Лиеноша диввалодиба jeb čurājošais puisēns Rīgas domē

Speciāli TVnet 

 

curajosais-puisens-rigas-dome

Fotomontāža Toms Ostrovskis, TVNet

 

«Cenzūru varēja realizēt arī ar alfabēta palīdzību. Poļu sacelšanās rezultātā tika nolemts Lietuvā un Latgalē pastiprināt rusifikāciju, tāpēc sāka pievērsties iespējām nomainīt latīņu burtus latviešu valodā pret kirilicu. Ar 1865. gada 6. septembri bija aizliegts izdot grāmatas latviešu valodā ar latīņu burtiem. Tipogrāfijām pavēlēja iznīcināt latīņu burtus /../ taču krievu cenzūras ierēdņiem neizdevās ieviest kirilicu Latgales rakstībā. /../

Tā radās vairāki krājumi, kas tika izdoti latviešu valodā ar kirilicas burtiem (Латвешу – креву календарис, 1867 – 1875) taču bez panākumiem. Iedzīvotāji šīs grāmatas nepirka. Sekoja masu kratīšanas, un cara ierēdņi centās iznīcināt visas grāmatas, kas bija rakstītas ar latīņu burtiem latviski. Iestājās grāmatu bads. Strauji attīstījās latgaļu rokrakstu literatūra /../ Šo literāro aktivitāti, iekļauties primitīvā rokrakstu formā spieda krievu administrācijas politika, kas Latgalē, tāpat kā vairākos citos impērijas reģionos, bija vēl nežēlīgāka nekā birokrātiski organizētā cenzūra» (1; 28. – 33. lpp.).

Vai tagad 2017. gadā vēsture atkārtojas? Vai Latvijā esošās organizācijas, kuru mērķis un uzdevums ir «krievu pasaules» ietekmes nostiprināšana krievu diasporas valstīs (tostarp arī Latvijā, kur ir proporcionāli vislielākais krievvalodīgo skaits no visām ES valstīm), panāks savu? Vai mēs atkal kļūsim par Krievijas impērijas nomali un finālā mūsu alfabētu tomēr nomainīs uz kirilicu? Tādas pārdomas rodas, vērojot Latvijas lielākā politiskā spēka «Saskaņa» aktivitātes 21. gadsimta komunikācijas formās.

Latvijas krievi nav apdraudēta minoritāte

Nezinu, vai vairums no mums vēlas latviešu valodas pāreju uz kirilicu tagad – 150 gadus pēc carisma pirmajiem latviešu alfabēta rusifikācijas mēģinājumiem. Šaubos, vai daži no mums ir gatavi akceptēt arī nākamo soli – atkārtot «iekļaušanos» putinistu impērijā ar valodas tramplīna palīdzību. Taču izslēgts tas nav, jo lienošā rusifikācija ar tās pirmo soli divvalodību lēni, bet noteikti iespiežas Rīgas un Latgales publiskajā telpā, kur krieviski runājošo iedzīvotāju kontingents ir visblīvākais. Kad krieviski runāt būs formāla un neformāla norma visur, tad pievienošanās «krievu pasaulei» būs tikai tehnikas jautājums.

Kremļa ideologi uzskata, ka «krievu pasaule» ir pārnacionāls veidojums, kas sastāv no Krievijas, krievu diasporas ārvalstīs un citu t.s. krievvalodīgo cilvēku kopienām, kuras par savu kultūras un garīguma centru uzskata Krieviju. Būtiski, ka «krievu pasaules» teorētiķi uzsver ne tikai krievu valodu, bet arī specifisku – krievisku domāšanas veidu kā «krievu pasaules» metafizisku vienotāju2. Tāpēc nepārsteidz, ka Latvijas Krievu kopiena jau atkal pieprasīja leģitimēt krievu valodu Latvijā un atgādināja, ka pirms pieciem gadiem (referenduma laikā) aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju esot vēlējušies nodrošināt krievu valodai Latvijā valsts valodas statusu. Lai gan faktiski iniciatoru īstais mērķis, manuprāt, ir pievilkt Latviju pie Krievijas provinces statusā, formāli tiek manipulēts ar «konvencijām», «minoritātes aizsardzību» utt. Pat ronis, kas tikko izskalots no jūras, saprot, ka krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji nav «sāmi» vai «tornedālieši», kuru tautiskās saknes atņem latviešu noteicošais vairākums vai viņu valodu saplosa Latvijas pamatnācija. Tas ir absurds.

Tepat līdzās – «rokas stiepiena attālumā» ir Pleskava un lielā Krievija. Latvijas valsts uzturētais Lattelecom katru vakaru piedāvā krievu TV, un Latvijas televīzija grasās dubultot piedāvājumu krieviski. Nekas un nekādā veidā neapdraud krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus nedz valodas kompetences, nedz etniskās identitātes virzienā.

Visi Latvijas krievi, sevišķi tie, kas ir gājuši Latvijas skolās pēcpadomju laikā, un pat tie, kas mācījās krievu skolās padomju laikā, ir mācījušies latviešu valodu un spēj sarunāties latviski. Pirms vairākiem gadiem veikts TNS socioloģisks pētījums liecināja, ka toreiz tikai 3% no visiem Latvijas cittautiešiem nespēja saprast mediju vēstījumus latviešu valodā.3 Šogad šis cipars droši vien būtu tuvu nullei. Tātad Rīgas šefa Nila Ušakova demonstratīvā komunikācija ar Latvijas sabiedrību ne tikai Latvijas valsts valodā, bet paralēli arī krievu valodā ir nevis praktiska nepieciešamība, bet gan politisks žests, kas liek atgriezties padomju laika divvalodības laikā, kad ar šā jēdziena palīdzību tikai veikta apzināta rusifikācijas politika. Neveikli aizbildinoties, ka ne Facebook, ne Twitter nav Latvijā reģistrētas sociālās komunikācijas platformas, viņš uzskata, ka tas viņam un partijai «Saskaņa» dod morālu un juridisku pamatu īstenot izaicinošu komunikāciju ar Latvijas valsti, vēršoties pret tās pamatu – latviešu valodu.

Latvijai lojālie krievi nepieprasa, lai valsts un pašvaldību amatpersonas ar viņiem komunicētu viņu dzimtajā valodā, jo viņi saprot, ka latviešu valoda ir viens no šīs valsts fundamentiem un tāpēc tā ir jāaizstāv. Krievu valoda pārstāv gigantisku kaimiņvalsti un iznīkšana tai nedraud arī tad, ja latviešu valoda Latvijā vēl ilgi būs un paliks vienīgā valsts valoda. Taču otrādi gan var notikt. Latviešu valodu stiprina tieši valsts valodas statuss Latvijā un arī tas, ka tā ir oficiāla ES valoda. Starp citu, latviešu valoda (baltu valodu grupā kopā ar lietuviešu valodu) pieder pie pasaules desmit senākajām pašlaik lietotajām valodām, un tās simbolisko un politisko nozīmi joprojām spēj apdraudēt PSRS kolonizācijas sekas, kad kolonizatoru mantinieki atkal grasās ņemt rokās politisko varu Latgalē un Rīgā. Tāpēc nav nekas nenormāls, ja krievu valoda Latvijā arī turpmāk būs svešvalodas statusā. Integrācija latviešu sabiedrībā nenozīmē asimilāciju un atteikšanos no dzimtās krievu valodas lietošanas ģimenē un savā tautiešu kopienā.

Starp citu, jāņem vērā, ka krievu minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Latvijas valstij piederošajā Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda radio un televīzijas ēterā. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Ušakova uzšķaudīšana latviešu valodai

Rīgas domes priekšnieks Ušakovs, apstrīdot Valsts valodas centra viņam piespriesto sodu par oficiālo saziņu krievu valodā, deklarējis, ka viņam neesot jāievēro Latvijas likumdošana, jo likumi neregulējot «tādu mūsdienu sabiedrībā populāru saziņas, viedokļu un domu apmaiņas līdzekli kā interneta vidē atrodamie sociālie tīkli» (Ir, 2016.10.08.). Ne visu var regulēt ar likumiem. Ētika ir plašāks reglaments. Tas nozīmē, ka sociālo tīklu reģistrācijas vieta ārzemēs un darbošanās Latvijas telpā neatbrīvo negodprātīgu politiķi no morālas atbildības – uzvesties korekti visur. Vēlētai amatpersonai vienmēr publiskajā saziņā jāņem vērā valsts valodas komunikācijas noteikumi. Bez tam amatpersona publiskajā komunikācijā vienmēr ir un paliek publiska persona ar simboliskas atbildības fonu. Tāpēc Rīgas domes priekšnieka «apzinātā uzšķaudīšana» latviešu valodas lietojumam publiskajā telpā (internetā vai publiskajās diskusijās) ir un paliek nopietns likuma un politiskās ētikas pārkāpums.

Protams, brīdī, kad amatpersona Ušakovs apzināti pāriet no saziņas valsts valodā uz komunikāciju krievu valodā, viņš (izmantojot savu augsto amata stāvokli) mērķtiecīgi vājina latviešu valsts pozīcijas Latvijā un demonstrē savu nostāju kā sava veida «protesta formu» pret esošo kārtību. Ja reiz Rīgas priekšnieks neuzskata par svarīgu runāt ar sabiedrību latviski, tad to darīs arī taksists, pārdevēja un biļešu kontrolieris. Vienkārši tāpēc, ka publiskas personas mēdz uztvert kā piemēru un šis paraugs sasaucas ar Kremļa ideologu doktrīnu par «krievu minoritātes apspiešanu Latvijā uz valodas bāzes». Tas nozīmē, ka «Saskaņas» šefa rīcība faktiski turpina carisma, boļševiku lielkrievu šovinisma un putinistu aizsākto procesu – ar divvalodības palīdzību veikt pirmo soli uz Latvijas pārkrievošanu.

Vēl 2008. gadā intervijās Nils Ušakovs atzīst: ja krievu valoda iegūs valsts valodas statusu, tad tā izstums latviešu valodu (TvNet, 2009.20.08.), taču jau pāris gadus vēlāk referendumā mērs jau pievienojās Kremļa iniciatīvai un balsoja par to, lai ieviestu Latvijā divvalodību, jo «esot izšķīries būt kopā ar vēlētājiem» (Lsm.lv, 2015.28.04.), kas faktiski nozīmē ar divvalodības palīdzību rusificēt Latviju.

Nupat, 15. februārī, «Ēnu dienas» ietvaros uz publiskajiem jautājumiem Nils Ušakovs atkal atbildējis krievu valodā un pārmetumus atraidījis, sarkastiski ironizējot par mūsu valsti un tās likumiem.

Ušakova viltus ziņas

Ušakova komunikācijai sociālajos tīklos ir raksturīgs, ka viņa kontiem ir ne tikai mākslīgi radīti viltus sekotāji, kas dzīvē neeksistē, kurus apskatīju rakstā «Ušakova olu galvas»4, bet arī neslēpts infantilisms, kas izpaužas bildīšu un piecu līdz sešu vārdu kombināciju ziņojumos (Twitter, Instagram), kuri drīzāk atgādina pusaugu meitenes uzvedības manieres. Tā kā tas neasociējas ar nopietnu politiķa uzvedību, tad šo stilu varētu izskaidrot vienīgi ar vēlmi komunicēt atbilstoši savu lasītāju intelekta līmenim. Taču nopietnākas pretenzijas pret viņu kā politiķi un viņa vadītās domes demagoģiju jebkuram lasītajam radīsies, lasot viņa Facebook kontu un saturu Rīgas domes mājas lapā5.

Dusmojoties un izsmejot Valsts valodas centra kritiku par demonstratīvo latviešu valodas lietošanas normu ignorēšanu publiskā komunikācijā, Ušakovs paziņo, ka Facebook viņš komunicējot no sava privātā profila. Taču pārbaudot izrādās, ka šis apgalvojums ir nepatiesība. Par to var pārliecināties jebkurš Facebook lietotājs, jo FB Ušakova profilā vēl šodien ir norāde latviešu, angļu un krievu valodā, ka viņš tajā komunicē Rīgas mēra statusā, nevis kā privātpersona: Rīgas mērs • Мэр Риги • Mayor of Riga. Uzsveru vēlreiz, ka politiķis visās komunikatīvajās formās ārpus sava mājokļa un intīmās sfēras ir publiska persona.

