Noslēpumu psiholoģija: vajadzība detonēt. Post Secret.

2013. gada 6. aprīlis

Slepenā zona

Slepenā zona

Katram no mums ir savi noslēpumi, kas noglabāti aiz vairāk vai mazāk atslēgām. 

Reizēm gadās tā, ka pašus noslēptākos no tiem mēs izstāstām garāmgājējiem.

Tā ir gadījies.

Man mēdz stāstīt noslēpumus un es to uzklausu.

Pēdējā no stāstītājām bija kāda ļoti respektabla un pārtikusi sieviete. Pavirši pazīstama, bet simpātiska. Juriste. Strādā atbildīgā amatā kādā valsts pārvaldes institūcijā. Pelna labi. Bieži brauc komandējumos. Viņai ir paraugģimene + paraugdzīvoklis + paraugdarbs un viss pārējais kā etalons no sieviešu/dāmu/veceņu žurnāliem.

Pie kafijas tases, dienas vidū viņas noslēpums pēkšņi detonēja.

  • Zini, vairs negribu dzīvot tā kā es dzīvoju! – viņa pēkšņi paziņoja un novērsās. Ieurbjoties ar acīm grīdā un sienās.
  • Kas noticis? – es jautāju.
  • Nekas. Vienkārši nogurstu no šī te perfektās lomas. Nav manējā. Apnicis…
  • Kura ir Tavējā?
  • Cita
  • Kura?
  • Zini, ko es dzīvē visvairāk gribu darīt?
  • Nē…
  • Lidot ar helikopteru!
  • ?
  • Strādāt par helikoptera pilotu!
  • ?
  • Es sapņos vienmēr lidoju! Pa kluso lasu grāmatas par to, es faktiski teorētiski to protu…
  • Tad ej un sāc lidot!
  • Nevaru. Perfektā ikdiena …neļauj…
  • …nav lidojumam labvēlīgie apstākļi?
  • Nav.

Klusums okupēja telpu, sajaucoties kopā ar kafijas aromātu.

Noslēpums bija uzsprādzis un izdalījies atmosfērā.

Es skatījos uz trauslo, čaklo, perfekto sievieti, kura par visu vairāk pasaulē vēlas sēdēt pie liela helikoptera stūres un domāju, ka šī loma galīgi nesaskan ar viņas ārieni, tēlu un maniem priekšstatiem var viņu. Mūsu priekšstatiem par normu.

Nekad vēlāk mēs par to vairs nerunājām.

Meitene un pilsēta

Meitene un pilsēta

Man bieži liekas, ka perfektākie cilvēki ir visnelaimīgākie.

Čaklums (būt apskaustam un ideālam) klupina reālo emocionālo komfortu. Žonglēšana uz dzīves virves nav deja pa rozēm.  

Noslēpumu mūris mūs aizsargā no apkārtnes. Tā tas ir bijis visos laikos.

Bērni savus noslēpumus ieraksta dienasgrāmatā un to aizslēdz. Tur ir runa pa pirmo iemīlēšanos un un citām smalkām lietām, kas citiem (īpaši pieaugušajiem) nav jāzina. Pieaugušajiem noslēpumu klāsts ir daudz apjomīgāks: sākot no slepeniem sapņiem, kaislībām, pasijām vai sliktām ziņām par citiem cilvēkiem, kurus mēs apskaužam.

”Privātie noslēpumi” pašlaik ir izstādes tēma Stokholmā. Tur neskaitāmi cilvēki ir uzdrošinājušies iesūtīt izstādei anonīmi savus noslēpumus. Tādējādi ir iespējams sākt pētīt zviedru kultūras normas, kas nosaka noslēpumainības barjeras un to augstumu.

Protams, ka tabū (un visas citas aizliegtās tēmas) nosaka attiecīgās (lokālās) grupas psiholoģija. Katrai sabiedrībai ir cits slēpjamo tēmu slieksnis. Piemēram mēs nerunājām mūsu sabiedrībā par savām seksuālām tieksmēm, sapņiem vai atkarībām. Par nelaimīgu mīlestību. Vissmagākā noslēpumu nasta ir negatīvi piedzīvojumi, kurus nokratīt palīdz psihologs vai tuvs cilvēks, kas gatavs klausīties un nomierināt.

Valsts noslēpumi, dienesta noslēpumi. ”Mēs zinām”, bet ”viņi neko nenojauš”.

Mūsu valstsvīri un sievas, kas piedalījušies valsts miljonu izlaupīšanā un labi zina šos zagļu vārdus un uzvārdus, jūtas kā izredzēto grupa. Kā gaišreģi, kas varētu runāt, bet baidās no kopēja noslēpuma ”glabātāju” izrēķināšanās. Tas nozīmē, ka noslēpums stāv cieši līdzās meliem. 

