Ukrainas iekarošanas ir krievu impērijas izveidošanas projekta sākums. Taču procesa rezultāts var izrādīties pavisam citāds. Daudz sliktāks nekā cerēts. Sabruks arī tas kāršu namiņš, kas no cariskās Krievijas vēl saglabājies pasaules kartēs. Te nelīdzēs nedz buršanās kafijas biezumos, nedz caurkritušu filozofu ideju stumšana pa priekšu Putina poļitrukiem frontē. Krievija ir lemta sabrukšanai kā neattīstīta un barbariska valsts un šo procesu paātrinās Kremļa bosa bruņošanās ambīcijas.
Buršanās posts
Zivju ķidas, zvaigžņu stāvoklis, putnu lidojumu trajektorijas, zīlēšana ar kārtīm un kafijas biezumos ir tikai daži paņēmieni, kas ļauj cilvēkam ielūkoties nākotnē un paredzēt, kas ar mums visiem notiks pēc gadu desmitiem. Līdz šim izmantotie uzminēšanas instrumenti nav nesuši reālus rezultātus, tāpēc ir gadījies redzēt papagaiļus, kas mētā kārtis vai datoru ekrānus, kas piedāvā ūdenszālēm līdzīgas līknes. Drūzmējoties ap to pašu nākotnes uzminēšanas problēmu.
1970.gadā naftas kompānija Shell vadība pieprasīja no saviem līdzstrādniekiem reālas degvielas cenu prognozes pasaules tirgū. Paradoksāli, ka viņu atskaitēs toreiz parādījās ziņa par to, ka Padomju Savienību gaidot dziļas pārmaiņas pēc 20 gadiem. Tā patiešām arī notika. 1984.gadā pie varas nonāca Mihails Gorbačovs un vēl pēc pāris gadiem impērija sabruka. Pēc tam tika publiskota Daniela Jergina un Tane Gustafsona scenāriji par Krievijas tālāko attīstību ”Russia 2010: And what it means for the world” (1994). Pirmais ir energoresursu un ģeopolitikas specialists, otrais valsts un politikas zinātņu profesors ar specializāciju Austrumeiropas zonā. Viņu prognozēs Krievijai bija pamanāmi trīs periodi: a) brīnums, b) divgalvainais ērglis, c) krievu lācis. Vai šīs prognozes realizējās dzīvē? Jā, protams. Pirmie divi Putina valdīšanas periodi Krievijā nesa sev līdzi pārticību (ieņēmumi par naftu un gāzi) un krievu nacionālā patriotisma apziņu. Dzīves standarts cēlās un vidusšķiras pārticības standarts stabilizējās. Valsts integrējās starptautiskās organizācijās, politiski ekonomiski pieskaņojās civilizētu sabiedrību līmenim. Tika mērķēts pat uz iestāšanos NATO un ES. Taču arī toreiz Krievija neslēpa savus čūskas zobus, jo sākās nežēlīgais Čečenijas karš, parādījās pirmās Putina diktatūras iezīmes, taču rietumi turpināja izliekties, ka nekā šausmīga nav un nebūs. Faktiski vēl vairāk nodrošinot savu atkarību no lētās krievu gāzes un naftas. Jā, pēc 90.gadu haosa bija iestājies krievu brīnuma periods.
Pāreja pie patriotisma perioda notika vienlaikus ar šķietami liberālā Dmitrija Medvedjeva nākšanu pie varas Kremlī, prezidenta postenī. Pēc tam sākās patriotisma uzjundīšana, Putina savādā publiska izteikšanās 2007.gadā Minhenē un sekojošais karš Gruzijā 2008. Putins atgriezās pie varas Krievijā 2012.gadā, neraugoties uz demokrātiskās sabiedrības protestiem. Nekādas reformas vairs nebija iespējamas, jo tās apdraudētu autoritāro Putina kleptokratiju. Šajā brīdī sākās lielo melu laiks Krievijā: tika revidēti cilvēki, vēstures patiesības un psiholoģiskais terors ar represijām un iekšējo vajāšanu tuvojās Padomju Savienības laikiem. Šodien šis punkts jau ir apsteigts un situācija Krievijā ir dramatiskākā, nekā Staļina laikos. Galvenais Putina akcents tika liks uz krievu mākslas un kultūras revīziju, kurai bija jāpiekārtojas Putina kliķes ideoloģiskajām idejām. Proti – caur mākslu tautai tika iestāstītas vajadzīgās lietas, kas Putinam bija nepieciešamas, lai labāk pakļautu cilvēkus saviem plāniem. Te galvenais akcents tika likts uz krievu nebeidzamajā uzvarām karos, uzburot neuzvaramas nācijas veidolu. Radot ilūziju, ka krievi ir vislabākie karotāji pasaulē un vienmēr uzvar visus karus. Šādi tika būvēts postmodernais, jaunās krievu impērijas tēls. Īpaši aktīvi šim procesam pieslēdzās kinomāksla, kuras ražojumi par krieviem un karu Putina valdīšanas laikā sasniedza rekordskaitli. Visi naratīvi stāstīja tieši to, ko diktatoram vajadzēja: „krievi ir pasaules labākie karotāji, cīņas nācija, kas ir uzvarējusi visus karus“ +„krievi glābj pasauli jo ir cēlāki un labāki par parējām tautām“. Putina laikā „krievu“ lomā tika piedāvāts „krievzemnieka“ jēdziens, kas arī iekļāvās Putina projektā (padomju cilvēka vietā), ietverot apmātās nācijas rindās arī etniskos nekrievus. Visbeidzot tika atrasti iekšējie ienaidnieki – liberāļi un homoseksuālas orientācijas cilvēki, kas tieši tāpat kā Hitleram ebreji, nonāca Kremļa soda vienību apšaudes centrā kā galvenie Putina un Krievzemes laimes traucēkļi. Pēc tam sākas vēl agresīvāka ārpolitika – Krimas okupācija 2014.gadā, turpinājās karš Ukrainas austrumos un agresīvi uzbrukumi Sīrijā. Šis bija „divgalvainā ērgļa periods“.
