Kopš vispārējās mobilizācijas pasludināšanas, Krievijā novērojamas panikas ainas, kas atgādina Padomju Savienību 80.gados. Toreiz notika iesaukšana Afganistānas karā, lai mobilizētu kaujām ar mudžahedīniem. Gan tad, gan tagad sabiedrība reaģē vienādi negatīvi. Tolaik neviens nevēlējās braukt uz Kabulu, bet šodien negrib uz Ukrainas fronti.
Vienīgā atšķirība ir tā, ka protesti pret iesaukšanu armijā 80.gados vispār neparādījās publiskajā telpā, bet pašlaik ir labi redzami. Toreiz neko neuzzinājām par kritušajiem, jo vecāki tika iebaidīti un kritušie karavīri vienkārši pazuda. Tagad Krievijā notiek apmēram tas pats, taču kritušo dati lēni parādās. Tātad – ja arī eksistē viedokļu atšķirības Krievijā par Ukrainas kara iemesliem, tad masu mobilizācijas jautājumā visi ir vienoti – neviens negrib karot Putina dēļ.
„Baltā biļete“ un lidmašīnas biļete
Kolēģe Anna Lena ziņo, ka pašlaik galvenais jautājums Pēterburgā un Maskavā esot kā tikt pie ārsta zīmes par nederību karadienestam (baltā biļete), vai aizlidot uz Stambulu pie pārējiem aizmukušajiem krievu dezertieriem. Pārliecību daudzi nav mainījuši un joprojām turpina sodīties par „nolādētajiem ukraiņu naciķiem“ un „rietumiem, kas uzsāka šo karu“, taču braukt uz fronti nevēlas. Putins zināja, ka tā būs. Viņš to paredzēja. Tāpēc vispārējā mobilizācija tika atlikta uz vēlāku laiku. Ja vajadzēs.
Tagad šis spiedīgais brīdis ir pienācis. Tagad Ukrainas frontē krieviem vajag jaunu „lielgabalu gaļu“.
„Visas lidmašīnas no Maskavas ir pārpildītas. Mammas jau pavēlējušas dēliem izvairīties no iesaukuma krievu armijā un bēgt“, – atklāti konstatē krievu politologs un labējais ekstrēmists Sergejs Markovs kanālā Telegram.
Uz Somijas rindas krievu automašīnas gaida līdz piecām stundām, lai tiktu pāri robežai pie Valimas. Dienesta vecuma vīriešiem ļauj šķērsot robežpunktā, bet krievi tomēr pārbauda vai pasē ir iespiests zīmogs par karaklausību.
Čečenijas prezidents Ramzans Kadirovs attiecies mobilizēt rezervistus, jo ar saviem 20 000 čečeņu kaujiniekiem Ukrainā „jau esot padarījis visu iespējamo šajā karā“. Turpināt negrib. Zīmīgi, ka piecās Krievijas pilsētās kara komisariātu ēkas aizdedzinātas . Tas noticis Pēterburgā, Orenburgā, Habarovskā, Zabaikaļskā un Ņižņijnovgorodā.
Panika lielākajā pasaules valstī rāda, ka krievi runā vienu, bet domā citu. Vairums atbalsta Putina politiskos plānos, taču nav gatavi mirt krievu fīrera ideju dēļ. Viena lieta ir skaļi klaigāt mājās pie sava televizora, ka Krievijai „ir tiesības aizstāvēt sevi pret fiktīvām Nato bāzēm Ukrainā“, bet pavisam cits jautājums – ņem ieroci un doties šaut šīs ukraiņu karabāzes un cilvēkus.
Vai krievu cilvēkos ierunājies sociālās atbildības jautājums? Nē, joprojām, tie tēlota sev un apkārtnei izdevīgā pozīcija, kuru apzīmē retorisks jautājums „nesaprotu kas tur notiek“. Tātad nevēlēšanās uzzināt, noskaidrot un saprast kara iemeslus un gaitu. Proti – šī ir apzināta bēgšana no realitātes. Muguras pagriešana reālajai dzīvei un notiekošajiem kara noziegumiem, domājot, ka nezināšana atbrīvo no soda. Taču apātija un spītība = neredzēt Ukraina skara noziegumus un patieso seju, neatbrīvo krievu sabiedrību no atbildības cilvēcības priekšā.
