Tuvojas vēlēšanas. Daļa no vēlētājiem atceras totalitārisma laiku un domā, ka ar “stingru roku”, var visus nolikt pie vietas. Valstis ieskaitot. Pašlaik pie varas Latvijā (uz laiku) atkal iekārtojušies (pateicoties Rinkevičam) nelāgie politiķi, kas jau tēlo “stingrās rokas” politiku. Tāpēc nav izslēgts, ka viņi mēģinās panākt, ka tauta viņus ievēl Saeimā pa īstam. Pēc tam mums visiem būs kauns par šo iznākumu, jo valsts tiks stūrēta Trampa un trampisma virzienā. Tagad šāda veida publiskās nejēdzības ir pat modē. 

Kā tas notiek? Palūkosimies uz Amerikas Savienotajām Valstīm.   

250 gadus pēc Neatkarības deklarācijas, jaunais prezidents Donalds Tramps uzbrūk valsts izveidotajai sistēmai. Viņa – grāvēja un bļāvēja piemērs iedvesmo arī citus autoritārus projektus visās pasaules daļās. Latvija nav izņēmums. 

Demokrātijas indeksā Amerikas Savienotās Valstis 2025. gadā paguva novelties no 20. vietas uz 51. vietu (starp 179 attīstītākajām valstīm). Tas nozīmē, ka Vašingtona no demokrātijas troņa ir noslīdējusi gandrīz pagrabā. Kā tā? 

Kas tur īsti notiek? 

Amerikāņu konstitūcijas centrālā iezīme ir varas dalīšanas princips ar mērķi garantēt  savstarpējas kontroles sistēmu. Džeimss Medisons (viens no dibinātājiem) uzskatīja, ka katras varas institūcijas interesēs būtu neitralizēt citu institūciju ļaunprātīgu politiskās vai administratīvās varas izmantošanu savtīgās interesēs. Laba doma. 

Taču Tramps apzināti grauj šo iedibināto/veco sistēmu. Vispirms viņš ir paplašinājis savu varu uz Kongresa lēmumu rēķina. Tas ir pretrunā ASV konstitūcijas principiem. Tā darīt nedrīkst, bet viņš pats uzskata, ka var darīt visu, jo : “Tas, kurš glābj savu valsti, nepārkāpj likumu”. Tātad vienīgais rādītājs ir viņš pats. Ja Tramps kaut ko uzskata par pareizu, tad realizēs to visiem spēkiem, neraugoties uz likumiem vai noteikumiem, kas jāievēro viņa amatā. Trampa kontrole pār republikāņu vēlētāju bāzi ir katastrofāla. Visiem bail un neviens neuzdrošinās viņam runāt pretī.  Tādejādi politiķi nav uzdrošinājušies aizstāvēt Kongresa autoritāti.

Savulaik, ASV valsts dibinātāji labi apzinājās, ka vēlētāji var balsot par nepiemērotiem līderiem, kas varētu graut demokrātiju. Aleksandrs Hamiltons brīdināja, ka politiķi, kas sāk kā “demagogi”, bieži vien kļūst par “tirāniem”. Viņš netiešo vēlēšanu sistēmu uzskatīja par galveno priekšnoteikumu, lai pievaras ASV nenonāktu cilvēks ar “talantu sīkās intrigās un populistiskos trikos”.

Politologi Stīvens Levitskis un Daniels Ziblats jau aprakstījuši, kā partiju organizācijas ne tik demokrātiskā veidā filtrēja prezidenta kandidātus. Taču šī sistēma 20. gadsimta 20. gados tomēr neļāva kapitālistam Henrijam Fordam (potenciālajam Trampa līdziniekam) kļūt par Demokrātu partijas kandidātu.

Saskaņā ar Levitska un Ziblata teikto, prezidenta kandidātu atlases procesu demokratizācija no 20. gadsimta 70. gadu sākuma (kad primārajās vēlēšanās ievēlētajiem delegātiem tika piešķirtas saistošākas pilnvaras) nozīmēja, ka partiju “vārtu sarga”/uzrauga/kontrolētāja loma tika vājināta. Vēlētāji ieguva lielāku ietekmi, bet partiju iespējas atsijāt nepiemērotus kandidātus – samazinājās.  Šo attīstību vēlāk pastiprināja sociālo mediju parādīšanās, kas piešķīra  kandidātiem – populistiem kontaktu ar vēlētājiem bez tradicionālo mediju starpniecības. Tas arī izskaidro apstākli kāpēc Trampam izdevās tas, kas Fordam nebija pa spēkam.  

Tramps ir sociālās attīstības simptoms un demonstrē pieaugošo polarizāciju, kuru virza labējie politiskie spēki.  Tā ir ļoti agresīva, netoleranta politiķu grupa, kas izmanto spiediena taktiku savu mērķu sasniegšanai. Viņu atamans ir Tramps, kas  apzināti mainījis situāciju autoritārisma virzienā: melojot, mānoties, apgalvojot nepatiesības, ”veicot kadru tīrīšanas” , izmantojot tieslietu sistēmu oponentu iebiedēšanai, preses un masu mediju apsaukāšanu un  nodēvēšanu par “tautas ienaidniekiem”, politikas un privātā biznesa sajaukšanu un prezidenta varas paplašināšanu.