Autobusā, uz ielas, pie pieturām cilvēki mēdz iebrēkt telefonā savus noslēpumus skaļi. Neievērojot ka turpat līdzās stāv 15 cilvēki, kas dzird.

– Tu tikai nevienam to nesaki, ja?- pieprasa apaļīga meiča savam telefonam.

– Es tevi lūdzu, ja? – viņa turpina, lai gan mēs visi (kas pie pieturas šo ”noslēpumu par Kārli” jau esam noklausījušies) – smaidām. 🙂

Internetā cilvēki ”sasprauž” savus fotoattēlus, kas faktiski kompromitē nevis glaimo. Savāda ir mūsu pašu attieksme pret sevi. 

Imidža manipulācijas publiskajā telpā mēdz būt dažādas:

A)  dzeltenie mediji ik dienas publicē pasakas (ar negatīviem akcentiem) par ļoti populāriem cilvēkiem, ar mērķi kompromitēt šos ļaudis. Cerībā izplatīt versijas, kas faktiski ir meli. Vēloties padarīt šos cilvēkus mazāk pievilcīgus. Negatīvas ziņas var labi pārdot. Lasītājs uzknābā ar prieku.

B) virkne pārtikušu Latvijas turīgo iedzīvotāju paši regulāri/periodiski maksā medijiem, lai par viņiem tiktu tiražētas pozitīvas tenkas, kas neatbilst patiesībai (meli), ar nolūku celt savu prestižu un palielināt savu populārāki sabiedrībā. Cerībā šādi forsēt savu pievilcību. Viņi maksā un  dzeltenam medijam arī šāds darījums ir bizness.

 

Tie ir mediju noslēpumi.

Kādi ir jūsējie?

 

Aktuālajā zviedru izstādē (Pasta muzejā, atvērta līdz 2013. g. 17.11) iedzīvotāji tika aicināti iesūtīt savus noslēpumus. Lūk daži no tiem:

Esmu vairākas reizes zadzis. Veikalā.

Esmu nodarbojies ar safīru kontrabandu no Taizemes uz Austrāliju. Izdevās.

Man bieži gribas izdarīt pašnāvību.

Man brālis mani izvaroja, 18 gadu vecumā. Es to nevienam nestāstu.

Esmu homoseksuāls, man ir 25 gadu, taču neviens to nezina.

Es ienīstu savu brāļa sievu. Bieži sapņoju par to, lai ar viņu notiktu kaut kas slikts. Viņa ir pārāk smuka un gudra.

Es esmu smagi iemīlējies sievietē, kas ir par mani 20 gadus vecāka. Ilgstoši.

 

Kādi ir jūsējie?

Varbūt varam sāk latviešu tabū etnopsiholoģijas studijas, sistematizējot mūsu noslēpumus.

 

Gaidīšu tos!

Sūtiet anonīmi!

🙂

Noslēpumu zona

Noslēpumu zona

 

 

 

Advertisements

9 thoughts on “Noslēpumu psiholoģija: vajadzība detonēt. Post Secret.

  1. Visperfektākie laikam arī IR visnelaimīgākie – vismaz tie, kas kļuvuši tādi apkārtējo un sabiedrības acīs, jo dabiski jau perfekts laikam tiešām nav neviens. Tātad tas ir kaut kas mākslīgs, caur lieliem ierobežojumiem panākts, un kuru cilvēku tad lieli ierobežojumi dara laimīgu?
    Par noslēpumiem runājot, daļa tādi ir tāpēc, ka pausti tiešām radīs vai nu nepatikšanas, vai pazemojumu, vai varbūt pat sodu, ja pa kluso pārkāpts likums. Taisnība jau ir sakāmajam, ka es tev pastāstītu noslēpumu, tas vairs nebūtu noslēpums 😀
    Tāpēc nepieciešama anonimitāte. Es kā daļēji anonīmais nevaru to rakstīt komentārā. Bet tā kā es tomēr gribu būt daļa no latviešu tabū etnopsiholoģijas pētījuma, saki, kur lai anonīmi sūtu savējo?
    P.s. Dažreiz noslēpumiem jānāk gaismā, tāpēc, ka tas nāks tikai par labu, piemēram, tās juristes slepenajam sapnim. Viņai vajadzētu to piepildīt, pasakiet viņai, ka tas viņas perfekcionismu negrautu, tikai padarītu viņu par laimīgāku un neparastāku, apbrīnojamāku cilvēku. Un kā tas var būt sliktāk par perfekto tēlu?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s