No portāla Rīga.lv raksta, kas veltīts VVC tiesvedībai (4), var secināt, ka Rīgas dome nodala galvaspilsētā trīs iedzīvotāju grupas, kas nespēj saprast informāciju valsts valodā, un tas attaisnojot divvalodības ieviešanu. Šīs grupas esot: daudzbērnu mātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām, cilvēki, kā arī ļaudis, kas vēlas ziedot ziedot apģērbu, apavus un rotaļlietas, un visbeidzot personas, kas izmanto dzīvnieku patversmes. Kāpēc tieši šīs grupas nesaprot valsts valodu, no mājas lapas neizdodas saprast. Pierādījumu valodas analfabētismam šeit nav.

Tajā pašā rakstā, oponējot VVC, Ušakovs uzsver, ka imigrantu integrācija tiekot veikta, informējot sabiedrību par pasākumiem, kas notiek latviešu valodā, ka viņš jaunajiem imigrantiem rīkojot latviešu valodas, kursus, ko nedarot valsts (valodas kursi imigrantiem parasti ir pašvaldību kompetencē arī citās valstīs, – S.V.). Bez tam portālā esot informācija par Latvijas simtgadi. Var noprast, ka tie esot svarīgākie Rīgas pašvaldības darbi sabiedrības integrācijā.

Lai attaisnotu savu iniciatīvu divvalodības ieviešanā Rīgas domes komunikācijā ar sabiedrību, Ušakovs atsaucas uz Berlīnes, Viļņas, Tallinas un Ņujorkas mājas lapām, kurās informatīvais darbs notiekot ļoti daudzās valodās. Taču Ušakovs nepasaka visu patiesību līdz galam. Tur saturs krievu, poļu, angļu, franču, itāļu, ķīniešu, turku un citās valodās ir vērsts uz tūrisma un investīciju veicināšanu no ārzemēm, nevis komunikācijai ar vietējiem iedzīvotājiem, tai skaitā daudzbērnu mātēm vai dzīvnieku patversmes apmeklētājiem. Turklāt Ņujorkas lapā ir integrēts Google tulkotājs, nevis tā ir tulkota ar cilvēku – dzīvu tulkotāju palīdzību. Šķiet, ka šāda maldinoša informācija ir slēpti centieni attaisnot savus apzinātos valsts valodas likuma pārkāpumus ar mērķi nemanāmi ievilkt Latvijā divvalodību kā normu. Ja reiz tas neizdevās referendumā, tad var mēģināt lienošo metodiku.

Ja Ušakovs tiešām būtu Latvijas patriots un lepotos ar latviešu valodu un valsti, kurā dzīvo, tad darītu visu, lai to nostiprinātu tās prestižu ar savu personisko piemēru. Publiski komunicējot arī sociālajos medijos tikai valsts valodā. Nešaubos, ka šāda uzvedība tikai vairotu viņa autoritāti ne tikai latviešu, bet arī krievu vēlētāju vidū.

Pašreizējā Rīgas mēra zēniskā uzvedība – izsmejot Latvijas Valsts valodas centra lēmumu, attaisnojot sevi kā privātpersonu – diskreditē viņu kā nopietnu politiķi. No malas šāda Rīgas mēra rīcība atgādina Briseles čurājošā puišeļa rīcību. Šoreiz viņš «uzčurā virsū» valodai, kas viņam nešķiet respektējama un vienīgā publiskās saziņas līdzekļa cienīga valstī, kas ir viņa mājas un dzimtene.

Atsauces

1 – Cenzūra un cenzori latviešu grāmatniecībā līdz 1918.gadam. (2004). Rīga. Latvijas Nacionālā bibliotēka. Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa.

2 –

LASI CITUR: Andis Kudors: “Krievu pasaule” kā putekļusūcējs (in Latvian)

3 – Latvijas sabiedriskā medija koncepcija

TVNET FAILS: Jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcijas detalizācija (10Mb, pdf)

4 –

LASI TVNET: Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

5 –

LASI CITUR: RD apstrīd tiesas lēmumu par aizliegumu komunicēt ar iedzīvotājiem krievu un angļu valodā

Rakstu reliģija-2: draudi rakstu valodai nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

2013. gada 6. septembrī. Raksta noslēgums. Sākums šeit.

Ilustrācija rakstam Rakstu Reliģija Daigas Brinkmanes zīmējumsRakstītā valoda nodrošināja sociāli un politiski nozīmīgas informācijas nodošanu laikā uz priekšu. Tā ļāva saliedēt un apvienot vienuviet dzīvojošas ļaužu grupas, nācijas (uz runātās valodas pamata). Kā organizatore rakstu valoda ievērojami apsteidza runas valodu. Vulfilas (318. – 388.g.) tāpat arī Kirila un Mefodija (860.g.) rakstu zīmes nosedza eiropiešu runāto un zīmēto valodu. Radās dažādi, atšķirīgi rakstu stili, kas fiksēja kultūrslāņus, veidojot emocionālo saistību ar nacionālo kultūru visplašākajā izpausmē. Draudi rakstu valodai ar šo brīdi nozīmē draudus nacionālajai kultūrai.

Nacionālās valodas un kopības jūtas uzplauka un sildījās tieši pie rakstītās valodas kurtā ugunskura. Tiem, kas ir nosaluši, patiesi ir vienalga, no kādiem kokiem kurts ugunskurs. Galvenais – lai siltums turas.

 

Gūtenberga atklājumam cilvēces vēsturē ir daudz lielāka nozīmē, nekā tas līdz šim novērtēts. Bez Gūtenberga rakstu valoda būtu palikusi rokdarbu līmenī. Šo kopsakarību, protams, var dažādi traktēt( sk. piem., Lucian Fabve, Marchall Mcluhan, Elisabeth Einstein u.c.). Taču tehnikas ienākšana grāmatniecībā ir tik pat nozīmīgs fakts sabiedrības dzīvē kā katedrāle vai rātsnams valsts galvaspilsētā.

Drukas mašīna un Bībeles tekstu iespiešana ir daudzu tautu rakstu kultūras pamatā. Jau 1525. gadā Vitenbergā (Wittenberg) tika iespiesti un tiražēti Lutera tekstu tulkojumi igauņu un latviešu valodā, lai pēc tam tos izplatītu pa tirdzniecības ceļiem uz ziemeļiem. Tā, pateicoties tieši teksta iespiešanas mašīnai, izdevās izglābt veselas valodas (Eriksen, s.119).

Luters un Gūtenbergs zināmā mērā palīdzēja viens otram, jo grāmatu iespiešana iznīcināja baznīcas nomenklatūras varu pār rokrakstiem un patiesības monopolu visos jautājumos. Jaunā ideoloģija palīdzēja oficiāli neakceptētajiem sludinātājiem sprediķot visai Eiropai, fiziski neizkustoties no savas dzīves vietas. Etablētajiem baznīcas tēviem vairs nepiederēja vienīgā balss. Tāpēc Erasmus, piemēram, varēja atļauties kritizēt Hilarius, Augustinus vai Thomas Aquinas.

Renesanse un reformācijas laiks parādīja sabiedrībai jaunu rakstniecības stilu, kurā akceptētā ”mēs” vietā nostājās apstrīdamais ”es”. Reformācijas laiks Vāczemē bija aktīvās tautas laiks, jo Luters ne tikai vērsās pie tautas neierastā formā, bet plaši izmantoja savos tekstos runāto valodu. Kuram gan varētu ienākt prātā šādā laikā lasīt sholastiķus? Luters ”lasījās” lieliski. Viņš iekaroja savu publiku kā rakstveida orators, jo rēķinājās tieši ar klausītājiem.

95% no tā laika Vācijas lauciniekiem un 80% pilsētnieku bija analfabēti. Grāmatu lasītāji tolaik bija visai reta parādība 1520. – 1550. gadu Vācijā. Taču tas nenozīmē, ka grāmatu iespiešanas zināšana būtu ieradusies Eiropā priekšlaicīgi. Drukas mašīna nostiprināja tautas nacionālo pašapziņu ar sludinātāju palīdzību. Protestantu grāmatu iespiedēji ātri apsvēra mass media veiksmīgas darbības priekšnosacījumus: ātrāk, lētāk, lielākā tirāžā, īsā, lakoniskā un viegli saprotamā valodā.

Uz kāda 1520. gada folianta ir redzami Luters un Hutens (Huttens) līdzās svētajiem Petrus un Paulus kā jaunās ticības simboli.

Luters tur, protams, var palikt, taču Hutenu tā vien gribas aizstāt ar Gūtenbergu. No šodienas pozīcijām raugoties, tas šķiet taisnīgāk.

Ar rakstu kultūru šodien mēs saprotam tradicionālo kultūru, kurai pretī stāv postmodernā mediju civilizācija, jo ap rakstīto vārdu, mūsuprāt, grupējas viss mums zināmais un pazīstamais kultūras kodols.

Mūsu kultūra ir pierakstīta, un mēs tāpēc tai ticam.

Pamazām, modernajā laikā rakstītais vārds lēni zaudē savu noteicošo lomu kultūras procesos, un mums ir bail. Mēs esam gaidāmās nelaimes priekšnojautās. Mums ir bailes no tā, ka rakstītās kultūras ērai ir pienācis gals tāpat kā XX gadsimtam.

Mēs ļoti mīlam, cienām un respektējam tekstu, paļaujamies uz to.

Iespējams, ka te vainīga ir kristīgo tautu paļāvība uz Bībeli, kas pie mums atnāca grāmatas izskatā. Vainīgi ir likumi, kuru pierakstīšanai pie mums ieradās rakstītā valoda.

Rakstītais teksts nekur nepazūd. Tas pārdzīvos visas jaunās cilvēku komunikācijas un saziņas formas, tāpat kā Mocarts un Verdi pārdzīvoja moderno mūziku, tāpat kā Leonardo  un Cezanne – abstrakto glezniecību. Taču var gadīties, ka nākotnē tas vairs nebūs galvenais kultūras vērtību saglabātājs.

Šodien ir visai grūti labvēlīgi noskatīties uz rakstu kultūras norietu, tāpat kā XV gadsimta kaligrāfiem bija sāpīgi atzīt Gūtenberga ēras sākumu.

Minēto problēmu padziļināja fotogrāfijas dzimšana, kuru 1826. gadā atklāja Joseph Nicephore Niepce (1765.-1833.), neko ļaunu nedomādams. Ar licenci – kā atklājums – fotogrāfija tika apstiprināta tikai 1838. gadā Parīzē, un pirmos uzņēmumus par godu autoram L.Dageram nosauca par dagerotipiem. Bija iestājies jauns laiks. Trūkumā grimstošajai aristokrātu kārtai joprojām bija svarīgi saglabāt savi nākamajām paaudzēm portretu gleznojumu veidā. Šie portreti bija ļoti nepieciešami, jo simbolizēja nozīmīgumu un augstu stāvokli, neaizstājamību sabiedrībā.

Jaunajai un enerģiskajai buržuju kārtai portretfotogrāfija aizstāja dārgo niekošanos ar glezniecību. Tas bija ātrāk, lētāk un izdevīgāk.

Tā fotogrāfija palīdzēja demokratizēt sabiedrību, kaut arī daudzi tam nespēja piekrist un to atbalstīt. Skeptiķu skaitā bija arī Charles Baudelaire, kurš 1859. gadā rakstīja: ” šie nožēlojamie narcisi, kuri visiem spēkiem cenšas iemūžināt savas triviālās fizionomijas metālā”.

Kaut arī diezin vai gleznotās fizionomijas tolaik augstmaņiem bija mazāk triviālas. Instinktīvā pretošanās jaunajai situācijai kultūras vēsturē ir atkārtojusies neskaitāmas reizes.

Modernā kultūra nav kļuvusi par cietumu, par spīti Orvel prognozēm, tā nav arī karnevāls (Haxley) un mūžīgā izklaidēšanās līdz nāvei (Postman). Jeb tas tomēr ir noticis?

Rakstīts teksts pieprasa piespiešanos, koncentrēšanos, domāšanu, argumentāciju un kopsakarību izpratni. Iespējams, ka domāšana lasīšanas rezultātā joprojām ir noteicošā iedvesmas un pārliecināšanas joma. Iespējams, ka vainīga ir mūsu apmācības sistēma, kura balstās uz lasīšanas studijām, kuras ļauj apkopot priekšgājēju pieredzi. Taču nav pamata apgalvot, ka lasīšana ir intelekta attīstībai nozīmīgāks akts par skatīšanos vai klausīšanos.

