatvedības“ režīmā), tad atliek meklēt tālāk. Kādi orientieri šajā ceļā būtu jāievēro?
Savā 1992.gadā izdotajā grāmatā Gerijs Čepmens runā par vairākām mīlestības valodām, kurās cilvēki sarunājas. Viņa (poliglota ikdienā) ir piecas valodas. Pirmais noslēpuma atminējums esot saprast, kādā valodā partneris runā, un iemācīties to lietot arī savā ikdienā.
Valodu nesaderība
Paradoksāli, taču var gadīties, ka mīlas objekts runā „citā valodā“. Proti, saprot pasauli citādi un uztver to dīvaināk. Mīl citus ēdienus, pieprasa dīvainus glāstus vai neierastus pieskārienus, aizraujas ar neierastām brīvā laika nodarbēm un nevēlas, ka jūs katru dienu zvanāt saviem vecākiem. Priecājas par komiskiem notikumiem un cilvēkiem. Ko tas nozīmē? Kurš kuram pieskaņosies? Izrādās, ka neviens nevienam. Ir tikai jāsaprot, ka persona „runā citā valodā“. Šis atklājums ir palīdzējis Čepmena grāmatai izdzīvot laikā un palikt populārai arī tagad – 30 gadus pēc publicēšanas. Rakstu par šo grāmatu tāpēc, ka tā ne tikai pārsniegusi savus iepriekšējos izdošanas rekordus, bet pārsteidzoši labi piemērojusies ekrāna lasīšanas apstākļiem. Daudzos diskusiju portālos pašlaik ir modē apspriest aktuālas ikdienas tēmas, izejot no Čepmena piecām valodām. „Uzvārījies“ pat Tiktoks, piedāvājot videofilmiņas ar tēmturi „lovelanguages“ ar 430 miljoniem demonstrējumu.
Kas ir autors? Būsiet pārsteigti, bet viņš nav nedz psihologs, nedz skolotājs, bet gan Teksasas garīgā semināra absolvents. Loģiski, ka viņa (kā baptista) priekšstatos attiecības starp vīrieti un sievieti ir svēta lieta, kaut kas tāds, par ko nākas cīnīties. Jo Dieva priekšā ir zvērēts mīlēt visu mūžu un tas ir obligāti jādara. Nekādas vieglprātības, viens vienīgs liels pienākums.
Saprotams, ka šādas pieejas gaismā sievietes viņa izpratnē ir kašķīgas un emocionāli vēsas, bet vīrieši klusējoši ģimenes apgādnieki.
Ko nozīmē iemācīties „partnera valodu“? Tas nozīmējot upurēties otra cilvēka labā, uztvert otru pusīti kā draugu un iespēju robežās izmantot sensuālo saiti. Jā, autors kā lingvists mani nepārliecina. Viņa piecas valodas ir mājās, pie virtuves galda konstruēta teorija, kas pašlaik ir modes lieta. Vienīgā lieta, kas mani šajā tekstā uzrunā, ir apstāklis, ka līdzīga pieeja attiecībniecībai ir bijusi arī antīkajā pasaulē un to lieliski apraksta savā pētījumā autoru kolektīvs Journal of Psychological Inquiry. Zinātniskajā rakstā ir salīdzināta Čepmena piecu valodu teorija ar agape, philia un eros. Tātad, trīs vārdi, kas klasiskajā grieķu valodā apzīmēja mīlestību: Dieva mīlestība, tuvākā mīlestība un erotiska (fiziska) aizrautība. Iespējams, ka senie grieķi labāk saprata mīlestības mīklu. Upurēšanās otra dēļ, draudzība un fiziska pievilcība bija galvenie priekšnoteikumi ilgām un patiesām attiecībām mīlošu cilvēku starpā. Ja atrodas pareizais cilvēks, tad jautājumu vispār nav. Viss notiek. Iesaku izlasīt.
Neuzticība kā laimes priekšnoteikums?
Neuzticība savam dzīvesbiedram vai partnerim ir nodevība. Tas ir zināms, un par šādu lietu neviens nav gatavs diskutēt. Taču kolēģe, žurnāliste Vesna Prekopiča domā citādi. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēka seksuālā pasija ir tik spēcīga liesma, ka to vajag uzturēt dzīvu ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. Neuzticību ieskaitot. Jaunībā viņa esot 100% zinājusi, ka nekad nepiedos neuzticību un pati „nekrāps“ partneri. Tagad, kā pieaudzis un nobriedis cilvēks, domājot citādi. Piedod dzīvesbiedram neuzticību un krāpj viņu bez bažām un kauna. Viena lieta esot iedomas un priekšstati par to kāda izskatās laimīga kopdzīve, un pavisam cits jautājums – kāda tā veidojas reālajā ikdienā. Kāda ir Vesnas shēma? Mūsu priekšstatos seksuālā kaislība ir obligāta mīlestības attiecību sastāvdaļa. Tātad fiziskais kontakts atļaujams tikai tur un vienīgi tur. Ja šāds kontakts tiek meklēts ārpus laulības, tad tas nozīmē mīlestības un visu citu veidu attiecību beigas. Pēc Vesnas domām, šāda pieeja esot aprobežota izpratne par cilvēku savstarpējo magnētismu. Tas balstīts uz romantisko ideju par to, ka viens cilvēks var apmierināt visas partnera vajadzības un kaislības. Diemžēl tas nav iespējams, taču mēs esam sev šo formulu iestāstījuši un ticam, ka tā ir iespējama.
