Futbolista zemais horizonts jeb humanitārā kapitāla krīze Latvijā

2012. gada 23. oktobrī, speciāli TVnet.

Daugavpils futbolista Artjoma Rudņeva nespēja sarunāties latviski ar žurnālistiem Latvijā ir hrestomātisks modernā analfabētisma paraugs. Tas ieies vēsturē kā «tumsonības paraugdemonstrējums» un metīs ēnu gan uz Latvijas futbolu, gan Daugavpili. Žēl, jo nedz «futene», nedz simpātiskā Daugavpils pie Artjoma problēmām nav vainīgi.

Futbolista Artjoma «muļķums» sakņojas viņa humanitārā kapitāla deficītā. Nespējā atšķirt būtisko no nebūtiskā humanitārā konteksta savā privātajā un sabiedrības dzīvē. Reizrēķinu un vingrošanu viņam Daugavpils skolā iemācīja, bet humanitāro kompetenci – nē. Nespēju iedomāties, ka zviedru pazīstamais bosniešu izcelsmes futbolists Ibrahimovičs pēc «Golden Foot» saņemšanas sāktu komentēt notiekošo horvātu valodā. Viņam nav «Artjoma diagnoze», jo skola Malmē ir iemācījusi arī humanitāro kompetenci. Taču ar šo diagnozi sirgst arī virkne Latvijas parlamenta deputātu, un tāpēc skaidrs, ka latviešu valodas un kultūras noliedzēji ir PSRS komunistiskās diktatūras kultūrpolitikas upuri. Tikai krieviski runājošie Latvijas Saeimas deputāti, divvalodība kā noteikums darba meklētājiem Latvijā, «Artjoma muļķums» ir tikai dažas šīs nopietnās problēmas ārējās izpausmes.

Liriķi pret fiziķiem

Kur piedzimst aprobežotība formālas loģikas rāmī?

Problēma sakņojas PSRS laika priekšstatos par «divām kultūrām».

Šo jēdzienu 1959. gadā formulēja britu fiziķis Čārlzs Persijs Snovs (Charles Percy Snow) savā slavenajā referātā, kas tagad jau izdots ar to pašu nosaukumu atsevišķā grāmatā.

Latviešu valodā šo problēmu mēdza (savulaik) raksturot kā «konfliktu starp fiziķiem un liriķiem». Tātad pretnostatot eksaktās un humanitārās zinātnes un no tām ierietošo filozofiju un loģiku.

«Ikvienam sabiedrības loceklim būtu vienlīdz labi jāpārzina gan termodinamikas likums, gan Šekspīra (Shakespeare) darbi,» uzskatīja Č. P. Snovs. Protams, viņa nostādne pamatojas «aukstā kara» apstākļos. Tolaik Padomju Savienība un tās satelītvalstu bloks prioritēja dabas zinātnes un inženierzinātnes kā noteicošās, pašas svarīgākās un vadošās, jo tās bija vajadzīgas militāri rūpnieciskajam kompleksam. Turpretī Rietumos vadošajās pozīcijās zinātnē un universitātēs pamatā bija humanitāro nozaru pārstāvji – filozofi, lingvisti, filologi, sociologi un citi. 

Tāpēc Rietumu demokrātiju akadēmiskā elite ar savu humanitāro akcentu vienmēr ir bijusi asā pretstatā Padomju Savienības ideologu iedibinātajam inženierzinātņu un dabas pētnieku privileģētajam stāvoklim.

Agresīvajai Padomju Savienībai (kuras sastāvā ilgi ietilpa arī Latvija) eksaktās zinātnes bija galvenās. Tās funkcionēja kā kara industrijas balsts.

Ķīmiķi un fiziķi drīkstēja nodarboties arī ar aizsardzības industriju tieši nesaistītām «tēmām», taču galvenais akcents vienmēr tika likts tikai un vienīgi uz saistību ar padomju armijas konglomerāta vajadzībām un interesēm.

Ja jūsu zinātne nebija saistīta ar «valsts aizsardzību», tad gan amati, gan apmaksa, gan zinātnisko pētījumu izredzes bija vairāk nekā pesimistiskas. Otršķirīgas.