Prasība pārzināt valodu joprojām ir rakstu valodas noteikta. Tāda ir pastāvējusi un droši vien pastāvēs arī turpmāk. Cilvēks, kurš pārvalda rakstītās valodas normas, kopš seniem laikiem, ir litteratus, turpretī normas nezinošais, protams, illitteratus. Lieki komentēt, kas ar to domāts. Aristoteļa laikā tie, kuri neprata lasīt un rakstīt, bija agrammatica. Arī šodien XXI gadsimta sākumā dzirdami saucieni pēc latīņu un grieķu valodas, kā Latvijas kultūras glābšanas riņķa. Taču šaubos vai Homēru var uzskatīt par analfabētu tikai tāpēc, ka viņš neprata nedz lasīt nedz rakstīt.

Domājot par rakstītās kultūras krīzi, jākonstatē, ka tās smagnējība un normu konservatīvisms turpina traģiski padziļināt konfliktu starp vienoto latviešu literāro rakstu valodu un tās daudzajiem, krāsainajiem runas atzariem: Latvijas novadu, profesionālo grupu, sociālo slāņu runa, tāpat arī ikdienā angliski, vāciski, zviedriski, franciski, spāniski, krieviski u.c. runājošo latviešu valoda.

Jāpiezīmē, ka atšķirības starp runas un rakstu valodu pieaug ne tikai latviešu valodā. Runas valoda aizvien vairāk attālinās no rakstu reliģijas. Mēs varam par to dusmoties, taču no tā attīstība virzienu nemaina.

Valodu ietekmē viss: sabiedrisko politiskā iekārta, pretrunas, kari, konflikti, pārceļošanas, vide, ekonomiskais, sociālais, garīgais konteksts. Arī laime, veiksme, prieks un veselība.

Iespējams, ka rakstu valodu problēmu pamatā ir tās problemātiskā izcelsme.

Itāliešu literārā valoda ir Toskānas dialekta XIV gadsimta paveids, kuru kā dialektu vēlāk vairs neizmanto. Tikai 8% no visa lasītpratēju skaita spēja šajā valodā lasīt un rakstīt, t.i., to praktiski izmantot (Georg Meier, Barbara Meier, Hadbuch den Linguistik, Berlin, 1979, s.6).

Tāpat ķīniešu valodā ir kāds Pekinas dialekts Putonghua. Tur rakstu valoda ir veidojusies uz runas dialekta pamata, tāpēc jāpiekrīt, ka vissarežģītākais joprojām ir dialektu jautājums un to attiecības ar literāro valodu (turpat, s.7).

Apskatot, piemēram, Dienvidamerikas indiāņu tautu, papuasu, tibetiešu valodas ir pilnīgi neiespējami pateikt vai šī valoda ir valoda vai teikai dialekts. Tāpat arī arābu ”dialekti”: irākiešu, sīriešu, ēģiptiešu, alžīriešu, ir šo tautu nacionālās valodas.

Negribīgi nākas atzīt, ka rakstu literārā valoda ir izvēlēta kā pagaidu rakstu komunikācijas veids, taču laikam ritot, valodas normas un likumības aizvien noteiktāk demonstrē savu nepietiekamību, turot rakstveida komunikāciju rakstu reliģijas stāvoklī.

Visapkārt ap mums ir milzums dažādu pierakstītu valodu (misionāru, birokrātu, kancelejas utt.). Taču literārā rakstu valoda nav tikai pieraksts vien, tā ir formalizēts rādītājs atsevišķu personu vai ļaužu grupu kulturālās integrācijas līmenim.

Dzīvās runas valoda ir atvērta sistēma un pati liecina, kas ar to ir atgadījies. Tā atspoguļo mūsu kolektīvo atmiņu, kas saista cilvēkus, jo atsevišķi atmiņas posmi darbojas kā balsti gan personu, gan arī veselu tautu rīcībai.

Cilvēkus vieno tas, kas ar viņiem kopā ir noticis.

Pierakstīta un saglabāta kolektīvā atmiņa palīdz saliedēt un organizēt ne tikai grupas un partijas, bet arī veselas tautas un cilvēci kopumā. Kolektīvā atmiņa par notikumiem balstās nevis uz pieredzes, bet gan uz pierakstīto tekstu pamata. Tajā ir normatīvais un selektīvais. Tāpēc sabiedrības aktīvā daļa cenšas dramatizēt un idealizēt (heroisma dēļ) kolektīvās atmiņas epizodes. Skaldi un dziesminieki, hronisti un vēsturnieki visi dramatizē nepieciešamos brīžus kolektīvajā atmiņā, noklusējot un apbirdinot ar aizmirstības putekļiem visu triviālo un bezjēdzīgo uz vēstures skatuves. Tāpat kā ģimenes foto albums mājas arhīvā vēsta par laikā izolētiem, atsevišķiem parādes notikumiem bez konteksta, tāpat arī vēstures grāmatas nepiedāvā mums pagātnes vidi un patiesās kopsakarības.   Mums zināmā cilvēces pagātne ir nebeidzamu konfliktu vēsture. Faktiskie vēsturiskie notikumi pēc būtības ir bezjēdzīgi un nesakarīgi, taču rakstītā valoda palīdz konstruēt no tiem drāmu ar nāciju kā varoni galvenajā lomā.

Galvenie varoņi kolektīvajā atmiņā mēdz būt dažādi, tāpat kā bijušo notikumu izklāsts. Kolektīvās atmiņas liecinieku ir daudz, to skaitā arī arhīvi, bibliotēkas un, protams, kapsētas. Tajās pieminekļu dažādība vien liecina par vēsturiskās atmiņas autoru ambīcijām.

Kopējās atmiņas tuvina bijušos skolas biedrus, radus un senus draugus. Laulībās pastāv tik ilgi, kamēr partneri spēj vienoties par savas dzīves notikumiem. Tāpēc kolektīvā atmiņa ir nozīmīgs fenomens indivīda un visas sabiedrības dzīvē. Mēs teikt: ”izprast pagātni”, ”apzināties savas saknes”, ko var tulkot kā kopīgas atmiņas meklējumus. Īpaši svarīga kolektīvā atmiņa kļūst nopietnu pārmaiņu, krīzes situācijā.

Kolektīvā atmiņa parādās arī valodā un tās izpratnē. Apstāklis, ka mīkstinātais ”r” un ”ch” kāpj ārā no kapiem un, dūšīgu roku stumts, mēģina iestūrēt iekšā valodā, liecina par tautas kolektīvās atmiņas saskaldītību.

Šī trūdu smaka ir vajadzīga, lai redzīgākām acīm lūkotos uz dzīvo, trauksmaino latviešu valodu, kas atgādina pārplūdušu upi ar daudzās, dažādas ekoloģiskas tīrības pietekām. Ūdeņu attīrīšanas problēma valodā ir jau sākusies līdz ar krievu valodas statusa zudumu Austrumeiropā un angļu valodas prestiža kāpumu.

Cilvēka zinātkāre ir neremdināma. Tik vilinoši šķiet senie, āķīgie, pirmsalfabēta laika pieraksti, joprojām neatklāto zīmju sistēmas. Arābu kūfiskais pieraksts (700.g.) laikam ir pats skaistākais burtu pieraksta veids. Dekoratīvs un mākslinieciski nobeigts. Diemžēl izrādās, ka arābu burtu dekoratīvisma pamatā ir Allaha aizliegums zīmēt no visvarenā radītās dabas. Tādā kārtā dekoratīvie burti aizvieto ilustrāciju trūkumu. Šī aizlieguma inercē rodas arī pirmie kristīgās baznīcas rakstveida vēstījumi vēlāko altārgleznojumu vietā.

Vēl joprojām nav noskaidrots pirmo rūnu rakstu autors. Šis jautājums vēl joprojām ir neatklāto un nenoskaidroto problēmu skaitā. Vārds ”rūna” kādreiz nozīmēja to pašu ko ”noslēpums”. Neskaidrību ap to joprojām ir daudz – tā vismaz apgalvo Gēteborgas universitātes Ziemeļu valodu nodaļas profesors Bū Ralps (Bo Ralph,SVD, 08.06.1992).

Renesanse, reformācijas laiks, klasicisms, rokoko, fašisms, sociālisms un tml., ir atstājuši pēdas mūsu valodā. Katrs no tiem izmanto savu burtu stilu, kuru zina un pazīst ne tikai speciālisti. Ja pamēģināsiet iespiest Marseljēzu vācu fraktūras stilā, tad tas var kļūt par ļoti sliktu joku, kas no francūžu puses var draudēt ar viegli prognozējamām sekām.

Profesionālis, nepazīstot valodu, jums raksturos viņam nepazīstamu tekstu pēc burtu stila.  Rietumu, ziemeļu, protestantu un katoļu, tāpat arī visi pārēji konflikti atspoguļojas burtu veidos un stilos. Tāpēc alfabēta izskats ir tik pat spēcīgi pakļauts laika un modes pārmaiņām kā mūsu apģērbs.

Ar rokraksta stilu varot diezgan daudz pastāstīt par pašu rakstītāju.

Grieķi savā alfabētā izmantoja feniķiešu zīmes, t.i.,: aleph (govs), beth (māja), delt (durvis).Tās nozīmē, ka burtu izcelsme ir ļoti konkrētā.

Pirmo alfabētu rindas esot ”gājušas” no labās puses uz kreiso.

Tās ir ļoti loģiski, jo, piemēram, ar labo roku mēs cilvēka profilu vienmēr zīmējam uz kreiso pusi. Deguns tādā gadījumā ir pavērsts pa kreisi. Pētnieki domā, ka šodienas burtu rindas kustība no kreisās uz labo esot ilustrāciju noteikta, jo arī arābu cipari un indiešu skatīšanas sistēma ”skatās” uz kreiso pusi tāpat kā jau pieminētā profila deguns: 1,2,3,4,5,6,7,8,9. Tas tāpēc, ka šie skaitļi ir dzimuši pierakstā, kas ”iet” no labās puses uz kreiso.

Grieķi sākumā esot rakstījuši uz abām pusēm. No kreisās uz labo un no labās uz kreiso. Arī pa apli un pa spirāli.

Žēl, ka mēs tā neprotam.

Savā romānā ”1984” Džordžs Orvels (George Orvell) apraksta milzīgas tipogrāfijas, pilnas ar smalkas tehnoloģijas mašīnām, kas paredzētas teksta un fotogrāfiju viltošanai. Turpat arī arhīvi koriģēto dokumentu uzglabāšanai un krāsnis nepareizo dokumentu sadedzināšanai. Šodiena rāda, ka Orvels ir ne tikai lielisks rakstnieks, bet arī vērā ņemams pareģis. Interneta komunikāciju vara filtrē tik pamatīgi, ka pat ”vārdu ods” šim sietam neizsprauksies cauri.

Tāpēc nav lielas jēgas meklēt vecos tekstos un rakstos sen pazaudēta vieduma sakni.

Pasaules senākie un gudrākie teksti mūs nav sasnieguši oriģinālu veidā. Pārrakstītāju tekstos parasti ir neskaitāmas kļūdas, kas reizēm pārvērš vētījuma loģiku. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Tāpēc arī cilvēces vēsturiskajā atmiņā ir daudz caurumu, kuru vaininieks nav tikai kari un nenovīdība, bet arī muļķība, liekulība, augstprātība + uguns un ūdens.

Piemēram, 47.g.p Kr., kļūdas dēļ nodega pasaules toreiz lielākā bibliotēka Aleksandrijā (40 000 sējumu). Tieši tāpēc daudzi seni vēstījumi mūsu laikus ir sasnieguši pārrakstītu kopiju veidā.

Neaizmirsīsim arī cenzūru. Gribēto un negribēto. Lielākie noziegumi pret cilvēci ir paveikti tieši – labu gribot.

Mēs skatāmies atpakaļ laikā. Turp, viņpus izglītības meža, kur acs un auss sadala darbus. Acs meklē atšķirības, bet aus tiecas pēc harmonijas.  Acs ziņo pār ārpasauli, bet auss nodarbojas ar domu un sajūtu iekšpolitiku. Tajā tālajā mnemotehniskajā atmiņā auss bija pasaules centrā, jo cilvēks neprata rakstīt. Mēs klausāmies senās dziesmas, un šķiet, ka toreiz senais cilvēks – dzirdīgais analfabēts bija daudz harmoniskāks savā domāšanā nekā mēs šodien.

Toreiz, kad rakstu reliģijas laiks vēl nebija iestājies, cilvēki zināja kaut ko tādu, kas atspoguļojās Dantes lieliskajā komēdijā Divina Commedia, kas iespējams , ir pēdējā senās mnemotehniskās sistēmas lieciniece. Līdzīgi traktāti civilizācijas vēsturē parādās arī vēlāk:  Lullus, Camillo, Giardano Bruno, taču nespēj pagriezt civilizācijas skatienu atpakaļ.