Jā, ir zināms, ka šajā, attiecību jomā, mūs regulē baznīcas radītās normas. Pirms tam bija barbarisms, visi varēja sākt attiecības ar ikvienu, kurš gadījās tuvumā. Baznīca visu reglamentēja un pateica, kā ir pareizi dzīvot, mīlēt un audzināt bērnus. Tāpēc cauri paaudzēm mūs pavada baušļi par to, ka laulību nedrīkst pārkāpt un vēl sliktāk ir iekārot sava tuvākā sievu. Loģiski. Kā domā Vesna Prekopiča? Viņa spriež pēc savas pieredzes un piedzīvotā. Esot laimīgi precējusies ar lielisku, mīlošu vīrieti. Taču pēkšņi aizdegusies kaislībā pret kādu citu un sapratusi, ka jaunā pasija palīdzēs viņai uzlabot savu esošo laulību. Vai viņa pārkāpa laulību? Jā, pārkāpa esošās normas. Vai viņa piekrāpa savu laulāto draugu? Nē, jo uzskata šo ārpuslaulības kontaktu par īslaicīgu aizraušanos. Terapiju.
Kā uz šo žurnālistes pieņēmumu skatās socioloģe un seksualitātes pētniece Katerine Andersone? Viņai ir pārliecība, ka šādas attiecības ir nodevība un nepietiekama sociālā brieduma pazīme. Stabila noenkurošanās un uzticība esot pieauguša, nobrieduša cilvēka pazīme. Jauni cilvēki var meklēt un meklēt, bet nobriedušam cilvēkam šādu mūžīgo meklēšanu „neviens nepiedod“. Interesantas domas šajā virzienā pauž dāņu žurnāliste, rakstniece un neirobioloģe Lone Franka savā grāmatā „Mīlēt“. Proti: „Tad, kad beidzot esam izvēlējušies sev partneri un stabilas attiecības, tad partnera neuzticība smagi traumē to, kurš jūtas piekrāpts. Tu izvēlējies mani, un tagad tieši tu mani apkrāp, pievēršoties kādai citai. Iznāk, ka tava mīlestība manā virzienā vairs nav tikpat vērtīgā kā pret tavas jaunās kaislības avotu,“ raksta autore. Vai tā patiešām ir?
Filozofs Jakobs Vermeisters uzskata ka esot divas dažādas morālas sāpes. Tātad: a) ja kāds ir bijis neuzticīgs un b) ja paziņo par attiecību pārtraukšanu. Divu līmeņu ciešanas.
Vai cilvēkam ir obligāti jāapdzēš sevī jauna kaislība? Galu galā cilvēku partnerattiecības šodien ir ļoti dažādas, tieši tāpat kā ģimenes. Neraugoties uz to, ka ģimenes cilvēki šodien iekļauj savās attiecībās šķirto pāru bērnus, vecākus, mēdz būt vientuļās mātes un tēvi, tādi, kas audzina mazbērnus, jo vecāki strādā ārzemēs, utt. Tas nozīmē, ka grūti nodalīt seksuālo kaislību no sociālās monogāmijas. Īpaši smagi tas ir sievietēm. Vīriešiem šāds sadalījums izdodas vieglāk un vienkāršāk. Iespējams, labu risinājumu šajā tēmā piedāvā beļģu psihiatre Estela Perela, runājot par to, kas ir laime un kas erotiskā bauda. „Tas, kas dod erotisko baudu un liek šīm sajūtām uzbangot, ir liesmas, kuras ikdienas ģimenes pienākumu rutīna iznīcina. Apdzēš. Bremzes ir: ģimenes dzīves dienaskārtība, kura pieprasa sistemātisku pienākumu izpildīšanu, atbildību un reglamenta ievērošanu. Turpretī erotika eksistē vienīgi mistikas, neprognozējamības un pārsteigumu vidē“. (DN, 10/12.2017). Domāju, ka erotiskais magnētisms var eksistēt arī pa vidu bērnu audzināšanai, veļas, trauku mazgāšanai, bērnu pulciņu un mēģinājumu apmeklēšanai. Kāpēc tad laulības tomēr tiek šķirtas arī pēc ilgas un mierīgas kopdzīves? Tas notiek tad, ja pazūd erotiskais magnētisms un partneri uzskata, ka kopdzīve tālāk bez tā nav iespējama. Otrs variants – kompensēt šo iztrūkumu ārpus laulības. Statistika rāda, ka rietumvalstīs neuzticīgi laulībai ir bijuši 15-75% laulāto. Lai gan šī „neuzticība“ mēdz būt ļoti dažāda un dzīve esot īsa.
Gandrīz katram no mums dzīves laikā nākas izlemt, vai pakļauties mirkļa kaislībai, vai iztikt savā dzīvē bez seksuālas aizraušanās epizodēm. Līdz beidzot nonākam pie secinājuma, ka abas šīs lietas ideāli savienot laulībā nav iespējams. Jo mēs zinām, ka tā darīt nav labi. Tas ir pārkāpums, tātad – noziegums. Vai tomēr taisnība ir Vesnai Perkopičai, kura uzskata, ka ir beidzot jāuzspridzina tieši tās normas, kuras būvē mūsu priekšstatu par laimīgu ģimeni?
Ko par to teiks baznīca? To viegli prognozēt, izlasot Čepmena grāmatu. Tālāk jau ir riskanta zona, par kuru domāt un strīdēties nav pieņemts.