Izteikšanās brīvība nav nekas neparasts, taču daudziem tā ir grūti saprotama joma, ticot, ka izteikšanās brīvības nodrošinājums ir kā atvērtas durvis visiem, kas vēlas ienākt. Līdzīgi domāja Facebook Marks Zakerbergs, taču „aplauza spārnus“ paša radītajā komunikācijas anarhijas kosmosā. To ir sapratis pasaules bagātākais elektroautomobiļu ražotājs Īlons Masks, kurš impulsīvi vēlējās iegādāties mikroblogu Twitter un tikai pēc krietna brīža sapratis, ka jārīkojas prātīgi. Jo izteikšanās brīvības patiesā aina ir daudz citādāka un komplicētāka, nekā no malas izskatās. Ne viss ir zelts, kas spīd. Atverot izteikšanās brīvības anarhijas vārtus, pirmie troņus ieņems bandīti un manipulētāji. Ar komunikācijas brīvību ir tāpat kā ar pārdošanu – veikalus nedrīkst atstāt bez pārdevēja un signalizācijas, jo citādi visu nozags. Ieskaitot patiesības monopolu.
Izteikšanās brīvības cena
Pirms interneta laikā sava viedokļa izplatīšana nebija viegla lieta. Lai tiktu pie vārda, bija jākļūst par žurnālistu vai publicistu, jāmācās augstskolā, kursos un jāiztur profesijas pārbaudījumi mediju uzņēmumos. Tagad šie šķēršļi ir atcelti. Informācijas tiražēšana kļuvusi daudz lētāka un vieglāka, nekā tā bija agrāk. Izteikties var un drīkst cilvēki, kas agrāk nebūtu nokļuvuši līdz Doma laukuma studiju mikrofoniem vai kamerām televīzijas studijās. Jā, tas ir demokrātiski. Taču vai tāpēc ir uzlabojusies tiražēto ziņojumu kvalitāte?
Nē, nav. Nemaz nav uzlabojusies. Pie šāda secinājuma nonāk tieslietu profesors Ričards Hansens savā grāmatā (”Cheap speech: How disinformation poisons our politics and how to cure it” (Yale University Press). Viņa teorija balstās uz ukraiņu izcelsmes pētnieka Eižena Voloha (Eugene Volokh) 90.gados publicētajiem rakstiem par to, ka lētas tiražētās informācijas izplatīšanās būtiski mainīs mediju ainu un politikas principus.
Runa nav tikai par to, ka ir vieglāk un lētāk izpausties un tikt sadzirdētam, Nē, runa ir pat to, ka autoram vairs nav jārūpējas par savu izteikumu argumentāciju un jābaidās no atbildības par saviem izteikumiem sabiedrības priekšā. Anonimitāte piedāvā šo lielisko bezatbildību (savu izteikumu pamatošanā) un iespēju justies neierobežoti brīvam visos savos viedokļos, kas nebūtu iespējams ja nāktos izteikties ar savu īsto vārdu uzvārdu un klātpielikto portretu. Jā, daudziem patīk anonimitāte. Spārno un iedvesmo. Tagad vairs nav jābaidās no kaunināšanas, sodiem vai kādiem citiem ierobežojumiem. Katrs ir brīvs kā putns un drīkst pateikt visu, ko domā, ieskaitot grandiozas agresijas izpausmes pret citiem, kuri kaitina vai traucē.
Process ir demokrātisks, bet rezultāts mazāk patīkams. Šāda publiska saruna ir novedusi pie publiskās sarunas satura kvalitātes krišanās.
Publiskās sarunas seklums
Saturs, kuru piedāvā šodienas saruna, ir sekls, jo meli dominē. Atliek vai nu pievērt acis uz meliem, kurus ievazājusi seklā publiskā saruna masu komunikācijā, vai pateikt patiesību un saņemt spērienu, kas piespiež izlidot no saziņas ārā pa pieskari. Tad ieslēdzas tā saucamā kancelkultūra jeb izslēgšanas metode. Tādējādi veidojas daudzas interneta draugu kopas, kurās dalībnieki pieņem noteiktu nepatiesību vai melus kā normu (taisnību) un dzīvo tālāk maldos ļoti apmierināti. Šajās „draugu grupās“ eksistē gan baudas sasprindzinājums, gan arī baiļu risks tikt „izgrūstam ārā“. Tā kā nav nekādu satiksmes noteikumu, kas mēdz regulēt transporta komunikāciju, lai izvairītos no sadursmēm, un nav arī ētikas vai pieklājības kodeksa, kas pieprasa ievērot respektu pret dažādu viedokļu paudējiem, tad vienīgais regulējošais mehānisms ir tā saucamā kancelkultūra. Tā nozīmē bloķēšanu un izsaldēšanu pret tiem, kas neiederas. Šis aspekts liek uzmanīgāk papētīt saistību starp demokrātiju un izteikšanās brīvību. Ja agrāk cerējām, ka izteikšanās brīvības anarhija piedāvās attīstītāku demokrātiju un šis process būs vektors, tad tagad ir redzams, ka runa ir par zirga loku jeb „U“ formu. Precīzāk sakot – bezmaksas plaši tiražēta izteikšanās brīvība demokrātijas apstākļos noved pie diktatūras, nevis daudzbalsības un balsu polifonijas. Jeb vēl precīzāk – anonīma izteikšanās brīvība apdraud demokrātiju.
