Sērkociņš – perfekts izgudrojums arī ”pēc pasaules gala” situācijā…

2012. gada 27. decembrī

eglīteZiemassvētku vakarā nolēmu iedegt eglē īstas svecītes. Uzkāpu uz klubkrēsla (kas pieslējies eglītei) un ķeros pie lietas. Sāku izvietot egles zaros svečturus. Viens, divi, trīs, četri, pieci… Pamatīgi nostrādājos, spraužot tos egles zaros un regulējot sveču slīpumu. Pēc tam ”žvirkts” ar sērkociņu un liesmiņa bija gatava.

Kāds vieds kungs man nesen teica, ka pasaules gala situācijā cilvēkam esot jāņem līdzi no civilizācijas tikai trīs lietas – cirvis, nazis un sērkociņu gūzma. Viss pārējais atrisināsies pats no sevis.

Nezinu, vai mums ar to pietiktu.

Kas īsti būtu jāņem līdz civilizācijas eksplozijas apstākļos?

Humora sajūta un sērkociņi.

Tā es domāju.

Kā domājat jūs?

Atzīšos, ka ierados Latvijā decembrī, pilnīgi nesagatavota šeit tik populārajai pasaules gala situācijai. Skandināvijā man par to mediji nopietni neziņoja, jo Krievijas TV tur nav visiem pieejama.

Pasaules gala histērija mani apstulbināja tikai Rīgā.

Tagad šis 21.12. datums jau garām un konspiratori (droši vien) meklē nākamo Inku kalendāru vai kādu citu iemeslu, lai pareģotu pasaules galu.

Tātad – es ņemtu līdzi humora sajūtu un sērkociņus.

sērkociņiPirmais ir unikāla īpašība, kuru katrs no mums var attīstīt sevi (ja vēlas) par prieku sev un sabiedrībai.

Otrais ir – unikāls mazs kociņš, kas uzliesmo tad, kad mums vajadzīgs siltums vai gaisma.

Katru sekundi pasaulē uzliesmo 190 000 sērkociņi. Uzliesmo, lai aizdegtu sveci, liesmu gāzes plītī, ugunskuru, cigareti vai pagales krāsns mutē.

Vecais labais sērkoks uzliesmo un pēc tam nodziest. Savādi, ka mēs joprojām turpinām lietot šos sērkociņus, lai gan mums ir pieejamas arī šķiltavas. 

Retais no mums aizdomājas, kā sērkociņš piedzima un ienāca cilvēces ikdienā.

Vēl mazāk mēs pievēršam uzmanību sērkociņa standartam.

Kvalitatīvam sērkokam jābūt ar 1 cm augstu ”sēra” galviņu, kas liesmo 10 sekundes un liesmošanas laikā nedrīkst sadalīties.

Pirmās sērkociņu galviņas esot bijušas no dzeltenā vai baltā fosfora. Kā oksidētājs tika izmantots svina dioksīds un kā ”sekundārā degviela” – sērs.

Diemžēl šīs lētās izejvielas bija ļoti kaitīgas cilvēka veselībai un sērkociņi varēja aizdegties visnepiemērotākajās vietās un apstākļos paši. Bez uzaicinājuma!

Drošo un moderno sērkociņu atklāja ķīmiķis un izgudrotājs Gustavs Ēriks Pašs un patentēja to Zviedrijā 1844. gadā. Ar šo brīdi sērkociņus varēja aizdedzināt, pārvelkot gar sērkociņu kārbiņas sānu strēmeli, kas bija pārklāta ar sarkano fosforu.

1845. gadā Juhans Edvards Lundstrēms, kopā ar savu jaunāko brāli nodibināja Jenčēpingas Sērkociņu fabriku, kas ar laiku kļuva par Zviedrijas galveno eksporta industriju un ieveda šo preci ar Zviedrijas vārdu visā pasaulē. 

Arī Latvijā 1908. gadā tika uzcelta Bišmuižas sērkociņu fabrika ”Vulkāns”. Tai sekoja ”Komēta” 1914. gadā un mūsu sērkociņus patērēja visos kontinentos.

Zviedru sērkociņiMani šajā ”sērkociņu vēsturē” vairāk interesē attēli uz sērkociņu kārbiņām. Šīs etiķetes veidoja ievērojami mākslinieki un vienlaikus uzsākās to kolekcionēšana, kas tagad (šķiet) apsīkusi.

Pavisam drīz mēs atkal ķersimies pie sērkociņiem, lai aizdedzinātu sveces Jaungada eglē un dotu komandu brīnumsvecītēm un gadu mijas pirotehnikai.

Sērkociņš ir klāt un gaida savu rindu.

Perfektais izgudrojums.

Siltuma un gaismas valdnieks.

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s