Tomēr meklējumi turpinājās. Astroloģija, alķīmija, eksperimenti ar jau pieminētajiem ēģiptiešu hieroglifiem, rēbusiem, Bībeles vārdiem un svēto runām  (kas nodarbināja filozofus šarlatānus XVI gadsimtā) demonstrē pazaudētās atmiņas meklējumus.

Redze, dzirde, smarža, garša, tauste. Cik maz mēs no tām izmantojam mūsu intelektuālajā komunikācijā! Vismaz pagaidām.

Iespējams, ka tāpēc mums daudz ko ir grūti saprast un mēs ātri nogurstam.

Nogurst mūsu acis.

Reiz Beļģijā tika atklāta neparasta izstāde. Tajā bija izstādītas četrdesmit Claude Monet gleznas neredzīgajiem. Visas gleznas bija izveidotas reljefi, ar komentāru teksta un dažādu vielu formā. Turpat līdzās bija arī katalogs ar nosaukumu ”Monet ar pirkstu galiem”, kurā autori ar oriģinālu paņēmienu palīdzību centās uzburt mākslas ilūziju cilvēkiem, kas neredz ar acīm. Katalogam bija pievienota arī mūzikas kasete.

Izrādās, ka rakstu valoda var būt arī līdzcietīga un humāna.

Šodien pasaulē ir ap 3000 dzīvu valodu. Tikai 106 valodas līdz šim pierakstītas nacionālās literārās valodas līmenī. No šīm dzīvajām valodām rakstveidā pazīstamas tikai 78 (W.Ong, Orality and Literacy, L/NY, 1982).

Pieraksts nav nedz aksioma, nedz  kaut kas nemaināms kā Grīnvičas meridiāns.

Varbūt saņemsimies un atvadīsimies no traucējošām tradīcijām mūsu valodā, kas faktiski ir jauno laiku kapracis un rada neskaitāmas problēmas pasaules paplašināšanās situācijā?Nedomāju, ka profesors Endzelīns paliktu pie savas teorijas arī šodien XXI gadsimta sākumā, kad pasaule ir vaļā.

Iespējams, ka viņš, tāpat kā daudzi citi no mums, pētoši aplūko mūsu sastingušos rakstu reliģijas tempļus un gaida visaugstāko priesteru atbildi!

Laiks ir pienācis! To jūt!

Tāpēc iztiksim bez upuriem un seniem rituāliem, citādi upurtraukā var nonākt pati mūsu – vēl dzīvā valoda! Tas ir tik pat skaidrs kā naža gals piparu!

Vienalga vai to nomēra uz sudraba vai alumīnija naža.

Nazis paliek nazis un pipari paliek pipari!

Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

2012. gada 15. janvārī, speciāli TVNet.

Latvijas mediju regulēšanas organizācija ar garo un sarežģīto nosaukumu «Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome» (NEPLP) ir publicējusi sabiedrībā gaidītu, jaunu Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepciju. Šajā koncepcijā tās autori atsakās no valodnieku uzspiestā un mediju loģikai neatbilstošā nosaukuma «plašsaziņas līdzekļi» lietošanas, kas gan ir šīs organizācijas nosaukumā. Ar to kārtējo reizi apliecinot, ka mūsu valodu veido un attīsta nevis valodnieki, bet gan valodas lietotāji.

Latvijas TV panorāmaLoģiski grūti saprotama ir autoru spītīgā un ietiepīgā vēlēšanās par katru cenu «uztaisīt» vienu mediju esošo divu vietā, lai gan pasaules mediju prakse neliecina, ka mazāks mediju skaits valstī nodrošinātu augstāku to satura kvalitāti un lielāku demokrātiju. Tieši pretēji – samazinoties mediju skaitam, palielinās vadošo doktrīnu ideoloģiskais spiediens, jo koncentrācijas un monopolizācijas procesa rezultātā samazinās tautai pieejamo informācijas avotu skaits. Tagad jau elektroniskie komercmediji Latvijā ir izveidojuši monopolu ar nosaukumu MTG. NEPLP ar to nepietiek, un tagad padome cenšas sakausēt arī divus sabiedriskos medijus vienā juridiskā personā.

Taču apskatīsim šo dokumentu un aplūkosim «ieplānoto mediju» un tā izredzes.

ASV un Krievijas masu kultūru spiediens

Līdzšinējā valsts, politiķu un NEPLP rīcība ir panākusi to, ka sabiedriskie elektroniskie mediji dramatiski zaudē auditoriju, atdodot to komercmedijiem, un tā rezultātā sabiedriskā TV un radio zaudē savu ietekmi un tradicionālo lomu, kāda šiem medijiem ir raksturīga Eiropā. Paralēli auditorijas skepsei novērojama arī pazīstamu LTV darbinieku neticība jaunajam medijam un tā iniciētājiem, tāpēc viņi pamet Zaķusalu, aizejot uz privātajām stacijām.

Komercmediju uzdevums ir izklaidēt auditoriju. Izklaidēt līdz nāvei, kā sacījis pazīstams ASV mediju pētnieks Neils Postmans. Šo formulējumu viņš savulaik attiecināja uz ASV televīzijām, tātad – valsti, kurā tradicionāli dominē komerciāli kanāli. Taču tagad pie šīs robežsituācijas esam nonākuši arī mēs Latvijā. Valstī, kurā vēsturiski sabiedriskie mediji vienmēr ir bijuši spēcīgi.

Stāvoklis ir kritisks, par to nav šaubu.

Tāpēc NEPLP vēlme atgriezt Latvijai sabiedriskos medijus atbilstošā kvalitātes standartā ir jāvērtē pozitīvi, jo ir pēdējais brīdis, kad jāsāk glābt, kas vēl glābjams. Mums «izklaidi līdz nāvei» nodrošina MTG, taču nav audiovizuālo mediju, kas jūt atbildību nākotnes priekšā, stiprina un respektē valstiskumu, latviešu valodu un kultūru, integrē cittautiešus, ir ietekmīgi, izglītojoši, jauniešiem vajadzīgi un arī izklaidējoši. Tieši tādi tie ir vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un tādus mēs varam novērot arī citur Eiropā, kur tie sabiedrībai sniedz unikālu informāciju, dziļas diskusijas, kvalitatīvu izklaidi, progresīvas zināšanas. Tātad informāciju, kuru nevar un nevēlas sniegt komerciālie kanāli.

Latvija ir unikālā elektronisko mediju situācijā Eiropā. Mēs atrodamies ASV un Krievijas masu kultūru imperiālisma krustpunktu ietekmē. Taču lielās kaimiņvalsts kultūras spiedienu mediju vidē pavada arī tās ideoloģiskais un politiskais spiediens, kas nereti robežojas ar iejaukšanos valsts iekšējās lietās, izmantojot krieviski runājošo minoritāti. Tāpēc visu Latvijas iedzīvotāju un nākotnes interesēs ir svarīgi, ka mediju korpusa priekšgalā ir autoritatīvi, radoši un tehnoloģiski moderni sabiedriskie mediji vai vienots medijs, kas kalpo visas sabiedrības vajadzībām un kuram mums nav žēl maksāt savu nodokļu naudu.

Šādam medijam vai medijiem ir jākļūst par vēl nozīmīgākiem un prestižākiem kultūras objektiem nekā Nacionālā opera vai Gaismas pils. NEPLP koncepcija sola, ka tas tā varētu notikt pavisam drīz. Taču – kā?

Būt par vadošo mediju Latvijā

Grunge vintage televisionNeskatoties uz to, ka 68,2% no Latvijas Radio un 16,2% no LTV darbiniekiem neatbalsta jaunā vienota medija izveidošanu (251. lpp.), izskatot vairākus koncepcijā minētus jaunā elektroniskā medija transformācijas modeļus, NEPLP tomēr iesaka tikai vienota sabiedriskā medija izveidi. Tā vīzija ir Latvijas demokrātija un nacionālās identitātes nostiprināšana.

Ambicioza ir arī misija – informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.

Jaunā medija mērķis būšot nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana; demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana; piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas; izglītības un zināšanu izplatīšana; radošuma un uzņēmības veicināšana. Svarīgi atzīmēt, ka mērķu, vīzijas un misijas izstrādē ir piedalījušies esošo mediju darbinieki. Satura prioritātes jaunā medijā būšot ziņas, informatīvi analītiskie raidījumi, izglītojošie, kultūras, bērnu, jauniešu raidījumi.

Diezgan lielais esošo LR darbinieku skaits, kas neatbalsta vienotā medija izveidošanu, liecina, ka NEPLP līderiem acīmredzot nav izdevies pārliecināt darbiniekus, kuru vidējais vecums ir 47 gadi, ka viņi spēs atrast savu vietu jaunajā medijā un spēs strādāt multimediju vidē, kas prasa augstāku un arī citādu kvalifikāciju, kuru darba devējam nākotnē nāksies šiem cilvēkiem palīdzēt apgūt. Demokrātiska saruna ar visiem no NEPLP puses tātad nav notikusi.

Jaunā medija padomi iecels kā tiesnešus. Vai tas nodrošinās politisku neatkarību?

Priekšroka tiek dota tādai LTV un Latvijas Radio apvienošanai, kas paredz jaunas juridiskas personas «Sabiedrisko mediju padomes» (SMP) izveidošanu. Tiek izveidota jauna kapitālsabiedrība, kuras daļas tiek nodotas SMP turējumā. SMP atradīsies Saeimas pakļautībā. Padomes locekļus – dažādu profesiju pārstāvjus (ieskaitot mediju speciālistus) ievēlēs Saeima ar kvalificētu vairākumu. Izvirzīšanu veikšot Saeimas Cilvēktiesību komisija ar sabiedrības piesaisti. SMP uzraudzīšot apvienotā elektroniskā medija saturu un jaunā medija organizatorisko darbību. Ņemot par pamatu citu valstu analoģisku organizāciju veidošanas pieredzi, ir paredzēta šo piecu locekļu izvēle konkursa kārtībā (pretendentus izvirzītu sabiedriskās organizācijas, un tas varēšot notikt arī individuāli) ar sabiedrības iesaisti, dodot iespēju tai ar interneta banku autorizāciju balsot par kandidātiem. Tik pamatīga mediju padomes izveide Latvijas vēsturē ir paredzēta pirmo reizi un atgādina tiesnešu ievēlēšanas kārtību (204. lpp.).

Pieņemu, ka ne visiem ir pārliecība, ka uz šādu konkursu un publisku sijāšanu būs gatavi vispiemērotākie cilvēki. Tāpēc nav izslēgts, ka ar lielu troksni tiks atrasti un ievēlēti «vajadzīgie» un nevis piemērotākie ļaudis.

Laba doma ir no BBC pārņemtā Auditorijas padomes ideja, kas dos iespēju plašai Latvijas sabiedrībai konsultēt SMP. Paredzēta sabiedriskā medija ombuda amata iedibināšana, ko veiktu viens no SMP locekļiem. Mediju ombuds ir institūcija, kādas Latvijā jau sen trūkst, un šai institūcijai būtu jāaptver visi mediji, taču labi, ka vismaz sabiedriskie mediji nāk klajā ar sava ombuda ideju (207. lpp.), kuru var attīstīt tālāk.

Jaunā medija darbību, kuru vadītu valde, noteiktu Valsts kapitālsabiedrības likuma noteikumi un ierobežojumi vai Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla pārvaldības likuma noteikumi. Pašlaik esošā NEPLP jaunajā situācijā pildīšot tikai nozares regulatora funkciju un vairs nenodarbošoties ar jaunā medija sabiedriskā pasūtījuma formulēšanu un izpildes kontroli. Tiek paredzēts, ka NEPLP paliek tikai nozares regulatora funkcijas un acīmredzot vairs nav nepieciešama tik politiska tās locekļu izvirzīšana un apstiprināšana Saeimā kā līdz šim, un regulators varētu atrasties arī, piemēram, Kultūras vai citas ministrijas paspārnē.

Koncepcijas autori apgalvo, ka piedāvātā struktūra nodrošināšot politiski neatkarīgu stratēģisku pārvaldību (190. lpp.). Koncepcijā vairākās vietās ir uzsvērts redakcionālās neatkarības princips, kas tikšot nodrošināts ar jauno pārvaldības un kontroles sistēmu. Svarīgi, ka tiek paredzēts mērīt sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti pēc sasniegtās auditorijas, raidījumu kvalitātes, mediju uzticamības, neatkarības, finanšu efektivitātes, un pēc šiem kritērijiem arī tikšot vērtēts jaunā medija vadītāju darbs.

