Pēc pandēmijas un Ukrainas kara apstākļos pārtikas cenas cēlušās. Agrāk tas nozīmētu bada laiku sākšanos un signalizētu par politisku nemieru risku. Vai esošā situācija nozīmēs tālāku autobusu pieturu soliņu zāģēšanu Tukuma apkaimē un izsalkušo demonstrācijas piedzīvosim arī mēs? Par to Krievijas prezidents Vladimirs Putins (pirms dažām dienām) referēja Valdaja apspriedē Krievijā. Agrāk tajā piedalījās arī ārzemju akadēmiķi. Tagad krēslos sēdēja vienīgi Kremļa valdniekam lojālie tautieši. Kas bija neparasts? Ir mainīta retorikas stratēģija. Tagad runa nevis par gaidāmo Maskavas kodoluzbrukumu, bet pat globālām, dižām un pat patētiskām tēmām, jo Putins ir sācis tēlot zinātnieku un nākotnes pravieti.
Ko Valdajā stāstīja Putins?
Par Zemes garozas kustību tektonisko plātņu rezultātā. Nē, viņš nesāka attīstīt plātņu tektonikas vai litosfēras problēmas. Nonāca pie secinājuma, ka šādi plātnes kustas visu laiku un pēc tam notiek zemestrīce. Tā pati, kas pašlaik liesmojot Ukrainā jau astoņus mēnešus. Sekoja secinājums, ka process noticis ilgu laiku, līdz beidzot zemes garoza nav izturējusi. Lai gan faktiski neizturēja viņa paša nervi, raugoties uz to, kā ukraiņi vēlas pievienoties Rietumeiropai, nevis sekot putinistiem Eirāzijas kopīgajā impērijā. Tad Putins iedarbināja armijas mašīnu un bruka ukraiņiem virsū, nevis zemes garoza sāka šūpoties pati un „aizdedzināja Kijivu“. Nē, daba nav vainīga, par visu atbildība jāuzņemas Putinam pašam.
Jauns šajā retoriskajā pieejā ir mēģinājums izskaidrot Ukrainas aneksiju ar dabas neizbēgamajiem procesiem. Tā sakot – Krievija nav vainīga, viss notiek dabā pats no sevis. Šo līniju Krievijas vadītājs tupināja attīstīt, skaidrojot notikumus Āzijā un Āfrikā. Atkal bija runa par „tektoniskām pārmaiņām“, no jauna secinot, ka karš Ukrainā ir dabisks “procesu rezultāts“, kas nekādi nav atkarīgs „no mūsu lēmumiem“. No specoperācijas Krievija iziešot spēcīgāka un varenāka, nekā tā bijusi agrāk.
Viņa atbildes uz jautājumiem un priekšlikumi vairāk atgādināja mācītāja un pravieša, nevis valsts vadītāja uzstāšanos. Krievija esot atmodusies jaunai misijai. Tur notiekot „garīga atgūšanās“, un visi esot gatavi cīnīties par šo unikāli cēlo Krieviju. Vai viņš grib beigt šo karu? Jā, tā izskatās. Vai Putins ir gatavs reāli atkāpties un atdot atpakaļ okupētās Ukrainas zonas? Nē, nav gatavs. Vai viņš zināja, kādā karā iesaistās? Jā, esot zinājis.
Pirms Putina uzstāšanās Dmitrijs Peskovs uzsvēra, ka šī runa ieiešot pasaules vēsturē. To „analizēs, pētīs un studēs vēl ilgi“ – viņš teica. Tas nozīmē, ka Putins no bijušā KGB drošībnieka, Jeļcina sagādnieka, spiegu priekšnieka un Krievijas vadītāja ir pārvērties orākulā. Pārcilvēka, ka jau tagad redz un paredz visas pasaules pārvērtības nākotnē.