Šis atklājums ir nepatīkams. Ļoti nepatīkams. Iznāk, ka palaižot vaļā izteikšanās brīvību, mēs aktivizējam varaskāras un alkatīgas personas, kuras spēj un prot neparasti īsā laikā pievākt viedokļu noteicēju varas grožus, pilnībā anulējot opozīciju. Traucējot citiem izteikties.
Laikā kad Džons Sjuarts Mills 1859.gadā deklarēja Izteikšanās brīvības hartu, bija pavisam citi priekšstati par to, ko nozīmē brīva izteikšanās un kā tā notiek.
Tiesības vai atbildība par vārda brīvību?
Izteikšanās brīvības jomā ļoti svarīgs ir ne tikai tiesību, bet arī pienākuma jēdziens jeb izteikties gatavā cilvēka spēja un gatavība atbildēt par saviem vārdiem. Līdz šim internets mums ir piedāvājis pavisam citu koncepciju, kurā anonimitāte šo priekšnosacījumu anulē. Domāju, ka sarunas dalībnieku anonimitātes iespēja ir līdz šim lielākā kļūda mūsu interneta komunikācijā, jo nevar būt nekādi apstākļi, kas traucē cilvēkam izteikties par tēmām un problēmām atklāti bez maskas (ar savu vārdu). Esošā anonimitāte nav devusi nekādu atvērtības, atklātības vai demokrātijas pilnveidojuma pienesumu publiskajai sarunai tikai tāpēc, ka tā ir bijusi kā masku karnevāls. Sabiedrība nav kļuvusi labāka, taisnīgāka un gudrāka tāpēc, ka interneta komunikācijā piedalās un turpina piedalīties cilvēki bez vārda un sejas. Nē, nav kļuvusi.
Tātad – nav taisnība, ka anonīmais „čats“ ir savā būtībā demokrātiskāks nekā personiskais. Tas nav piedāvājis publiskajai saunai nekādus atklājumus, kas uzlabotu mūsu demokrātisko vidi vai atmaskotu komplicētas problēmas, sazvērestības, dienesta pārkāpumus. Nē, nav. Tas drīzāk degradējis sabiedrību un publisko sarunu, to novedot līdz bezgalīgu kauju formātam. Jo vieglāk ir kauties nekā sazināties.
Tā notiek, ja neievēro nekādus spēles noteikumus. Izteikšanās brīvība nav sabiezinātu emociju ālēšanās arēna, bet gan spēle, kurā šahists respektē noteikumus uz šaha dēļa, bet šoferis un automašīna uz brauktuves ņem vērā brīdinājuma un aizlieguma zīmes. Kurš ir vainīgs, ka tā notika? Domāju, ka vainīgi ir tehnokrāti, kas regulētas izteikšanās brīvības vietā „ielaida telpā“ anonimitātes anarhiju. Gribēja labu (tieši tāpat kā Zakerbergs), bet panāca postu un demokrātijas apdraudējumu.
Ir daudz ideju, bet nav sarunas
Šādas izteikšanās brīvības situācijā rodas pretruna starp ideju daudzumu un sarunas seklumu, kas neļauj šīs idejas paust un publiskot. Tātad – ir ko teikt, bet nav vietas, kur to paust.
Tas nozīmē, ka līdz šim esam pārāk daudz aizrāvušies savā cīņā pret cenzūru un neesam pamanījuši, ka aizliegumi nav vienīgā komunikācijas problēma. Daudz lielāks posts ir publiskās komunikācijas noslīkšana hroniskā troksnī un melos. Vidē, kuru nodrošina komunikācijas anarhija. Rezultātā svarīgas idejas un vajadzīgi viedokļi netiek uzklausīti, jo noslīkst troksnī.
Tātad būtu jānodrošina 2 lietas: 1) vietu, kur netraucēti iespējams paust jaunas idejas, 2) kā šīs idejas tiek apspriestas, pieņemtas vai noraidītas. Kā spējam pieņemt nepazīstamo, savādo un vienoties par rezultātu. Tas nozīmē, ka ir jāatrod mehānismi, kā izkļūt no lētas sarunas un nonākt pie daudz argumentētākas, pamatotākas un gudrākas komunikācijas, nekā tas novērojams līdz šim.
Vai esam gatavi sākt šo reformu?