Back to USSR

Vairākas izmaiņas jaunā medija struktūrā liecina, ka notiek atgriešanās pie padomju laika pieredzes, kad Latvijas TV un Latvijas radio jau reiz bija vienots medijs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvā. Toreiz vēl nebija interneta, taču trešā struktūrvienība šajā valsts kontrolētajā medijā bija Telefilma Rīga, kas ražoja filmas PSRS Centrālās televīzijas vajadzībām un arī vietējam ekrānam.

Atsakoties no pašreizējās projektu vadības sistēmas, jaunais medijs atgriezīsies pie padomju laika Latvijas TV un Latvijas Radio aprobētā tematisko redakciju principa, kad TV un radio bija atsevišķas ziņu, sabiedrisko, kultūras, mūzikas, jauniešu un bērnu, dramatisko un citu raidījumu redakcijas. Jaunajā medijā tādas būs (kopīgas abiem medijiem) ziņu, informatīvi analītisko, kā arī kultūras, izglītojošo un bērnu, jauniešu redakcijas ar redaktoru un galveno redaktoru, redkolēģijas klātbūtni.

PSRS laika vienotā medija struktūra deva iespēju vieglāk un efektīvāk ideoloģiski vadīt un kontrolēt šo vienoto mediju. Latvijas sabiedriskais TV un radio deviņdesmito gadu sākumā tik ļoti vēlējās atbrīvoties no visa padomiskā, ka, lejot no vanniņas laukā ūdeni, izlēja arī pašu bērnu un nekritiski pārgāja uz komerciālo raidorganizāciju uzbūves principiem. Formāli tie apguva jaunus principus, taču saglabāja padomju laika TV un radio vadības tikumus.

Laika gaitā (kopš deviņdesmito gadu sākuma) brīvajā Latvijā bieži mainījās LR un LTV politiski ieceltie un partiju motivētie vadītāji, kas ne tikai stāvēja ziņu žurnālistiem aiz muguras, nosakot, ko un kā montēt un raidīt, bet izdarīja daudz citu tagad grūti labojamu muļķību. Spilgtākais piemērs ir bijušā radiostacijas Brīvā Eiropa darbinieka Ulda Gravas (partija Jaunais laiks/Vienotība) gājiens ar vērtīgā otrā kanāla nosaukuma LTV2 nomaiņu uz LTV7. Vēsturiski Eiropā visi sabiedriskie TV ir izveidojuši divus kanālus ar attiecīgu numerāciju kanāla nosaukumos. Parasti TV1 un TV2 ir uzstādīti kā pirmie divi kanāli ne tikai mājsaimniecību televizoros, bet pirmajās vietās arī programmu žurnālos utt. Kad Eiropā radās komerciālie kanāli, tad tie varēja iegūt tikai «tālākus ciparus» kā abreviatūras savos nosaukumos (TV3, TV4, TV5 utt.). Uldis Grava ar vieglu roku šo vērtīgo nosaukumu LTV2 iznīcināja, un tagad, kad nesen kādā Liepājas viesnīcā ieslēdzu televizoru, LTV otrā kanāla vietā ieraudzīju MTG piederošo Kanālu 2 (MTG izmantoja U. Gravas muļķību), bet Latvijas TV kanāls LTV7 bija pārcelts tur, kur tam jābūt, uz septīto ciparu televizora pultī. Tauta pazīst ciparus 1 un 2 un zina, ka tie ir svarīgākie kanāli, neskatoties uz to, ko domā kāds TV direktors – mārketingists «ar simpātijām uz svētdienu».

Krievi nav neaptēsti

Krievijas vēstnieks Vešņakovs  lasa Kremļa apsveikumu Novaja Volna 2011Koncepcijas 333. lappusē tiek apgalvots, ka nepārdomātas stratēģijas dēļ Latvijas sabiedriskie mediji nepiedāvā saistošu saturu krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri iegūst informāciju un veido attieksmi, balstoties uz Krievijas mediju kanāliem. Taču citā vietā koncepcijā ir pierādīts, ka šādi raidījumi nemaz nebūtu lietderīgi, jo koncepcijā minētās aptaujas liecina, ka tikai 10-15% Latvijas iedzīvotāju neizmanto medijus latviešu valodā, no kuriem apmēram tikai 3% ir tādi, kas neprot latviešu valodu tā, lai saprastu latviešu mediju saturu (74. lpp.). Vai trīs procentu dēļ (kas ar katru gadu samazinās, jo strauji pieaug latviešu valodas pratēju skaits krievu un citu tautību vidū) ir lietderīgi tērēt resursus un veidot īpašu saturu krievu valodā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka integrācija nacionālas valsts sabiedrībā visefektīvāk var notikt uz valsts, t.i., latviešu, nevis krievu valodas bāzes.

Paši krievvalodīgie, kas vēlas integrēties mūsu valstī un Eiropas Savienībā, to novērtēs. Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda, un ar to ES var tikt tālāk nekā ar krievu. Esmu ievērojusi ikdienas komunikācijā, ka tie krievi, kas nav šovinistiski noskaņoti, vēlas, lai mēs sadzīvē runājam ar viņiem latviski un nepārejam uzreiz uz krievu valodu, ja jūtam, ka komunicējam ar nelatvieti. Kāpēc to nedarīt arī TV un radio, uzrunājot šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu tā saucamajā vienkāršākā latviešu valodā? Krieviski runājošie nav tik neaptēsti, kādus mēs viņus ar savu ar mediju politiku «pataisām». Turklāt šī minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Lai nostiprinātu latviešu valodas lomu medijos, daudz efektīvāk būtu veidot tādu saturu, kas latviešu valodā uzrunātu visus Latvijas iedzīvotājus, bet pagaidām piedāvājot latviski neprotošajiem trīs procentiem subtitru vai audio tulkojuma izvēles iespēju krievu valodā (satelītu, interaktīvā un virszemes TV tehnoloģiski jau tagad to atļauj un tā latviešu valodā tiek dublēts Pirmais Baltijas kanāls). Tā būtu laba iespēja krieviem iemācīties latviešu valodu un integrēties latviešu sabiedrībā, piedaloties arī publiskajā diskusijā un kļūstot par latviešu kultūras sastāvdaļu. Manuprāt, šāda prakse ir labāka nekā atsevišķu raidījumu producēšana krievu valodā.

Taču, saglabājot, piemēram, ziņas un citus raidījumus krievu, latgaliešu vai kādā citā minoritāšu valodā, tie obligāti būtu jāsubtitrē latviski, lai šiem raidījumiem būtu plašāka auditorija. Arī es ar lielu interesi Stokholmā skatos Zviedrijas TV ziņas somu vai sāmu valodā, jo tās (tāpat kā citi minoritāšu raidījumi) tiek raidītas ar subtitriem zviedru valodā.

No Krievijas mediju un to produktu klātbūtnes nekur neizbēgsim, ja dzīvojam brīva tirgus un necenzētas informācijas valstī. Tāpēc ir jāatrod citi ceļi, kas ierobežo un neitralizē šādu kanālu efektivitāti brīdī, kad tie iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, destabilizējot citu valstu sabiedrības. Jaunais elektroniskais medijs var daudz darīt šajā jomā, veidojot regulāras analītiskas programmas par šo kanālu raidījumiem, kad tie izplata tendenciozus raidījumus par kaimiņvalstīm, mērķējot uz to auditoriju.

Starp citu, sabiedrības izglītošana mediju jautājumos ir kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu arī Latvijā, jo pie mums ir izaugusi paaudze, kas samērā bērnišķīgi un nekritiski uztver mediju, reklāmas vēstījumu un tāpēc ir viegli manipulējama. Šajā virzienā saskatu plašu lauku jaunā medija/-u izglītojošo raidījumu redakcijām.

Mazāk politiķu, vairāk publicistikas?

Koncepcijā ierosināts (pēc zviedru parauga) ziņās ierobežot politiķu klātbūtni. Maksimāli līdz vienai trešdaļai no ekrānos redzamajām vai radio skanošajām galvām, un nodrošināt vismaz tādu pašu proporcionālu pārstāvniecību cilvēkiem no Latvijas novadiem un citām tautībām. Tā ir laba ideja, ko vajadzētu censties īstenot jau tagad. Nekavējoties.

Jaunajā koncepcijā trūkst nepieciešamības pēc labas publicistikas (opinion journalism), kurai ir vēsturiskas tradīcijas Eiropas vācu, franču, poļu, itāļu, spāņu, krievu un citu tautu žurnālistikā. Jo žurnālistika nav tikai faktu virknējumi vai tiesu procesiem līdzīgas atskaites, kāda pamatā ir mūsu analītiskā žurnālistika pašlaik. Mūsu sabiedrība vēlas šādu publicistiku ar viedokļu raidījumu klātbūtni. Par to liecina fakts, ka sociālajos tīklos daudz vairāk sekotāju ir žurnālistiem personībām ar savu viedokli nekā remdeniem raidījumiem, kurus viņi vada ēterā. Medijos šodien ir daudz pārblīvētu, nekomentētu faktu, infoizklaides, taču ļoti maz žurnālistu – personību, kas šos faktus un notikumus spētu komentēt, pasniegt tos publicistikā rakstītā, audio vai audiovizuālajā formā. Šādi cilvēki nerodas vienā rāvienā no nekurienes. Mums tādi ir. Audiovizuālajā žurnālistikā laba publicistika ir ne tikai cilvēks kadrā vai aiz kadra, bet arī ekrāna māksliniecisko līdzekļu izmantošanas prasmes un vadītāja harisma. Šo faktoru šodien trūkst mūsu ētera un ekrāna publicistikai.

Vēlētos pārliecināties, ka jaunais medijs dos ieguldījumu savu ziņu producēšanā, sabiedrības dienas kārtības noteikšanā,

nevis turpinās uzknābāt ziņu un PR aģentūru nobērtos graudus. Radīt/ražot ziņas un pētījumus, uz kuriem atsaucas citi mediji, un tēmas, kas kļūst par sabiedrības dienas kārtību, ir galvenais kritērijs, pēc kura būtu jāvērtē ziņu un informatīvo, analītisko/publicistisko raidījumu efektivitāte. Tas koncepcijā nav uzsvērts.

Koncepcijā nepilnīgs ir to sociālo grupu un minoritāšu uzskaitījums, uz kuru problēmām medijam vajadzētu fokusēties. Nedomāju, ka vienīgi jaunajām ģimenēm, senioriem un invalīdiem ir jābūt atsevišķiem raidījumiem LR un LTV ēterā. Iespējams, ka koncepcijas veidotājiem šķiet, ka, piemēram, seksuālo minoritāšu tēmai un sabiedrības neiecietības izpausmju mazināšanai «pret citādiem cilvēkiem» pilnīgi pietiek ar Eirovīzijas dziesmu konkursu vienu reizi gadā?

Pretrunas par interneta portālu

Tehnoloģiskā platforma sola TV pāreju uz augstas izšķirtspējas TV standartu, uz bezlenšu ierakstiem, uz attiecīgi aprīkotām studijām, kamerām, PTS utt. Taču tehnoloģiju apraksta daļa ir terminoloģiski neveikla un pretrunīga. Jaunā medija koncepcijas sākuma daļā tiek apgalvots, ka interneta portāls būšot galvenā jaunā vadošā Latvijas medija platforma, kurā atradīšoties viss TV un radio producētais saturs (acīmredzot izņemot iepirktās filmas un citus autortiesību aizsargātus darbus, kuru rādīšanai ir ģeogrāfiski vai citi ierobežojumi) un vēl tikpat liels paša interneta portāla sagatavotais saturs. Taču tehnoloģijas sadaļas rakstītāji uzlej ambiciozajiem NEPLP plāniem spaini auksta ūdens, apgalvojot (288. lpp.), ka jaunais portāls nezin vai būšot Latvijas piecu skatītāko portālu skaitā, jo tajā nebūšot «dzeltena satura». Vai tad arī NEPLP domā, ka tikai dzeltens saturs ir tas, kas veidos viena vai otra portāla popularitāti?

Turklāt dīvaina šķiet atsaukšanās uz ASV tradīcijām TV raidījumu skatīšanās jomā (tiešraides, videoieraksti, videospēles un tā saucamā signāla straumēšana), jo ASV ir cita elektronisko mediju lietošanas kultūra un dažas interneta izplatīšanas tehnoloģijas tur ir mazāk attīstītas kā Eiropā. Turklāt ASV nav sabiedrisko mediju tādā līmenī, kā tie novērojami Eiropā. ASV pieredze nav īsti vietā Eiropas elektronisko mediju tradīciju analīzē. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka šobrīd dramatiski attīstās audiovizuālo produktu patēriņš tieši datoros un mobilajos telefonos, kur zviedru jaunākā paaudze skatās arī savu sabiedrisko TV (nevis televizoros). Dodot iespēju skatīties jebkurā laikā, ignorējot programmas sieta diktātu. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā būs citādāk.