Nekā jauna šajos tekstos nebija. Putins atkārtoja vecos propagandas šablonus: a) par Rietumiem, kas liekot ar varu visiem piedalīties geju parādēs; b) par “tradicionālām vērtībām un valstīm un ģimenēm“, kas ir ideāls; c) par izvirtīgo „dzimumu maiņu“ Rietumos (kas, starp citu, ir tā pati retorika, ko lieto mūsu konservatīvie politiķi), d) par Ukrainu kā mākslīgi izveidotu valsti, kurai nav tiesību eksistēt. Klausoties šo nepatiesību buķeti, sāka šķist, ka dzirdam klavieres, kas ir uzvelkamas un spēlē pašas. Ne vārda par reālo situāciju Eiropā, par sagrauto infrastruktūru Ukrainā, bēgošajiem ukraiņiem, kara noziegumiem frontē, nolaupītajiem un ar varu adoptētajiem ukraiņu bērniem utt. Nē, par to runāts netika. Tikai pravietojumi par Rietumu pasaules gaidāmo nelāgo galu. Bada un nosalšanas rezultātā. Vai tā būs? Nedomāju, taču ir vērts bada laiku tēmai pievērsties plašāk.
Cenas ceļas
Gandrīz visās Eiropas valstīs aizvadīto mēnešu laikā pārtikas cenas cēlušās par vidēji 15%. Tas saistīts ar inflāciju, degvielas un elektroenerģijas cenu kāpumu. Sava daļa „vainas“ te, protams, jāuzņemas pandēmijas sekām un karam Ukrainā. Pārtikas dārdzības pieaugums panāk to, ka iedzīvotāji mazāk iegādājas citas preces, jo naudas visam nepietiek. Šā iemesla dēļ virknei preču, pakalpojumu pietrūkst pircēju, un šis apstāklis ietekmē ekonomiku negatīvi. Mediji ziņo, ka pat tik pārtikušā valstī kā Zviedrija pieaug cilvēku skaits, kas vairs nespēj iegādāties dienišķo uzturu, jo pārtikas cenas tur cēlušās par 25%. Viena daļa bezdarbnieku un maznodrošināto personu var atļauties paēst tikai vienu reizi dienā un tāpēc vēršas pēc palīdzības pie baznīcas dienestiem. Saņemot konsultācijas par sociālās palīdzības iespējam, iebāžot somā reālu ēdienu no pārtikas virtuves, arī kuponus (SR). Vai visi šie apstākļi nozīmē, ka bads ir klāt? Modernā formātā?
Jā, tā var teikt. Trūcīgajās valstīs aina ir vēl bēdīgāka. Tuvo Austrumu valstīs pieaugušas cenas tādiem bāzes produktiem kā kviešu milti un saulespuķu eļļa, ko galvenokārt importē no Ukrainas un Krievijas. Tas nozīmē, ka Ukrainas karš ietekmē pārtikas cenas arī Ēģiptē, Kamerūnā, Nigērijā. Nemaz nerunājot par iekšējo karu posta skarto Jemenu un citām kaimiņvalstīm, kurās pārtikas cenu kāpums rada bada postu tiešā, nevis pārnestā nozīmē. Diemžēl arī Jemena savu iedzīvotāju dienišķo maltīšu vajadzības apmierināja ar Krievijas un Ukrainas eksporta palīdzību. Kritiskā situācija radījusi apstākļus, ka pietrūkst naudas humānajai palīdzībai. Putina uzbrukums Ukrainai pēcpandēmijas apstākļos ir radījis priekšnosacījumus globālas bada krīzes izraisīšanai. Kas, iespējams, arī bija Kremļa diktatora mērķis – ievadīt posta uvertīru, kas vēlāk varētu izraisīt nopietnas sociālekonomiskas pārmaiņas pasaules kartē. Tā sakot, aizdedzināt vienā flangā, lai nemieru liesmas pārmetas uz visu pasauli?