Sekoja pāreja pie „krievu lāča“ attīstības cikla jeb Putina diktatūras smagākā laika. Kopaina pierāda, ka visa Putinas valdīšanas perioda laikā dominē tikai viens plāns – atgriezt atpakaļ Kremļa kontrolē bijušās Padomju Savienības valstis un pakļaut savai ietekmei praktiski visu Eiropu. Tas nozīmēja apzinātu krievu tautas sagatavošanu kara upuriem, graujošu ārpolitisku spiegošanu kā arī iekšējo un ārējo mediju iesaistīšanu/piesaistīšanu Putina plānu realizēšanai. Opozīcija tiek novākta, nekāda brīvdomīga netiek atļauta, mediji aiztriekti uz ārzemēm un pretimrunātāji sabāzti cietumos (Navaļnijs) vai nogalināti. Šajā brīdī Putins ir nobarikadējies savā cietoksnī, noslēdzis visas iespējamās informācijas straumes, lai krievi neuzzinātu patiesību, kas pasaulē un Krievijā notiek un sāk savu „atbrīvošanas karu“ Eiropā, kā pirmo izvēloties Ukrainu.
Domāju, ka visas amerikāņu autoru prognozes sājā grāmatā nav veiksmīgas, īpaši doma par to, ka korumpētība salauzīs Krieviju. Kukuļņemšana un savējo bīdīšana ir krievu valsts funkcionēšanas pamatā. No šejienes dzimst krievu oligarhi un visas ar šo domāšanu saistītās nelaimes, kas Krievijā ir vairāk norma, nekā izņēmums. Neiztur kritiku arī filozofija par racionalitāti, kas krieviem nav norma un tāpēc ir naivi iedomāties, ka ekonomiskie triecieni varētu piespiest Putinu padoties. Šo kļūdu pieļauj arī šodienas Ukrainas sabiedrotie rietumos, kas spriež par krieviem un Krieviju, izejot no sevis. Nevis ņemot vērā krievu domāšanu un loģiskās normas. Jā, 30-60% nodokļu Krievijā pazūd privātās kabatās. Tāpēc valsts ir „bizness“, kas krieviem ļauj kļūt nenormāli bagātiem bez jēgas par biznesa loģiku. Šī iemesla dēļ arī mūsu tā saucamie oligarhi nav kļuvusi par starptautiskā biznesa spēlētājiem. Viņi prot piesavināties un zagt meistarīgi manipulējot ar grāmatvedību, inspekcijām un tiesnešiem Latvijā, taču darboties reālajā biznesā viņi nevar, jo nespēj. Krievijā ir tieši tāpat.
Putina iziešana ārpus mājas
Šodiena Krievijai (kā jau pūķim) ir septiņas galvas. Ar tām var tirgot naftu, gāzi un turēt Ukrainu skarbā tvērienā. Taču Ukrainas karš ir izvilcis pūķi ārā no migas uz ārzemēm, kur vairs nedarbojas Krievijas darījumu loģika un ierakstā lietu un procesu gaita. Var, protams, draudēt pie Kijivas vai Zaporižjas ar uguns spļaušanu no visām septiņām galvām: kodolieročiem, bioloģiskajiem un ķīmiskajiem masu iznīcināšanās ieročiem utt. Taču modernais laiks vairs nav 1961.gada Kubas krīzes brīdis un eksplozijas sēne ekrānos vairs neiedarbojas uz pretinieku tik emocionāli smagi kā Kenedija un Hruščova laikā. Taču viena lieta jāatceras – Krievijai ir zudusi saite ar realitāti. Viņi mēdz reaģēt neadekvāti. Šī iemesla dēļ Putins uzbruka Ukrainai ar novājinātu kara mašīnu. Ticot, ka ukraiņi uzņems krievus kā atbrīvotājus. Rudens čmobiku jeb ārkārtējās mobilizācijas iesaukums Kremļa armijā arī norisinājies haotiski un krievu karavīru uzvedība frontē atgādina viduslaiku armiju zvērības – dedzināšana, izvarošana, graušana, laupīšana. Ukraiņu armija ir tieši tas, kas krievi nav – dzimtenes aizstāvība, augsta morāle, profesionāls darbs, radošas pieeja problēmu risināšanā, respekts pret katru karavīru un lielisks humora izmantojums sociālajos medijos. Krieviem tā visa nav.