Vēl viena lieta – visi krievi ļoti labi zina cik necilvēcīgi apstākļi (praktiski un psiholoģiski) ir krievu armijā. Nekas tur nav mainījies kopš Padomju Savienības laikiem. Tieši tāpēc kara komisariātus neaplec laimīgie karot gribētāji.
Vai krievi tic tam ko Putins saka?
Visas aptaujas rāda, ka vairums krievu it kā tic Putinam. Ja tā būtu, tad kara komisariāti Krievijā šodien atgādinātu laimes karuseli, kurā visi sēž briežos un ēd kūkas. Taču tā nav. Putins bieži mānās, ka Ukrainā esot noslēpti rietumu masu iznīcināšanas līdzekļi un krieviem no šādiem draudiem būtu jābūt sašutušiem. Izskatās, ka visa veida informācija no Kremļa krievu smadzenēs neapliek, bet izbirst ārā. Līdz šim krievi centās nenonākt konfliktā ar savu valstī, nerunāt pretī. Tagad izskatās, ka izšķirošais brīdis ir klāt un šajā brīdi vairums vēlas pamest savu valsti, nevis karot par Putina idejām Ukrainā.
Vai varam vilkt vēsturiskās paralēles un salīdzināt Putinu ar Hitleru bunkurā 1945.gadā? Godīgi sakot, mani neinteresē pagātne un nekad nemeklēju nākotnes izskaidrojumu pagātnes notikumos. Šodienas situācija Krievijā ļoti atšķiras no 1917. vai 1945.gada notikumiem. Putins režīms ir anulējis jebkādu politisko opozīciju valstī un varmācīgi apspiedis visa veida protestus. Ieskaitot tos, kas cīnās pret šo karu. Taču šo protestētāju ir bijis salīdzinoši daudz – 1311 (OVD-info). Šis skaitlis iezīmē diktatūras beigu sākumu. Sākumā viss it kā norisinās lēni, pat palēnināti, bet pamazām sagrūšana uzņem ātrumu. Krievija ir sākusi brukt un kaujas pie Harkivas šo kāršu namiņu ir pagrūdušas.
Daudzi rietumu vadošie eksperti joprojām jūt respektu pret krievu armiju. Maskavai ir izdevies (pēckara periodā) visur iedēstīt priekšstatu, ka Sarkanā armija ir neuzvarama, lai gan faktiski tā ir nefunkcionējoša organizācija, kas korumpēta no augšas līdz apakšai. Piemēram, 1968.gadā, kad Kremlis pavēlēja apturēt nemierus Čehoslovākijā, sarkanarmieši kļūdaini okupēja Vācijas pilsētu un tikai pēc tam sūdzējās, ka viņiem neesot bijusi karte pie rokas. Rietumu kļūdainais un maģiskais respekts pret Krieviju kā militāri neuzvaramu lielvalsti, ir spēkā joprojām un gulstas kā gigantiska baiļu ēna pār Ukrainas kara gaitu un izredzēm. Taču patiesība parādās pati. To tagad var redzēt krievu armijas bēgšanā no frontes. Tāpēc krievu propagandas mašīna cenšas paveikt to, ko armija nespēja realizēt. Proti, melot par to, ka Krievijai esot „netaisni jācīnās pret NATO ieročiem“, kā „šī nav godīga spēle“. Kara sākumā NATO pat nepieminēja, bet pēc HIMARS parādīšanās, zibenīgi izmanījās Kremļa vaimanas. Tagad vainīgie vairs nav „ukraiņu naciķi“, bet rietumi un NATO, kas vainīgi pie krievu kara neveiksmēm.
Artilērija ir krievu kara dievs. Viņi zina, ka var vālēt pa svešu teritoriju un paši palikt nesodīti. Taču pēkšņi uzrodas pretinieks, kas šauj tālāk un trāpīgāk. Tiek krievu artilēristam klāt. Ko nu? Tagad vairs nav droši un noliktavas tiek iznīcinātas viena pēc otras. Kā viņi reaģē? Vīrišķīgi? Nē, gļēvi – „tas nav godīgi!“, „kā tā var!“ utt.