Politiskā un sociālā nestabilitāte
Pārtikas krīzes un bada laiku situācija rada ne tikai nervozitāti, bet arī priekšnosacījumus sociāliem nemieriem un plašiem sabiedrības protestiem. Lielākajā daļā silto zemju valstīs graudaugi un eļļa ir pārtikas bāzes produkti. Ja cenas miltiem dramatiski ceļas, tad tauta iziet ielās. Tā tas ir bijis vienmēr, un nav pamata cerēt, ka šoreiz cenu pieaugums tiks uztverts mazāk dramatiski. Lai izvairītos no demonstrācijām un grautiņiem ielās, daudzas valstis izmanto pārbaudītas metodes sabiedrības nomierināšanai: bāzes preču subsīdijas un eksporta aizliegumu precēm, kas vajadzīgas pašiem. No vienas puses, šāda politika palīdz „noturēt zemē“ cenas bāzes precēm un arī vistrūcīgākie tiek pie sava maizes rieciena. Taču šāda politika var novest pie pārtikas sortimenta samazināšanās, jo pieprasījumu tad nosaka valsts politika, nevis pieprasījums un piedāvājums. Eksporta aizliegums vienu brīdi it kā mazina cenas, taču ar laiku sarežģī pārtikas tirgus situāciju, līdz noved pie cenu atkārtotas celšanās citās jomās. Tad ielās iziet klasiskie un tipiskie bada gadu protestētāji – strādājoša sieviete un vīrietis ar maziem bērniem.
Bads vienmēr nācis kopā ar kariem. Tā tas vēsturē ir noticis. Demonstrācijas, protesti, grautiņi un sacelšanās attiecīgi noved pie valsts pārvaldes reformām, kas ne vienmēr ir nesušas sev līdzi progresu. Tieši šā iemesla dēļ vara vienmēr centusies turēt pārtikas cenas zemā un stabilā līmenī. Formula „dodiet tautai maizi un izklaidi“ nozīmē pat bezmaksas maizes dalīšanu un aizraujošu gladiatoru cīņu vērošanu kopš antīkās Romas laikiem. Tikai šādi līdz šim ir bijis iespējams turēt trūcīgāko tautas daļu mierā un paklausībā.
Pirms 300 gadiem
Bada protesti 18.gs. Eiropā bija pati izplatītākā sacelšanās forma. Gan toreiz, gan arī tagad šis bija pilsētu fenomens. Tāpēc Lielbritānijā tie sākās jau 16.gadsimtā, jo urbanizācijas process tur norisinājās straujāk. Laikā no 1500. līdz 1800. gadiem Apvienotajā Karalistē tika reģistrēti vismaz 800 bada izraisītu protestu. Vairums no tiem panāca savu. Varas aparātam nācās piedomāt, kā paēdīs tie, kuriem naudas ir vismazāk. Visskarbākie bada protesti tomēr reģistrēti Francijas austrumos un rietumos laikā no 1775.gada aprīļa līdz maijam. Šajā laikā to bija ap 300, un šis laiks iegājis vēsturē kā „miltu kari“. Protestētāji pieprasīja, lai graudiem, miltiem un maizei tiek noteiktas zemākas cenas nekā tās, kas tika piedāvātas. Lai to panāktu, tika izpostītas un izlaupītas zemnieku un tirgotāju noliktavas, pieprasot, lai preces tiek pārdotas par pieejamu cenu. Protestētāju lielākā daļa bija personas ar maziem bērniem, kas regulāri dzīvoja uz trūkuma robežas.
Tas nozīmē, ka vēsturē šādi ir noticis vienmēr. Kā pietrūkst graudu un miltu, ceļas to cenas un tam neizbēgami seko masu protesti. Šis apstāklis bija arī Lielās franču revolūcijas izraisītājs 1789.gadā. Maizes trūkums kļuva par revolūciju izraisošo dzirksteli, lai gan iemesli apvērsumam bija citi. Proti – apgaismības laika politiskās idejas, pilsoņu prasības pēc politiskajām tiesībām, neapmierinātība ar baznīcas un aristokrātijas privilēģijām un tirdzniecības, ārpolitikas kritika. Liela daļa vēlējās ieviest regulētu cenu tirgu. Īpaši tādām precēm kā iedzīvotāju bāzes produkti ikdienas maltītēs. Pāris gadu pirms revolūcijas Franciju skāra sausums, un tam sekoja graudaugu ražas samazināšanās. Sašutušie pieprasīja pārtikas cenu samazināšanu, bet zemnieki uzskatīja, ka ir izdevīgāk izbarot kartupeļus cūkām nekā pārdot tos lēti pilsētniekiem.