«Fiziķi» dominēja.

«Liriķi» tika nostumti perifērijā.

Diemžēl no PSRS laikiem saglabātie aizspriedumi pret humanitārajām zinātnēm ir noteicošie arī šodienas Latvijā.

Te nedomāju vienīgi par humanitāro disciplīnu «piežmiegšanu» PSRS stilā, bet galvenokārt par humānisma dimensijas iztrūkumu kopējā izglītības un zinātnes zonā.

Visaugstākajā līmenī mūsu valstī stūrmaņi runā tikai par to, cik svarīgi ir nostiprināt eksakto zinātņu studentu skaitu un konkurēt ar šiem inženieriem pasaules tirgū. Lai gan pēc beigšanas neskaitāmi pašmājās ražoti inženieri pārdod savas darba rokas ārzemju laboratorijām un pazūd anonīmo laboratoriju «žurku» labirintos. Valsts līmeņa speciālistu plānošanas joprojām nav, un tāpēc augstskolas turpina ražot «mežsargus darbam uz kuģa». Bez humanitārās kompetences.

Kamēr augstākā izglītība Latvijā būs biznesa projekts, tikmēr Latvijas augstskolas un universitātes ražos vergus ārzemju laboratorijām.

Nākamais jautājums – kāpēc humanitārā pētniecība pie mums Latvijā joprojām ievietota «otrajā ešelonā». Kāpēc šī «liriķu» devalvācija turpinās? Tāpēc, ka nekalpo valsts aizsardzībai jeb no tās nav nekāda labuma?

Katrs var būt «liriķis», nevis fiziķis?

Vai uzrakstīt šādu rakstu ir vieglāk, nekā veikt pētījumu ķīmijas laboratorijā?

Kāpēc pie mums studijas eksaktajās zinātnēs joprojām tiek uzskatītas par «nopietnāku nodarbošanos» nekā filozofijas, mediju nozares vai socioloģijas studijas?

No kurienes mūsu valsts publiskajā domā un vadošajos izglītības sistēmas un zinātnes finansējuma noteicējos ceļas šī «reizrēķina loģika» un nespēja paraudzīties uz sabiedrību kā dzīvu organismu?

No PSRS laikiem

Zinātņu akadēmijā Latvijas zinātnes kompasu joprojām savās rokās tur PSRS laika akadēmiķu nomenklatūra un eksakto ekspertu kompetence.

Pat ievēlot universitāšu rektorus, zinātniskās padomes joprojām neņem vērā Vilhelma Humbolta noteikumu par to, ka «humanitārie vienmēr respektēs eksaktos, bet nekad tas nenotiks pretējā virzienā», ignorējot noteikumu, ka rektoram jābūt humanitāras disciplīnas profesoram.

Eksakto zinātņu «zaļā iela» ir panākusi to, ka arī valsts politiskās varas līderi ir eksakto zinātņu pārstāvji un viņu «valstiskā domāšana» izriet no tehniskās domāšanas loģikas. Mūsu Latvijas valsts ir pārvērtusies milzu laboratorijā. Pirms divdesmit gadiem tajā eksperimentēja «Tautas frontes» fiziķi (Godmanis un Co), un tagad tur turpina eksperimentēt šodienas fiziķi – finanšu krīzes apstākļos.

Taču sabiedrība ir dzīvs organisms un būtiskajos jautājumos pieprasa humanitāru kompetenci visaugstākajā līmenī (loģisku manipulāciju vietā).

Diemžēl mūsu valsts dzīvi turpina noteikt «tehniski risinājumi» un «tehniskas sistēmas», kuru rezultātā tiek pieņemti politiski lēmumi, kas skar visus sabiedrības slāņus. Tehnokrātu izpratne politikā un valsts pārvaldē izraisa demokrātisma deficītu un jau šodien pierāda, ka «tehnokrātiskā pieeja» sabiedrības problēmu risināšanai ir ļoti tālu no humānisma.