Pēc pirmā Trampa perioda bija cerība, ka  viņa radītais haoss un atteikšanās atzīt sakāvi 2020. gada vēlēšanās, atbaidīs vēlētājus turpināt atbalstu šāda veida politiskajiem bandītiem.  Taču tā nenotika. Puse amerikāņu ievēlēja viņu atpakaļ prezidenta amatā un turpina uzjautrināties sekot “klauna Trampa” izlēcieniem arēnā. Tas nozīmē, ka viņi uztver politiku kā izklaidi, nevis darbu, kas pieprasa kompetenci.

“Trampa efektu” lieliski aprakstīja filozofs un ekonomists Džons Stjuarts Mills. Pirms vairāk nekā 150 gadiem viņš rakstīja sekojošo: “Kad viņi atklāj, ka citi viņus pielūdz, tad šie ļaudis sāk pielūgt paši sevi un uzskata sevi par vairāk nekā simts reižu vērtīgākiem par citiem.”

Pirms 2018.gada vēlēšanām stāvēju ar mikrofonu pie vēlēšanu lokāla Stokholmā, kas bija izvietots vēstniecības telpās Zviedrijas galvaspilsētā.  Uz to plūda latviešu vēlētāju straumes, kas lielākoties bija tur strādājošo “celtnieku” ģimenes. Visi kā viens man stāstīja, ka balsošot par vienīgo labo un godīgo partiju : “Kam pieder valsts?” un tā vadītāju “suņu būdas Artusu”. Viņa dibinātā partija KPV.LV iekļuva Latvijas parlamentā un četrus gadus rīkoja populistisku jezgu, nolaižot krahā veselas nozares – masu mediju jomu ieskaitot. Kopā ar Artusu Kaimiņu. Parlamentā ienāca nekompetentu cilvēku bars, kas joprojām turpina migrēt pa varas gaiteņiem, sējot tur postu.   

Taču es atceros šo cilvēku sejas vēlēšanu dienā – augstprātīgas, ietiepīgas un pašapzinīgas. Vai viņi tiešām domāja, ka ievēlēs pareizi? Nē, domāju, ka tā bija atrebe Latvijai, kuru viņi bija atstājuši. Jo tur sliktāk, jo viņiem labāk. Tāpēc arī iebalsoja augstākajā līmenī puisi no suņu būdas. 

Artus Kaimiņš, pirms kļūšanas par politiķi, bija pazīstams aktieris un populāra interneta videobloga/raidījuma “Suņu būda” vadītājs. Šajā raidījumā viņš tiešā, bieži vien agresīvā un izaicinošā veidā intervēja politiķus un tirzāja sabiedrības datus. Tas viņam radīja bezkompromisa “patiesības teicēja” tēlu, kurš nebaidās no elites.  Tātad – tieši tāpat kā Tramps, viņš nāca uz politiku no ekrāna. No šova uz politiku.

Kaimiņš mērķtiecīgi uzrunāja tā dēvētos “dusmīgos vīriešus” un vēlētājus, kuri bija vīlušies tradicionālajās partijās. Viņa dibinātās partijas nosaukums “Kam pieder valsts?” (KPV LV) apelēja pie sajūtas, ka valsts vara ir atsvešinājusies no parastajiem iedzīvotājiem. Viņš solīja “gāzt veco sistēmu”, samazināt ministriju skaitu un likvidēt koalīcijas padomi. 

Strādājot 12. Saeimā, regulāri staigāja apkārt ar kameru, filmēja parlamenta aizkulišu sarunas, komisiju sēdes un strīdus, publicējot tos sociālajos tīklos. Vēlētājiem tas radīja ilūziju par caurspīdīgumu un to, ka Kaimiņš ir “tautas acis un ausis” parlamentā. Lai gan faktiski šī aina bija ilūzija, jo viņš pats tagad bija pievaras un varēja reāli veidot politiku, nevis “atmaskot” citus.

Vislielāko atbalstu viņam nodrošināja Lielbritānijā un Īrijā dzīvojošie latviešu viesstrādnieki. Tie paši, kurus es biju spiesta uzklausīt arī Stokholmā. 

Vai viņi cerēja uz pārmaiņām Dzimtenē, jeb iegrieza Latvijai  ar savu izvēli?

Katrs varam citādi iztulkot šo kļūdu. Taču viens ir skaidrs – tā bija liela kļūda. 

Tagad mums atlikušas nedēļas līdz vēlēšanām. Lūdzu rīkosimies atbildīgi. Lūdzu neievēlēsim trampistus. Tas mums smagi nodarīt pāri mūsu valsts nākotnei. 

Domāsim, apspriedīsimies un tikai pēc tam rīkosimies. 

Ilustrācija: Darens Halsteds/Unsplash