Terminoloģijas juceklis

publicistikaDīvaini, ka koncepcijas tekstā (neskatoties uz to, ka tā izveidē piedalījušies mediju akadēmiskie spēki) vietām ir nekonsekventa vai galīgi aplama mediju terminoloģijas lietošana.

Jēdziens «ekranizējumi» sabiedriskajā pasūtījumā, izrādās (!), ietver visu veidu filmas. Lai gan rodas priekšstats, ka ar to domātas pašu producētas drāmas pārraides (videofilmas, teātra uzvedumi, videoseriāli). Tiešraides reportāžas tiek dēvētas par «dzīvām reportāžām», materiālu (rakstu) ievadu veidošanas prasme tiek dēvēta par «rakstīšanas vadību», TV un radio žurnālistikas termini «materiāls», «sižets» tiek saukti par «stāstu», video un skaņu failu montāža tiek dēvēta par «stāstu rediģēšanu» (269., 270. lpp.). Lielbritānijas korporatīvās pārvaldības kodekss tiek saukts par šīs organizācijas kodu (209. lpp.) utt. Acīm redzami ir veikta burtiska tulkošana no angļu avotiem, neizprotot angļu terminoloģiju un nezinot analoģiskus terminus latviešu valodā. SMP locekļu ievēlēšanas/atbrīvošanas kārtība (200. lpp.) arī formulēta neveikli, un tāpēc noprotams, ka pret kandidātiem ir prasības izglītībā, profesionālajā pieredzē, politiskajā neatkarībā un tiem ir jābūt saistītiem ar komerciālajiem medijiem, un viņiem jābūt arī sodāmībai (!?). Nerunājot nemaz par kaudzi pareizrakstības kļūdu. Piemēram, vārdu medijs rakstot ar garo ē. Ja šo darbu būtu sacerējuši studenti, tad varētu uz to pievērt acis un piedot, bet,ja par to mēs esam samaksājuši 80 000 latu nodokļu naudas, tad mums ir tiesības uz augstāku kvalitāti. Daži desmiti vai simts latu terminoloģijas redaktoram un korektoram neradītu lielu iztrūkumu NEPLP budžetā, taču demonstrētu cieņu un pietāti pret dokumenta lasītājiem un latviešu valodu, kuras nostiprināšana ir arī NEPLP un jaunā elektroniskā medija uzdevums.

Jaunais medijs, kurš fiziski atradīšoties Zaķusalas izremontētajās telpās ar TV un radio studijām Doma laukumā, mums maksāšot no 14 miljoniem latu 2014. gadā līdz 23 miljoniem* 2018. gadā, un šo naudu paredzēts iegūt no iezīmētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, kā tas tiek praktizēts dažās citās valstīs.

Ja izdosies praksē izpildīt visas koncepcijā paredzētās idejas, tad pastāv liela varbūtība, ka mums varētu izveidoties labs radio, TV un internets, kuru saturu noteiks nevis veļas pulveru, ziepju un autiņbiksīšu ražotāji, lielveikali vai pašmāju politiķi, bet gan mēs paši – skatītāji.

Pagaidām mani uzrunā vairākas koncepcijas radošas idejas, bet nepārliecina Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas motīvi. Kamēr mūsu valstī nav garantēta mediju redakcionālā neatkarība no īpašniekiem un akcionāriem mediju likumos, tikmēr politiķu roka stiepsies arī jaunā (jauno) medija virzienā un turpinās pļaut, nevis sēt. Tikmēr LR un LTV apvienošana ir politisks projekts.

* bez investīcijām ēku rekonstrukcijā, tehnoloģijās u.c.

Vairāk par šo tēmu: http://sandraveinberga.lv/2012/10/05/latviesu-mediji-ir-nacionala-bagatiba/

http://sandraveinberga.lv/raksti-par-medijiem/mediji-%e2%80%93-valsts-vara-nr-1/

Latvija zaudēja Zviedrijai ne tikai hokejā, bet arī valsts valodas lietošanā

 2012. gada 16. maijā

 Pirms nedēļas, rakstot šajā blogā par to kā zviedru prese komentē Itālijas – Latvijas spēli, no Twitter saņēmu Latvijas kolēģa aizrādījumu, ka es esot rakstā Latvijas hokejistu uzvārdus transkribējusi tā, kā tos raksta zviedru un citu valstu presē, proti- Kenins, Indrasis utt.

Vispirms, es hokejam sekoju no Zviedrijas un pieņēmu, ka tur TV un presē latviešu vārdus un uzvārdus raksta un izrunā tā kā paši hokejisti un Latvijas hokeja vadītāji vēlas. Ja Latvijas hokeja vadība grib, lai visa pasaule hokejista Indrašis uzvārdu raksta un izrunā Indrasis, tad es respektēju to un lietoju savā rakstā. Jo tāds uzvārds grezno hokejista Indrasis krekliņu. Tādā veidā šis hokejists ir pieteikts arī starptautiskajai presei.

No kolēģa aizrādījuma secināju, ka Indrasis faktiski ir tikai hokejista Indrašis pseidonīms vai iesauka, jo pasē, acīmredzot, šim kungam uzvārds rakstīts Indrašis?

Pieņēmu, ka Latvijā kā demokrātiskā valstī, kur tiek cienītas katras personas tiesības uz savu vārdu un uzvārdu lietošanu, šīs personas pašas vēlas, lai viņus sauc citādāk nekā pasēs rakstīts.

Ja tas tā nav vai arī ir, tad gluži loģiski rodas jautājums – kāpēc latviešu hokejisti kautrējas no saviem uzvārdiem ar diakritiskajām zīmēm*? Jeb Lipmans viņiem neļauj savus vārdus un uzvārdus rakstīt, kā to nosaka latviešu valodas normas un valodas likums? Vai šie hokejisti sirgst ar „kārklu vāciešu”sindromu un grib noliegt savu izcelsmi?

Vēl jo vairāk, ka citu Eiropas nāciju hokejisti, kā, piemēram, zviedri, kas pamatā lieto to pašu latīņu alfabētu, ko latviešu nācija, raksta savus burtus ar visām diakritiskajām zīmēm!

Vakar mēs redzējām, ka zviedriem komandā ir gan Bäckström (izrunā Bekstrēms), gan Hörnkvist (Hērnkvists), gan Järnkrok (Jērnkrūks), taču latviešu komandā bija redzami tādi uzvārdi Kenins, Indrasis, Daugavins utt., kurus Latvijā sauc pavisam savādāk – kā Ķēniņš, Indrašis, Daugaviņš?

 Rodas jautājums, puiši , kāpēc jūs tā niciniet savu valodu? Kāpēc to ļauj darīt mūsu valsts, kuras izlasi finansē arī Latvijas nodokļu maksātāji?

 Katra pasaules mazā valoda ir unikāla kultūras vērtība (unikālāka un vērtīgāka – kā jau retums, nekā lielās valodas). Kāpēc mēs sagaidām, lai lielās nācijas (piemēram, Latvijas krievi) to cienītu un respektētu, ja mēs paši to nedarām?

 Atkal jāsaka – macīsimies no kaimiņiem zviedriem un citiem eiropiešiem, kas no savām valodām nekautrējas un tur tās godā! Arī tādos sīkumos kā uz hokejistu krekliņiem.

PS. Daži „latviešu valodas mazohisti” domā, ka īpašvārdus, vārdu un uzvārdus citās valodās, kas lieto to pašu latīņu alfabētu ko latvieši, vajagot rakstīt bez diakritiskajām zīmēm. Tā ir lingvistiska nekompetence un mazvērtības komplekss. Angliski, zviedriski, franciski, spāniski latviešu vārdu Jānis raksta Jānis nevis Janis, jo mums visiem kopā ar angļiem, spāņiem  francūžiem u.c.  ir viens kopīgs alfabēts, tikai ar dažādām diakritiskām zīmēm, kuras visas var jebkurā datorā atrast.

 Vēl par šo tēmu twitter: http://twitoaster.com/country-lv/tomsatte/rt-reinis_m-kapec-zviedru-uzvardiem-uz-formam-ir-diakritiskas-zimes-bet-latviesiem-nav-hokejs-man-ari-tads-jautajums/

 * Papildu zīme, ko raksta virs vai zem burta, blakus vai pāri tam, piemēram, latviešu valodā diakritiskā zīme norāda uz skaņas garumu (ā, ē, ī, ū), mīkstinājumu (ģ, ķ, ļ, ņ), kā arī uz šņācošu kvalitāti (č, š, ž, dž). Īpašas diakritiskās zīmes lieto fonētiskajā transkripcijā, piemēram, zilbes intonācijas zīmes.

”Arābu pavasaris” un ”indignacija”. Jauni vārdi, lai saprastu pasauli?

2012. gada 25. aprīlis

 Madrides nemieri, 2011. Sveriges Radio

Madrides nemieri, 2011. Sveriges Radio

Ko nozīmē indignacija? Būt indignētām?

Būt sašutušam?

Jā un nē.

Šorīt zviedru sabiedriskais radio šim jēdzienam veltīja krietnu ētera laiku, diskutējot par to, vai šis jēdziens ir mūsu dienaskārtībā vai nav.

Dienvideiropā protestu kustība ar nosaukumu ”Los indignados”  ir jēdziens pats par sevi un nozīmē sabiedrības vairākuma sašutumu par to kā ekonomiskā attīstība iedragā mūsu ikdienas dzīvi; demokrātija ir spiesta klanīties ”naudas maisu” priekšā un varu pārņem tehnokrāti, nevis demokrātiju atbalstošākie politiķi.

Šis jēdziens ir simbolisks (apzīmē konkrētu procesu). Tieši tāpat kā ”arābu pavasaris” nenozīmē pavasari vispār.

Tikko sestdien stokholmieši (neliela aktīvistu grupiņa) sarīkoja “bezmaksas zupas dienas” trūkumcietējiem. Pašā galvaspilsētas centrā. Pasākums bija vairāk kā demonstrācija un mazāk kā labdarības akcija. Šī bija jau trešā ”zupas akcijas” reize un ar šo rīkotāji vēlējās pievērst uzmanību bezpajumtnieku skaita pieaugumam Zviedrijas galvaspilsētā.

Rīkotāji ir indignēti par to kas mūsu valstī notiek!” – rakstīja pēc tam zviedru mediji.

Latvijā man šo vārdu noteikti izlabotu ar ”sašutuši” un izlabotājs pat nezinātu, ka atkal ir nivelējis politisku kustību līdz parasta vārda līmenim.

Jā, tieši tā!

”Būt indignētam” nenozīmē to pašu ko ”būt  sašutušam”.

Nav tas pats.

Šis jēdziens lieliski izskaidrots jaunajā Stéphane Hassel grāmatā ” Indignez-vous” un autors būtu apskaities, ja šo politisko kustību kāds atkal nosauktu par ”sašutuma kustību”.

Indignacija nozīmē, ka mums jāprotestē pret politiskās un ekonomiskās elites triecieniem pret mūsu cilvēktiesībām. 

Spāņi šo kustību Eiropā attīstījuši vislabāk un viņiem pieslējās arī indingētie mediji.

Protests būtībā ir pret valsts politisko varu, kas paklausīgi seko visām finanšu kapitāla norādēm jostu pievilkšanas politikā un sagrauj līdzpilsoņu labklājību. 

Šai kustībai (faktiski!) bija savulaik jāsākas krīzes plosītajā Latvija, jo mūs piežmiedza pirmos, taču…šodien Rīgā, Liepājā vai Alūksnē sabiedrība nevis iet ielās un demonstrē savu indignaciju, bet gan emigrē uz ārzemēm un pagriež Latvijai muguru.

Aiz mūsu sašutuma paliek tukša telpa…bez reakcijas.

Jā, tukšums un klusums ir protesta veids.

Varbūt, ka ”nogalināt ar klusumu un tukšumu” ir mūsu valoda?

Mēs protam labāk nerunāt nekā protestēt? 

Tikmēr indignacija sit augstu vilni Grieķijā.

Šo jēdzienu nekādi nav iespējams iztulkot latviešu vai zviedru valodā.