Vai Putinam ir draugi?
Nē, nav. Šodienas diktatori citās valstīs var tēlot sabiedrotos un „uzcepties“ uz lētās krievu naftas vai gāzes rēķina, apiet sankcijas un uzdoties par vidutājiem. Komunistu līderi turēja vārdu laikā, kad Padomju Savienība skaitījās ietekmīga lielvalsts. Šodien ir citādi. Tā kā neviens normāls cilvēks netic nevienam Putin vārdam, tad nav jēgas cerēt, ka var ticēt viņa „sabiedroto“ solījumiem. Tieši šī iemesla dēl nav jēgas paļauties uz Erdoganu vai Sji Džinpinu. Viņi domā racionāli un tikai par sevi.
Lielajām, agresīvajām valstīm ir grūti atgūties no propagandas radītā transa. Pēc pirmā pasaules kara Vācijai bija grūti saprast, ka viņus uzvarēja, nevis kāds „nodeva“ vai „iedūra dunci mugurā“. Bija vajadzīgs vēl viens zaudējums otrajā pasaules karā un demilitarizācija rietumu režīmā, lai piespiestu vāciešus saprast ko un kā viņi nodarīja citām Eiropas tautām. Tas, ka agresors pats sevi traktē kā upuri, nav nekas neparasts. Līdzīgi rīkojas arī agresīvi cilvēki. Tieši tāpat kā ietiepīgas un varmācīgas valstis. Krievija ir tieši šāda – agresīva valsts, kas pati sevi iztēlo kā upuri. Visi citi ir vainīgi pie tā, kas Ukrainā notiek, lai gan paši šo karu iesāka. Lielākā muļķība ir cerēt, ka biznesa darījumi mazinās kara iespēju. Angela Merkele pat pakļāva visu Vācijas ekonomiku krievu izejvielu atkarībai, cerot, ka naudas dēļ Kremlis vairs nekaros ar rietumiem. Taču kļūdījās. Nafta/gāze ir Putina kodolieroči un šo aspektu Merkele nesaprata.
Visi cilvēki nav racionāli un šo faktu būtu jāņem vērā nonākot darījumā ar fanātiķi. Katrs cilvēks spriež izejot no sevis, tāpēc ir smieklīgi klausīties Krievijas TV diskusijas, kurās kā galvenais arguments tiek virzīta ideja par to, ka rietumi saprotot tikai spēka valodu. Lai gan tā nav. Rietumi saprot izdevīgumu un domā racionāli, bet Krievijā klanās tikai un vienīgi pārspēkam. Starp citu, Rietumi nekad nav draudējuši Krievijai ar kodolieročiem, to ir pagaidām darījis tikai Putins. Turpretī savā propagandā Kremlis šobrīd liek galveno akcentu uz it kā rietumu kodolieroču draudiem. Tas nozīmē, ka fakti tiek apmainīti vietām.
Putina retorikā ir vairāk pretrunu, nekā loģikas. Ukraiņi esot brāļi un māsas, taču tos var spridzināt, slepkavot un izvarot. Krievijā esot pārāk maz cilvēku, maz dzimstot krievu bērnu, taču tagad jauni cilvēki tiek sūtīti uz fronti, lai nomirtu karā pret Ukrainu. Putins apgalvo, ka „kāds!“ (rietumi) vēloties sagraut Krieviju, lai gan faktiski to dara viņš pats. Radot savai valstij bīstamas situācijas un pazudinot savu tautu.
Romānā „Karš un pasaule“ (nevis “Karš un miers“) Ļevs Tolstojs uzsvēra, ka viens cilvēks neko nespēj paveikt vēstures griežos. To izdara cilvēku simti un tūkstoši. Cīnoties kopā. Domāju, ka klasiķim nav taisnība. Vadoņi un līderi var paveikt ļoti daudz, pieņemot pareizos lēmumus. To skaitā arī mazais vīrs no Kremļa. Vladimirs Putins. Tas pats, par kuru krievi negrib iet karā un ziedot savas dzīvības.