Laikā no 14. līdz 15. gadsimtam Eiropu piemeklēja dažādas katastrofas un nelaimes. Cilvēki pameta Grenlandi bada dēļ, Islandē nevarēja audzēt barību un sliktas ražas skaitījās norma Baltijas jūras piekrastē. Mēra un bada posts noveda vēl lielākā trūkumā lielu daļu iedzīvotāju, un šī iemesla dēļ pieauga naids pret zemes īpašniekiem.
Pirms 100 gadiem Latvijā
Lielākā zināmā bada katastrofa Latvijā norisinājās 1919.gadā. Maija sākumā Rīgā tika fiksēti vairāku ģimeņu bada nāves gadījumi. Nepietiekošs uzturs tobrīd bija ļoti izplatīta lieta un veicināja noziedzības un epidēmiju attīstību pilsētā. Bada pārvarēšana kļuva par jaunās Latvijas valdības lielāko izaicinājumu. Tas sākās ar to, ka pēc kara no Latvijas uz Vāciju tika izvestas visas pārtikas rezerves. Situāciju forsēja arī 1918.gada neraža. Lielinieku atgriešanās neatrisināja postu, jo viņi ieviesa „pārtikas monopolu“ un visu svarīgāko pārtikas produktu sadali pakļāva valsts kontrolei. Veikalus nacionalizēja, ieskaitot bagātāko zemnieku noliktavas. Pārtikas norma tolaik bija 400 grami maizes dienā. Pienācās arī 0,5 l zupas publiskajās „zupas virtuvēs“. Loģiski, ka šādos apstākļos zēla melnais tirgus. Lai gan par spekulāciju draudēja nāves sods, to izskaust nebija iespējams. Tāpēc iedzīvotāji Rīgā tika iedalīti 3 kategorijās: pirmajā grupā bija privileģētie lielinieki, karavīri un miliči, otrajā – režīmam lojālie un trešajā – „sociāli nederīgie“: turīgie Rīgas inteliģenti un gados veci cilvēki. Pirmie saņēma 600 g maizes dienā, otrie 400, bet trešie 200 g. Šī maize faktiski bija maizes surogāts, jo 25-50% tajā bija piejaukumi, ieskaitot zāģu skaidas. Lai izdzīvotu, daudziem nācās pārdot visus savus iekrājumus. 1919.gada 22. maijā Rīga tika atbrīvota no lieliniekiem. Situāciju izglāba amerikāņu palīdzība. 1. jūnijā Rīgā piestāja pirmais amerikāņu kuģis ar miltu kravu. Rīga izveidojās par centru, caur kuru amerikāņi vēlāk palīdzēja bada plosītajai Krievijai. Jā, viņi palīdzēja ienaidniekam – komunistiem. Tā tas bija.
Simbolisks bada posts ir golodomors, kuru Staļins apzināti izraisīja Ukrainā 1932.-1933. Par bada upuriem kļuva vairāki miljoni cilvēku. Šis mākslīgi izraisītais bads tiek uzskatīts par vienu no lielākajām un nopietnākajām katastrofām Ukrainas vēsturē.
Autokrātiski režīmi un diktatūras zina šo procesu attīstību un tāpēc apzināti saglabā pārtikas precēm zemas un iespējami stabilas cenas, subsidējot un kontrolējot tirgu. Apvērsuma risks rodas tikai tad, kad režīmam vairs nav iespēju apgādāt tautu ar lētu pārtiku. Šo situāciju novērojām pēdējos Padomju Savienības eksistences gados arī Latvijā. Veikalos preču nebija, un ģimenēm nācās iztikt ar skābajiem kāpostiem tirgū, laucinieku privātajām piegādēm vai kioskiem darba vietās.