Tam ir kompakta un ļoti specifiska būtība.

Indignācija nozīmē – sašutumu par kaut ko necienīgu. Par necienīgu attiekšanos pret cilvēkiem. Pret savām un citu cilvēku cilvēktiesībām.  Tas nav ”sašutums vispār”. 

Piemēram kustība ” Occupy wallstreet” pārtapa kustībā ”Occupy Stockholm”. Nezinu vai bija arī ”occupy Riga”. Vai bija? Nosaukt to par ”okupāciju” būtu muļķīgi…

Ja zviedriem nav īsti skaidrs kas īsti bija ”jostu pievilkšanas politika Latvijā”, kuras rezultātā valsī drīz vairs nebūs iedzīvotāju, tad mums šis process ir zināms pilnībā.

Kāpēc mūsu valodā nav indignacijas jēdziens?

Kāpēc mūsu politiskajā dzīvē nav indignacijas?

Bīstamais praktiskā grupu naida eksperiments – 18. februāra referendums

2012. gada 20. februārī  

Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas (RISEBA) asociētās profesores Sandras Veinbergas runa RISEBA   un Frīdriha Eberta fonda (The Friedrich-Ebert-Stiftung (FES)  ekspertu diskusijā ”Referendums 18. februārī – valsts politikas īssavienojuma sekas Latvijā”  2012. gada 20. februārī RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O 6, Rīgā, Ūdens ielā 6

 

 

Tikko esam aizvadījuši bīstamu eksperimentu ar nosaukumu – ”praktisks – uzforsēta grupu naida izmantojums politikā” jeb 18. februāra referendums.

Par šo politisko anomāliju var runāt dažādi.

Es pievērsīšos tikai dažiem aspektiem – politiskajai maskuballei, putinisma Krievijas agresīvajai ārpolitikai un Latvijas mediju hroniskajām kaitēm.

Ja atliks laika- parunāsim par integrācijas politikas attīstību Skandināvijā, kas arī neiztiek bez problēmām, taču savas kļūdas vismaz atzīst.  

 Vispirms par maskām

Mēs (cilvēki uz šīs zemes) savā privātajā un publiskajā dzīvē spēlējam dažādas lomas: meitenes, mātes, zēna, tēva, kaimiņienes, draudzenes, kursa biedra, direktora, primadonnas, siržu lauzēja vai neskaitāmas citas lomas.

Dažas mums izdodas labāk, dažas sliktāk, taču tās visas ir dažādas cilvēka kā personības – individualitātes izpausmes.   

Mums katram ir vesela gūzma dažādu lomu.

Lai to noskaidrotu, nemaz nav jālasa ”lomu korifeja” Ervinga Gofmana grāmatas par ikdienas dramatismu un maskām (kuras mēs izmantojam savstarpējā komunikācijā) … pietiek paraudzīties visapkārt.

Apkārtējie piemēro maskas ikdienas situācijām.

Tā tas ir.

Taču šoreiz būs runa par kolektīvajām maskām. Par masku, kuru izstrādā politiķi un citas ”ieinteresētās” personas, lai panāktu sev (savam biznesam, politikai) konkrētu labumu.

Tātad šoreiz nebūs runa par individualitātes masku kolekciju, bet gan par masveida masku piespiedu uzlīmēšanu uz cilvēku sejām un viedokļiem. Grupas spiediena rezultātā.

 Tātad par ”maskām”, kuras mums uzspiež kolektīvs kopā ar konkrētu viedokli.

Šajā gadījumā – par kolektīvā naida masku.

Vispirms maza atkāpe par Zviedriju, kurā es pastāvīgi dzīvoju jau 25 gadus un tāpēc varu salīdzināt (tur notiekošo) ar integrācijas norisēm šeit Latvijā.

Pirms dažām nedēļām kreiso aktīvistu grupa sarīkoja ”šķiru cīņas ekskursiju” uz zviedru bagātnieku dzīvojamo rajonu ar moto – ” augstāko aprindu safari”. Organizētāji noīrēja autobusu un veda savus klientus kritiski apskatīt bagātnieku mājas, lai ”attīstītu savas šķiras naidu” pret tiem, kas dzīvo pārticībā un ir pie varas šajā valstī. Tika pieprasīts paust reālu ”naidu pret idillisko parlamenta deputātu geto” – Stokholmas priekšpilsētu Saltšjēbādenu.

Jā, šajā Stokholmas rajonā dzīvo turīgi cilvēki. Taču šeit mitinās arī pavisam parasti darbarūķi un arī ļoti trūcīgi ļaudis.

Nav tā, ka visi Saltšjēbādenā sēdētu Zviedrijas Riksdāga mīkstajos krēslos vai vadītu firmas, kas izsūc darbaspēku. 

Pasākuma organizētāji sevi nosauca par revolucionāriem.

Viņi joprojām ir pārliecināti, ka rīkojas pareizi.

Finanšu krīzes sitieni šodien trāpījuši pa daudziem Zviedrijas iedzīvotājiem. Ieskaitot pasākuma organizētājus. 

Nekas zili dzeltenajā karaļvalstī vairs tik labi kā bija agrāk.

Situācijā, kad bankas atņem cilvēkiem īpašumus un turpina pazust darba vietas – ir traģiska. Daudziem zviedriem un imigrantiem nepietiek humora sajūtas uztvert notiekošo ironiski.

Ja šajā brīdī pieslēdzas uzņēmīgs ”lindermanis” vai ”dzintars” un sāk uzputot pūļa neapmierinātību sev ērtā virzienā (pie viena neaizmirstot arī savu labumu), tad masu neapmierinātību var uzkult līdz masu naida līmenim.

Piedzimst naids.

”Svētais naids”,- kā šo agresiju savulaik mēģināja definēt un apveltīt ar pozitīvu oreolu Staļins. Pie viena tiek atrasti arī ”vainīgie” – tie kam klājas labāk.

 Es domāju, ka masu naida agresijas nekad nerodas pašas no sevis.

Tās ir jāuzkurina.

Kādam ir jānāk un jāiestāsta cilvēkiem, ka viņi ir upuri. Kara, sazvērestību, ekonomiskās krīzes, konspirācijas, slepenu līgumu upuri.

 Filozofs Karl Popper savulaik brīdināja no atvērtas un demokrātiskas sabiedrības galvenajiem pretiniekiem. Pēc Popera domām tie ir marksisti. Cilvēki, kas pieraduši vienkāršot lietas un procesus. Marksistiem ir raksturīgi deklarēt savus atklājumus kā vienīgos iespējamos un likt tos lietā (ja tas ir praktiski nepieciešams), neizslēdzot arī varmācību, nežēlību un asinsizliešanu.

 Marksisti parasti meklē un atrod cilvēkus, kas atbilst upuru lomai.

Viņiem (kā jau upuriem) tiek piedāvāta kolektīva ”upura maska”, iestāstot, ka vara pret viņiem neizturas kā pret līdztiesīgiem, ierobežo viņu cilvēktiesības utt.

Pieejas var būt dažādas. Pats galvenais iedēstīt upura kompleksu cilvēkam, kurš nemaz nav upuris.

Gastronomijas terminos mēs salīdzinoši teiktu – ” ņemam vienu neapmierināto cilvēku grupu, kas zaudējuši kādas privilēģijas” + uzputojam viņu neapmierinātību + pārvēršam naidā pret iekārtu un visiem, kas ir citādāki.

Tātad ir masu naida kurināšanas virtuve.

Tā dara pirms kariem un karu laikā.

Tā rīkojas visur un šī recepte darbojas.

Vienmēr atrodas kāds, kas uzknābā pamestās aizvainojuma druskas. Kāds, kurš uzkonstruē kolektīva masu naida maskas, tās izdala sabiedrībai un pieprasa, lai ”visi tās uzvelk”.

Ak, nevilksi?

Skaties, ka neizsaldējam!

Vai nu tu esi ar mums vai pret mums!

Vieni liek uz auto spogulīšiem senus krievu karogus, citi sprauž pie krūts Latvijas karogus.

Tie (kas pūļa aktuālo neapmierinātību pārvērš naidā pret citiem: konkrētiem cilvēkiem vai cilvēku grupām) ir noziedznieki.

Viņus ir jāatklāj un jāsoda.

Tikko notikušā referenduma autori ir tieši šāda – liela kalibra noziedznieki.

Aizvadītā nedēļa Latvijā bija masu kūdīšanas paraugšovs.

Mačs ar kolektīvajām maskām uz sejas – ”mēs” pret ”viņiem”.

Šoreiz referendumā nebija runa par izmaiņām likumos vai konkrētiem priekšlikumiem dzīves standarta uzlabošanai.

Šoreiz divas karojošās ”puses”, žonglējot uz ksenofobijas aizspriedumu emocionālo piesātinātību Latvijā, izprovocēja psiholoģisku pilsoņu karu.

Publiski sarīdot pamatnāciju ar krieviski runājošajiem iedzīvotājiem.

Savādi, ka Latvijas likumsargi vispār pieļāva šādu savstarpēju izrēķināšanos.

Savādi, ka  valsts prezidentam nebija ko teikt un viņš neko nedarīja, lai izvairītos no šīs kaislību uguņošanas.

Savādi, ka šis referendums 18. februāri faktiski notika.

Tam nebija jānotiek vienkārši tāpēc, ka ieinteresētie šajā pasākumā nebija nedz Latvijas pilsoņi, nedz nepilsoņi.

Ieinteresētie bija politiķi.

Viņi uzvarēja.

Uzbāžot mums visiem uz deguniem kopējo masku ”vai jūs esat par vai pret savu mātes valodu” ?

Nav grūti prognozēt, ko mēs visi šajā brīdī atbildēsim.

Dzimtā valoda mums katram viena.

Mamma katram taču viena un pati mīļākā, labākā.

Iet pret savu mātes valodu ir ļoti grūti.

Tā vispār nedrīkstēja šo referenduma tēmu formulēt.

Cilvēki, kas uzmauca mums uz sejas kolektīvā naida masku un pieprasīja balsot par vai pret mātes valodu, būtu jānovāc no Latvijas politiskā skatuves.

Tur viņi vairs nedrīkst atrasties.

2.

Par impulsiem no malas

Jā, protams, ka Krievija, marksista Vladimira Putina vadībā, turpina PSRS iesākto agresīvo valsts ārpolitiku.

 Agresīvie ārpolitikas izlēcieni Krievijai saforsēti tieši patlaban. Laikā, kad pēc dažām nedēļām notiks Krievijas prezidenta vēlēšanās, kurās Putins paredzējis sev uzvaru ar vismaz 50% balsu pārsvaru. Šajā situācijā visi palīglīdzekļi ir labi.

Protams, ka Krievija priekšvēlēšanu gaisotnē notiek Krievijas ārpolitikas ”putinizācija” , kuras pamatā ir konfrontācijas forsēšana ar visiem, kas personificē Rietumus.

Piemēru te ir daudz.

Piemēram, nesen Krievija bloķēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošība padomes rezolūciju Sīrijas jautājumā. Krievija demonstratīvi nepiekrita nevienam Sīrijas iekšpolitiskā konflikta noregulēšanas mēģinājumam, ko piedāvāja ANO.

Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ciniski paziņoja, ka Krievija Sīrijas iekšējās problēmās neiejauksies. Vienlaikus Krievija atteicās akceptēt Sīrijas režīma blokādi, ieroču eksportu ieskaitot. Šajā jautājumā Krievija piedāvāja ”mierīgu dialogu” starp asiņaino Asada cinisko režīmu un vietējiem partizāniem.

Zviedru mediji šajā sakarībā norādīja – ” Kremlis nekad nav ieinteresēts aizstāvēt cilvēkus. Tas domā tikai un vienīgi par sev labvēlīga režīma atbalstīšanu ārvalstīs” ( DN, 2012. 02)

Cinisks aprēķins – zem ”humānas” izkārtnes.

Putina plāns bija parādīt krieviem savu varu un spēku uz Sīrijas problēmu fona.

”Redz kā domā visi – bet es domāju un daru citādi. Tāpēc esmu spēcīgākais un jums jāievēl mani par prezidentu!” – tā varētu formulēt pašreizējo Krievijas Sīrijas politiku.

 Zīmīgi, ka Latvijas virzienā Kremlis dara to pašu. Izmanto Latvijas referendumu kā fonu Putina priekšvēlēšanu kampaņai.