Putins pats sevi uzskata par izcilu ģeopolitika spēlētāju. Viņš prot krāpties, melot, manipulēt un šantažēt. Taču energoresursu kauja ir noslēgusies Putinam par sliktu. Eiropa no viņa atkratījusies un pašlaik to pašu dara Centrālā Āzija un Kaukāzs. Visi mēģina tikt vaļā no krievu lāča apskāviena. Neizdevās Zviedrijas un Somijas bloķēšana iestājai NATO ar Erdogana palīdzību un cerība uz to, ka nosalusī Eiropa ukraiņiem nepalīdzēs. Tāpēc neizdosies krievu pasaules impērijas izveidošana ar ieroču, terorisma un melu palīdzību.
Atvadīšanās no krievu lāča
Pašlaik ir sākusies atvadīšanās no Krievijas kā civilizētas valsts. Pirmā uz šīs takas bija Čečenija, kas vēlējās aiziet no Krievijas impērijas, taču Putins to neatļāva izdarīt ar divu karu palīdzību. Tālāk sekoja iebraukšana Gruzijā, Ukrainas austrumos un Krimā un viss notika klusi, nemanāmi. Radot iespaidu, ka Putinam ir atļauts viss gāzes un naftas piegāžu dēļ. Taču Ukrainas karš sākās citādi un turpinās Putinam neierasti neērtā veidā. Kara rezultātā cilvēki bēg projām no valsts, izcilas personības apzīmogotas kā valsts ienaidnieki, opozīcijas iespējas izteikties anulētas, karš atņēmis pārtikušajiem iespēju ceļot un loģiski dzīvot. Tikmēr Putina šovinistiskā ideja turpina eksistēt un tiek potēta krievu apziņā tālāk. Taču jau tagad var manīt krievu lāča bēgšanu projām no kādreizējām teritorijām. Pagaidām tas notiek simboliski, jo čečeniem seko citas Krievijas provinces, kuras var mierīgi iztikt bez Kremļa kundziskuma. Pašlaik krievu pūķis nejūtas labi ārpus savas alas. Tur pasaule viņu neciešs un neapbrīno kā Ostankino televīzijas ideoloģiski režisētajā kadrā. Vairs nedarbojas vecie saukļi par ukraiņu „fašistu“ un „nacistu iznīcināšanu“, netiek pieņemti vecie kaujas saucieni par krieviski runājošo genocīdu Ukrainā un „tradicionālo ģimenes vērtību“ pārkāpumiem. Kremlis propaganda vienmēr bijusi patiesības vietā. Sagrozīti priekšstati par patiesību ir galvenā garīgā barība ar kuru kremlini vienmēr barojuši savu tautu. Tā kā ar meliem nav iespējams diskutēt, tad rietumu civilizētā pasaule nav spējusi tikt galā ar šo sovjetistu un vēlāk rusofobu melu paisumu, kas jau vairāk nekā 100 gadus piepilda pasaules garīgo telpu. Tikai tagad beidzot tiek publiski atzīts, ka Putina karš balstās uz iedomām un nepatiesībām. Nav nekāda iemesla iebrukt Ukrainā, lai „no kaut kā atbrīvotu“, jo vienīgais ko ukraiņi vēlas – atbrīvoties no krievu uzkundzēšanās, kas nevēlas izbeigties.
Galu galā secinājums ir vienkāršs – Putins ir ieķīlājis Krieviju un iegrūdis pagātnes fantāzijās. Viņam palīdz viens vienīgs apstāklis. Proti – pēc carisma un Padomju Savienības sagrāves krievu tauta nav atmodināta no ideoloģijas tvana un tai nav atņemta iedoma par savu „cēlā atbrīvotāja garu“ un tikumības glābēju misiju civilizācijas priekšā. Vācija tika pārmācīta pēc 1945.gada kapitulācijas, bet Krievija (Padomju Savienība) nē.
Tieši šī iemesla dēļ ir svarīgi, lai Putins smagi zaudē šo karu, nevis iziet no situācijas miera sarunu ceļā. Ir svarīgi, lai viņš nonāk tiesā un pēc tam ieslodzījuma vietā, citādi šovinisma ideoloģijas apmāto krievu uzbrukumi civilizētajai pasaulei turpināsies.
Tie ir jāpārtrauc.
Beidzot jāpārtrauc.