Par to liecina «futbolista Artjoma» nespēja saprast, kādā valodā runāt preses konferencē Latvijā, un Latvijas ekonomisko stūrmaņu «iesaldētā vienaldzība» pret darbaspēka masu emigrāciju. Sekas ir redzamas, taču, lai izprastu cēloņus, iztrūkst humanitāra kapitāla kompetences, kas viņiem nedz ģimenē, nedz skolā, medijos vai augstskolā nav iemācīta.

Kas ir šī kompetence?

Neloģiski, bet cilvēcīgi problēmu risinājumi = humanitārā, visaptverošā pieeja, ņemot vērā kopsakarības un konteksta efektus. Šī kompetence nepārmantojas. Tā ir jāiemācās.

Piemēram – pensionārus nevar vilkt ar ragaviņām uz mežu nosalt tikai tāpēc, ka «no viņiem vairs nav jēgas darba tirgū». Loģiski būtu – iekārtot krematorijas visiem, kas sasnieguši vecumu, un sākt tērēt pensiju fondus, taču šāds ļoti tehnokrātisks risinājums šai iedzīvotāju novecošanas problēmai nav humāns.

SVF eksperiments ar Latviju

Valsts problēmas nevar atrisināt tikai racionāli, ir vajadzīga arī humānā pieeja.

Pēdējās mūsu valsts un uzņēmumu vadītājiem bieži pietrūkst.

Loģiski bija samazināt valsts budžetu krīzes situācijā, taču jostas pievilkšana atstāja graujošu iespaidu uz valsts ekonomikas attīstību kopumā. Pat Starptautiskais Valūtas fonds savā jaunākajā pētījumā uzsver, ka agrāk «nav bijis pienākoši novērtēts tā sauktais multiplikācijas efekts» jeb citiem vārdiem – kādas sekas taupības režīms izraisa attiecīgās valsts ekonomiskajai veselībai. Līdz šim tika uzskatīts, ka multiplikācijas efekts ir 0,5, tagad izrādās, ka tas ir 1,7. Tas nozīmē, budžeta samazināšana 1% apmērā (no nacionālā kopprodukta) izraisa 1,7% sekojošā kopprodukta kritumu. Efektu vēl vairāk pastiprina situācija, ja valsts bankas kreditēšanas likme ir ap nulli un ekonomikas apgriezieni – zem normālās jaudas. Paradoksāli, bet SVF tagad atturas no «jostas pievilkšanas» padomu dalīšanas krīzes skartajām valstīm, kas vēl pirms dažiem gadiem tika ar varu «uzbāzta galvā» Latvijai. Toreiz skaitļi mācīja vienu, un Latvijā šis loģiskais pieņēmums tika realizēts. Tagad sekas ir citas un SVF piedāvātā «formula Latvijai» izrādās «pārsteidzīga».

«Mums vienreiz būtu jāizbeidz salīdzināt valsts budžetu ar mājsaimniecības naudas resursiem. Tur izdevumi un ieņēmumi ir tikai skaitļi, bet valsts mērogā runa ir par daudz smagākam sekām,» konstatē Samuels Britans (Samuel Brittan) «FT».

Kvalitātes erozija

Tātad intelektuālais kapitāls (no finanšu un politiskā kapitāla puses) joprojām netiek novērtēts tikpat augstu kā eksaktais. Šo procesu var uzkrītoši labi saskatīt kvalitātes avīžu erozijā ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā un Ziemeļamerikā.

Zviedru Svenska Dagbladet tikko samazināja līdzstrādnieku skaitu, un laikraksta krīze var novest pie kvalitatīvās lasāmvielas bojāejas. Tikko par līdzīgiem «taupības pasākumiem» ziņoja arī spāņu El Pais (atlaižot 464 līdzstrādniekus), un tas nozīmē, ka kvalitatīvas informācijas ražošana ir apdraudēta pat globālā mērogā.

Uz mūsu zemeslodes patlaban atlicis vairs tikai ducis kvalitātes avīžu, kas piegādā augstas kvalitātes informāciju.

Vienīgi lielās un bagātās nācijas var sev atļauties šo privilēģiju.

