Pirms divām nedēļām Samarkandā Vladimirs Putins bija gatavs manifestēt savu prieku par sabiedrotajiem, kas ir viņam vienmēr uzticīgi. Tātad – bija paredzēta vienota deklarācija pret rusofobiju un Rietumu nepatiku Krievijas virzienā. Kremļa propaganda bija pārliecināta, ka tā tas arī būs. Cilvēces lielākā daļa atbalstot Krieviju. Taču draudzības vietā Putins saņēma noraidošu vēsumu. Samarkandas pasākums noslēdzās ar pazemojumu Kremļa saimniekam. Ķīna nostājās Ukrainas pusē. Distanci no šī kara saglabāja Indija. Putinu neatbalstīja pat mūžīgie pielīdēji no centrālās Āzijas. Pat Erdogans neattaisnoja Vladimira cerības.
Izgāšanās Samarkandā esot izraisījusi Putinā tādu sašutumu, ka viņš nolēmis reaģēt vēl niknāk. Ja tevi neatbalsta, tad cīnies vēl trakāk, ciniskāk un nežēlīgāk. Tas nozīmē, ka ākstības ap Ukrainas okupēto reģionu pievienošanu, ir viņa vājuma pazīme. Tagad brēcienu skaļums ir maksimāls un dūru vicināšana visaugstākajā līmenī. Tie draudēts ar kodolkaru, saspridzināts pašam piederošais gāzes vads Baltijas jūrā un apgalvots- „jo sliktāk visiem, jo labāk mums“.
Karš Ukrainā pierāda, ka Putina štābs nespēja novērtēt ukraiņu pretošanās spēju. Nobaidīt ukraiņus vēl trakāk vairs nav iespējams. Ukraiņu armijas disciplīna un vēlme uzvarēt ir daudz spēcīgāka par daudz lielākās krievu armijas kaujasspēju. Neizdodas sagraut arī Rietumeiropu. Bija cerība uz rietumnieku egoismu un nevēlēšanos ierobežot savas ērtības gāzes un elektrības cenu celšanās dēļ, taču arī šī Kremļa prognoze nav piepildījusies.
Pazūd arī atbalsts Krievijā. Vispārējās mobilizācijas dēļ. Tagad Putins slēdz robežas, lai „lielgabalu gaļa“ neizbēg uz ārzemēm. Krievija kļuvusi par pirmo valsti pasaulē, kas uzsāk karu un pēc tam pati bēg projām. Tagad nākas pārvērst Krieviju par lielu cietumu, kurā valda mafijas likumi.
Ko vēlas Ukraina? Krievu zaudējumus karā. Tie krievu politiķi kas šo ārprātu pārtrauks, kļūs populāri. Tikai paši krievi Maskavā var šo nāves deju pārtraukt.
Mēs tikmēr sūtīsim ieročus ukraiņiem. Balstīsim viņus psiholoģiski un ekonomiski.
Tikmēr pati mobilizācija Krievijā buksē un nenorisinās gludi. Puiši tiek „iesaukti“ no darba vietām. Kā čekas stāstos arī šodien „viņi“ (cilvēku mednieki) ierodas pekšņi un pieprasa nekāvējoties iet uz komisariātu. Tas tagad Krievijā notiekot pāris minūšu laikā (DN). Tā, piemēram, šo mobilizāciju realizē Magadanā. Armijas vīri atbrauc uz zelta raktuvēm un uz vietas mobilizē 50 vīriešus iesaukumam. Citās raktuvēs 72 utt.
Nav noslēpums, ka pagaidām Ukrainas frontē Krievijas pusē dominē karavīri no Kaukāza, Burjatijas un citām nacionālo minoritāšu zonām. Mahačkalā un Naļčikā pret šo politiku jau sākušies nemieri. Demonstrācijās ielās tur iet galvenokārt sievietes (DN).
Krievu interneta kanālos palo instrukcijas par to kā jārīkojas, lai izvairītos no iesaukuma krievu armijā: „Neejiet uz komisariātu! Ignorējiet viņus!“ utt.
Nedēļas beigās tika atkarota Limana, kas izvietojusies Doņeckas ziemeļos. Apmēram 160 km no Harkivas. Tātad reģionā, kuru Putins jau svinīgi pievienojis Krievijai. Vienlaikus krievu artilērija uzbrukusi civilo iedzīvotāju kolonai, nogalinot 23 personas.
Kolēgi šodien atgriezušies no atbrīvoto Ukrainas reģionu apmeklējuma (SvD). Viņu reportāžā Ludmila un Nikolajs tikko atnākuši atpakaļ no meža, kur sēņojuši. Tiek kurināts ugunskurs un ceptas pusdienas. Elektrības nav. Ūdens jāgāda spaiņos (no kādas akas), arī telefoni nedarbojas. Dienu un nakti viens un tas pats apģērbs – biezas jakas un vilnas zeķes. Ja tiks pie gāzes, tad varēs sasildīt mājvietu. „Ir šausmīgi grūti šitā dzīvot, taču beidzot esam atbrīvoti. Tas ir tik lieliski, ka vārdos nav izsakāms. Mēs nedzīvojam. Mēs te izdzīvojam. Par katru cenu vēlamies palikt dzīvi“ – saka Ludmila. Pēc tam viņa atvainojas, ka dzīvoklis izskatās tik šausmīgs un visās sienās caurumi no lodēm un granātu šķembām. Ludmila strādājusi kā ekonomiste, bet viņas vīrs bijis majors ukraiņu armijā. Abi tagad pensionāri, taču nekādu pensiju nav saņēmuši vismaz pusgadu. Krievu karavīri staigājuši pa dzīvokļiem un solījuši labākus laikus Krievijas sastāvā. Vai krievi uzbrukuši? Nē, bet rupja un skarba apiešanās ir viņu norma. Katru otro dienu gāzušies iekšā dzīvoklī, lai pārbaudītu vai kāds ukraiņu partizāns neslēpjas skapī. Vai krievi piedāvāja pārtiku? Jā, katru otro nedēļu puskilogramu rīsu un pusi no maizes kukuļa. Ludmilai šādi izdevās nokristies svarā par 15 kg.
Vai bija krievi, kuri kaunējās par to kas notiek?
Jā, tie bija no Dagenstānas. Viņiem bija mūs žēl un kauns par visu kas te notiek.
Izskatās, ka Ludmilai un Nikolajam veicies, jo krievu karavīri nebija izmetuši viņus no dzīvokļa, nebija spīdzinājuši, atņēmuši drēbes vai izvarojuši. Citur tas tieši tā arī bija noticis. Ar šiem cilvēkiem kolēģiem neizdevās līdzsvarotas sarunas, jo asaras plūda straumēm un nekāda dialoga nebija.
Par to parunāsim rītdien.
Attēls no DN