Vai pārtikas trūkums var izraisīt revolūciju
Pastāv pieņēmums, ka spēj izraisīt. Taču fakti pierāda, ka politiskam apvērsumam ir nepieciešami arī citi apstākļi. Labs piemērs ir Ēģipte. Gigantiska valsts ar garu un dramatisku vēsturi un nestabilitātes periodiem, kad pārtikas cenas tautai ir bijušas pārāk augstas. Pirms tā saucamā arābu pavasara valsts pabalsti pārtikas un degvielas palētināšanai valstij izmaksāja 8% no valsts kopprodukta. Tas nav maz. Loģiski, ka Hosni Mubaraka valdība vienā brīdī vairs nespēja „nopirkt tautas padevību“, un tad graudu cenas zibenīgi pieauga un pacēlās par 30%. (2010-2011). Vai šis apstāklis izskaidroja sekojošo revolūciju? Apvērsums sākās Tunisijā, un tobrīd to neforsēja bada maize. Taču nav izslēgts, ka bāzes produktu cenu celšanās pāris gadus iepriekš (2007-2008) patiešām ģenerēja masu neapmierinātību ar režīmu, kas rada izpausmi pāris gadus vēlāk. Tā vai citādi, ir tomēr jākonstatē, ka bāzes pārtikas produktu cenu celšanās bija kā dzirkstele nemieru viļņiem vairākās Āfrikas valstīs laikā no 1990. līdz 2012. gadam. Tas nozīmē, ka bada apstākļi nerada revolūcijas, bet gan veicina tās.
Vai pašlaik esam revolūcijas priekšā?
Par to daudz un dikti runā Krievijas prezidents Vladimirs Putins un paredz Rietumu civilizācijas galu. Vai liberāli demokrātiskā sabiedrība patiesi ir krīzes situācijā, vai kritiskie apstākļi tiek mākslīgi izraisīti no malas? Pašreizējā inflācija un preču cenu celšanās nav valdošo slāņu neprasmīgas rīcības rezultāts, kā tas bija novērojams pirms 300 gadiem. Tagad šo krīzi noteica pandēmijas apstākļi un tai sekojošais Krievijas iebrukums Ukrainā un tam sekojošā gāzes, degvielas un pārtikas krīze. Šie apstākļi nav objektīvi. Vācija, Latvija un citas valstis varēja arī neizvēlēties Krievijas gāzes piegādes kā savas industrijas motoru. Pandēmijas atkārtojas ik pēc 100 gadiem, un mēs no šī posta izkļuvām ar iespējami maziem zaudējumiem. Tāpēc pašlaik, pēc relatīvi stabila perioda, nav iemesla sašust par to, ko redzam. Karš Ukrainā nav nedz sniegs, nedz gadalaiks, no kura nav iespējams izvairīties. Tas varēja arī nenotikt. Putins to varēja nesākt. Taču viņš ķērās pie ieročiem, demagoģijas situācijā, kad visa pasaule mēģināja izkļūt no Covid-19 izraisītā apmulsuma un pašizolācijas režīmiem. Jā, mēs visi bijām ļoti ievainojami šajā situācijā – gada sākumā. Putins to izmantoja un sāka savas „napoleona kaujas“ tieši šādos – smagos apstākļos.
Izskatās, ka Krievijas prezidents bija izvēlējies pareizo laiku savas vispasaules iekarošanas un pakļaušanas procesa sākšanai. Uzbrūkot kaimiņvalstij pēcpandēmijas apstākļos un paredzot, ka „gāzes vada aizgriešana Eiropai“ palīdzēs nospiest uz ceļiem Rietumeiropu un „graudu kuģu“ nogremdēšana nobadinās Tuvo Austrumu valstis. Visbeidzot – kaimiņvalstu un ASV palīdzība Ukrainai pacels cenas un nokaitinās izlutināto un paēdušo rietumnieku. Visi šie apstākļi varēja kļūt par iemeslu revolūcijai, kuras rezultātā rietumu pasaule pakļautos Putina idejām un prasībām. Viņš bija plānojis sagrābt vairāk nekā Napoleons vai Hitlers kopā. Bads ir svarīgs faktors šīs idejas īstenošanā.
Pagaidām izskatās, ka bada maize salauzīs viņu pašu, nevis pretiniekus. Jo posts ne vienmēr pieklauvē pie durvīm, aiz kurām tas patiešām ir nostājies.
Attēlā – krievu karavīri Latvijā pēc pirmā pasaules kara