Mums – mazajām nācijām nav fondu un mecenātu, kas būtu gatavi saglabāt pie dzīvības kvalitatīvu žurnālistiku, jo medija vienīgais kapitāls ir kompetenti žurnālisti, kurus nevar aizstāt ar tehniskiem risinājumiem. Viņu intelektuālais kapitāls nav pieejams bankās vai aizstājams ar ziņām interneta portālos. Ja nav intelektuālā kapitāla, tad nav ko lasīt, klausīties, skatīties.

«Intelektuālais darbs mūsu laikā ir novērtēts ļoti zemu. Daudzi sāk pat apgalvot, ka garīgais/intelektuālais darbs nepieprasa izglītību un tāpēc nav nekāds «kārtīgs darbs». Profesionālisms tiek aizstāts ar amatierismu, entuziasms aizvieto zināšanas. Paradoksāli, taču mēs nebūtu ar mieru, ka mūs operē jauns, entuziasts, kura vienīgais atribūts ir nevis ilgos studiju gados iegūtas zināšanas, bet balts halāts. Taču medijos šis enerģiskais diletantisms zied un zeļ» – raksta žurnālists Rihards Švarcs (DN, 2012.g. 13.okt.).

Ivars Godmanis savieno savu labi atalgoto deputāta darbu Eiroparlamentā ar žurnālista misiju radio SWH un sakās neko nezinām par mediju ētikas kodeksu, kas aizliedz politiķiem praktiski darboties medijos. Ekonomikas ministrs drīz sāks lasīt ziņas Latvijas radio, un nebrīnīšos, ja jaunā radio un TV padome pavisam drīz piedāvās Valdim Dombrovskim vai Aivaram Lembergam lasīt ziņas LTV Panorāmā. Lētāk un ērtāk, gan valstij, gan mūsu politisko līderu PR nodaļām. Mediju darbu var nosmacēt. Tāpat kā nevajadzīgu cilvēku (pēc Staļina loģikas). Nav cilvēka – nav problēmu. Tie, kas nekad nav dzirdējuši dziedam lakstīgalu, klausīsies žagatas balsī ar cieņu. Viņiem nav izejas. Neko citu viņiem nepiedāvā, un žagata būs vienīgais, ko viņi zinās.

Humanitārās izglītības trūkums šeit redzams ar neapbruņotu aci – no loģikas viedokļa kvalitatīva žurnālistika ir «nevajadzīgs luksuss», taču pieļaut, ka šodienas paaudze lasa sliktākus «tekstus», nekā bija pieejami agrāk, ir humanitārs noziegums nākotnes priekšā. Šo noziegumu pret šodienas paaudzi veica PSRS ideoloģija, kas apzināti iznīcināja humanitāro zonu ar kara industrijas argumentu.

Saražojot tehniski aprīkotus zombijus. Tos pašus, kas prot skaldīt atomu, bet nesaprot, kāpēc pensionāriem nepietiek naudas līdz mēneša beigām.

Lai uzrakstītu recenziju par 500 lappušu biezu romānu, izglītotam ekspertam vajag vismaz 7 dienas. 5 dienas nepieciešamas grāmatas studēšanai, 2 dienas rakstīšanas darbam. Par šo darbu redakcijas vairs nav gatavas maksāt. Literatūras kritikas/analītikas vietā tagad nostājusies diletantu jaunrade ar moto «man šķiet», «man liekas».

Līdzīga aina novērojama arī modernās Latvijas humanitāro zinātņu zonā un humanitārās paradigmas iztrūkumā augstākās izglītības sistēmā.

Iespējams, ka mūsu konkurences līdzeklis pasaules zinātnes olimpā ir tieši humanitārā joma. Tā, kuras tehnokrātu iekaltajos «spāņu zābakos» pietrūkst mūsu bagātajām kaimiņvalstīm. Pārāk cītīgi PSRS laika mankurti jau saražojuši «futbolistus no Daugavpils», «deputātus kabanovus» un «eirodeputātus – žurnālistus, kas paši samaksā no Briseles naudas par savu iespēju burbuļot ēterā». Tos pašus, kuriem humanitārās dimensijas nav.

Vārnas dzied lakstīgalas vietā.

Vai mēs varam atļauties tālāku humanitārā intelektuālā kapitāla norietu mūsu valstī?

Vai drīkstam to atļauties?

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s