 Krievijas vēstnieks Latvijā – Aleksandrs Vešņakovs plaši izsakās Latvijas medijos par to kā Latvijai vajag rīkoties un viņš, protams, zina vislabāk un nekautrējas mūs pamācīt ar vietējo mediju starpniecību. Savādi, ka mūsu avīzes to publicē un turpina viņam dot vārdu. Protams, ka visi Aleksandra Vešņakova apgalvojumi ir virzīti uz krieviski runājošās minoritātes ”upura kompleksa uzkurināšanu” . Savādi, ka tas, ko Sīrijā dara Asads ir Sīrijas valsts iekšējā lieta ( skat. Sergeja Lavrova izteikumus), bet tas ko Latvijā darām mēs – tā jau ir Kremļa konkrētā pamācību zona.

Arguments – rūpes par Latvijas krieviem, lai gan reāli Kremlis visiem spēkiem turpina turēt mūsu krievus ”upura stresā” ar hipnotizētāja cienīgu neatlaidību.

 Man ir žēl, ka Kremlis tik brīvi var manipulēt ar mūsu krieviem.

Uzbužināt aizvainojumu un sakurināt tādu naidu pret valsti, kurā viņi paši dzīvo.

Krievijas demokrātiskie spēki šo Kremļa masu naida kurināšanas tieksmi saskata.

Mūsējie – nē.

 Vērojot Grieķijas nemierus es sapratu Kremļa loģiku.

Raugoties demonstrācijas Atēnās visvairāk pārsteidz, ka grieķi uztver visu notiekošo kā ”kāda cita izraisītu problēmu”.

Vietējā politiskā vara rīcības vietā ir izvēlējusies ”upura kompleksa” uzrušināšanu.

Jā, viņiem tas ir izdevies.

Paši (vietējie politiķi) būs varoņi, bet ”ļaunums” nāk no ārā. No malas.

 Pat 90. gadus vecais, leģendarais mūziķis Mikis Teodorakis piedalās šajos protesta pasākumos uz aicina grieķus – ”lūgt palīdzību Krievijai un Ķīnai, pieprasīt sāpju naudu Vācijai par pāridarījumiem karā un atkarot atpakaļ Maķedonijas svēto vārdu”.

Smieties vai just līdzi šiem cilvēkiem, kas ir pazaudējuši  ”atskaites punktu” un nesaskata problēmas reālas aprises, visur saredzot vienīgi pret sevi vērstu konspirāciju un sazvērestības.

Spoguļa viņiem nav.

Viss plūst pats, jeb kā teica Heraklīts – ”panta rei”.

3.

Par medijiem

 Tas, ka Karaganova doktrīnas rezultātā Latvija ir ierauta Kremļa informatīvajā telpā ir skaidrs kā diena.

Izskaidrojums ir vienkāršs – Latvijā (kopš Atmodas) nav stratēģijas mediju jomas attīstīšanai. Tā atstāta pašplūsmai un privātā kapitāla brīvai improvizācijai.

Valstī nav mediju areālam piekārtotas drosmīgas nodokļu politikas, kas veicinātu kvalitatīvas žurnālistikas nodrošinājumu valstī. Nav saprātīga un tālredzīga finansējuma sabiedriskajiem medijiem.

Nav kreatīvas sabiedrisko mediju vadības.

Rezultātā notiek neizbēgama latviešu mediju satura tabloidizācija.

Kvalitātes erozija.

Šajā situācijā nedarbojas mediju likumi arī platformu turētāju virzienā un valsts informatīvo telpu noslīcina zema kvalitātes satelītprogrammas, kas ir gatavas mūs ”izklaidēt līdz nāvei” (Neils Postmans).

Jā, mani satrauc Kremļa mediju dominante Latvijas ētera telpā. Es uzsveru Kremļa un nevis Krievijas mediju dominance. Jo Krievijas mediji šobrīd ir Kremļa mediji.

Putina Krievija ir totalitāra valsts un mani neapmierina diktatūras mediju masīvā klātbūtne manā brīvajā un demokrātiskajā Latvija.

Nevienam nav noslēpums, ka Kremlis apkaro pats savā valstī tos nedaudzos medijus, kas atļaujas nepaust ”putinismam” simpatizējošus viedokļus.

Tikko, piemēram, tika mēģināts apklusināt  Eho Moskvi radiostaciju, kuras galveno redaktoru Alekseju Venediktovu ”Gazpormedia” (66% Eho Moskvi akciju) vadība pieprasīja atstādināt no amata. Venediktovu atceļ no valdes priekšsēdētāja amata un viņš pats cer, ka saglabās galvenā redaktora darbu. Jā, cenzūra.

Jā, ir zināms, ka Putinam nepatīk Eho Moskvi raidstacija.

Tieši tāpat kā viņam nepatika Anna Poļitkovska. Piemēru šim ”putinisma” cenzūras vilnim ir daudz.

Spriedze sabiezē tagad, kad ir atklājusies Putina partijas ”Vienotā Krievija” gatavošanās uz blēdībām 4. marta vēlēšanām.

Zviedrijas radio korespondenti tikko Maskavā pārbaudījuši, kurš stāv aiz akcijas ”vēlēšanu karuselis” piedāvājot katram, kurš gatavs balsot par Vladimiru Putinu naudu (40 latus) + bezmaksas ēšanu visu vēlēšanu dienu.

Korespondentes ieraksts Maskavā liecina , ka ”karuseļa akciju”  4. marta vēlēšanu dienā rīko partija ”Vienotā Krievija” (SR).

Tiem, kas piekrīt piedalīties,  tiks nodrošināts honorārs, bezmaksas pārtika un autobuss, ar kuru vēlētāji tiks vadāti pa vairākiem vēlēšanu iecirkņiem, lai nobalsotu par Putinu savā vārdā vairākas reizes!

Protams, ka Krievijā notiek blēdības, manipulējot politiku.

Protams, ka tā notiek arī pie mums, izmantojot mūsu politiķus – Vienotās Krievijas pagarināto roku.

Par to, ka no Kremļa tiek sponsorēti vairāki mūsu krievu mediji, man nav šaubu.

Par to liecina šo mediju saturs.

Paradoksāli, ka mums joprojām nav mediju darba uzraudzības institūcijas un likumu, kas šo absurdu varētu novērst.

Paradoksāli, ka tieši tāpēc nevar novērst arī latviski tiražēto mediju politiski „pasūtītos” materiālus – manipulētus pretējā virzienā.  

Jā, Latvijā ir divas informatīvās telpas – latviešu un krievu.

Diemžēl tā ir.

Joprojām.

Jā, var vainot Atmodas aktīvistus. Žēl, ka pēc dziesmotās revolūcijas mūs ”vadoņiem” nebija gatavības un spēju savienot ”abas puses Daugavai” (latviešus un krievus) pēc būtības un panākt iedzīvotāju sekundāro socializāciju ar mediju palīdzību.

Veidojot grāmatu ”Mediju misija” es sarunājos par šo tēmu ar visu lielāko Latvijas mediju vadītājiem. Laikraksta Čas dibinātāji un vadītāji toreiz uzsvēra, ka liela daļa atbildības par notikušo jāuzņemas laikraksta ”Diena” vadītājai Sarmītei Elertei, kura esot apzināti izmantojusi ”skaldi un valdi” politiku sava laikraksta mārketinga kampaņās.

Sākumā par ”viņiem” kļuva krievi, pēc tam intensīvi vajātais ienaidnieks un tumšie spēki bija viss, kas saistījās ar otru lielāko konkurentu – ”Neatkarīgo Rīta Avīzi”, tur strādājošos žurnālistus ieskaitot.

Ienaidnieka demonizēšana ir lielisks paņēmiens jebkurā mārketingā.

Taču – neētisks paņēmiens.

Kategorisms ir veca slimība. Kā to demonstrē viens, tā pārējie reaģē līdzīgi.

Pašlaik mūsu sabiedrība ir dehumanizēta.

Latvijas mediji kaunina savējos, publicē dažādu grupu ”atklātās vēstules” un ētera spriedze ir tuvu histērijai. Savukārt krievu mediji turpina uzbužināt ”upura kompleksu” un izklaušināt ”upura kompleksa” trubadūru – Krievijas vēstnieku Latvijā. Pagriežot muguru demokrātisko spēku viedoklim par mūsu referendumu no lielās Krievija puses.

Upuris negrib dzirdēt, ka viņš nav upuris.

Iedomu slimnieka tēma darbojas. Mediji rīko safari uz ”ienaidnieka zonu” – pārvēršot normālus kultūras konfliktus par traģēdiju.

Šķiru naids ir uzkurināts. Tūliņ būs arī autobusi un Otrā pasaules kara stila afišas ar sievieti plandošā kleitā un teksts – ” Dzimtene – māte sauc palīgā! Nāc kaujā! Aizstāvi savu valodu!”

Sakūdīšanas formāts – ” viņi” pret ”mums” darbojas, jo sadalot cilvēkus 2 lielās grupās ir ērti visu vienkāršot. Tas ļauj mums katram sevi un savējos novērtēt kā ”labos” jeb ”gaišos spēkus” pretī pārējiem/citiem/svešajiem, kas ir ļaunie un tumšie spēki.

Shēma ”viņi” un ”mēs” ir veca un pārbaudīta naida kurināšanas taktika. Kopš pirmatnējās kopienas laikiem, kad reptiļa smadzenes katrā no mums brīdināja no visa, kas ir svešs.

Ja cilvēks izskatās, domā, ģērbjas un ēd citādāk nekā mēs – tad viņš ir slikts un mēs viņu ienīstam.

Tik vienkārši tas ir.

Tās ir emocijas.

Sajūtas bez loģikas.

To vajadzētu apzināties pirms saucam karā ar visiem kreiļiem, homoseksuāliem cilvēkiem un visiem tiem, kas ir citādāki nekā mēs.  

Tagad, kad sabiedrība ir sašķelta, vairs nav lielas jēgas meklēt vainīgo un noskaidrot – ” kurš pirmais meta akmeni”.

PSRS okupācijas politika Latvijā, kas realizēja migrācijas viļņus pamattautības apzinātai un etniskai ”atšķaidīšanai” vai latviešu nacionālisti, kas arī šodien visus krievus met pār vienu kārti un saukā par okupantiem.

 Pirmais bija slikti un otrais arī.

Kurš pirmais piemeta kūlas kamolam sērkociņu, kas tagad ir pārvērsties meža ugunsgrēkā?

Kurš?

Nav svarīgi.

Pašlaik mežs deg.

Mums jāizdomā kā rīkoties tālāk.

Šajā situācijā es saskatu vairākas izejas no degošā meža:

Nekas nenotiks pats par sevi un ir naivi cerēt, ka savstarpējā integrācija norisināsies automātiski, nomainoties paaudzēm. Tāda nostāja Latvijā eksistē un acīm redzot ar šo saukli (savu bezdarbību aizlaistajā Latvijas integrācijas laukā) ir attaisnojuši visi iepriekšējie Latvijas prezidenti, kuri nav bijuši savu pienākumu augstumos. Jā, integrācijas problēma ir lielā mērā bijušo un esošā prezidenta vaina.

 Nevajadzētu atstāt pie Latvijas integrācijas institūciju svirām ekstrēmi orientētus politiķus un cilvēkus, kas ieņem mūsu valstī politiski augstus amatus, bet šo problēmu risināt vienkārši nespēj. Pārvēršot integrācijas konfliktus par savu priekšvēlēšanu platformu.

Mediju loma ksenofobijas apkarošanā (gan latviešu, gan krievu pusē) ir noteicošā. Ja valsts neinvestēs naudu sabiedriskās televīzijas un radio saprātīgā finansējumā un rīcībspējīga vadības nomaiņā, tad mēs joprojām dzīvosim Krievijas informatīvajā telpā. Kremlis investē daudz savā ” inoveščāņijā” , kas veltīta Baltijai un īpaši Latvijai, (kas ir tuvo ārzemju vājākais posms). Šī propaganda ir tendencioza un politiski krāsota, taču liela Latvijas sabiedrības daļa to izmanto dēļ vietējo elektronisko mediju gļēvā vai neesošā saturiskā fona.

 Ir pienācis laiks atgriezties pie vienotas Žurnālistu savienības, kas apvieno visus Latvijas medijus un spēj akceptēt kompromisus un savstarpējo nepatiku. To pašu, kas savulaik tika sēta ”Dienas” režijā, iedalot kolēģus žurnālistus (tieši tāpat kā tagad sabiedrību) – ”gaišajos” un ”tumšajos” spēkos. Tas nav akceptējami. Ir jāatrod kompromisa vadība mūsu organizācijai.  Šī savstarpējā nepatika un nespēja toleranti izturēties pret kolēģiem – konkurentiem Latvijā eksistē joprojām un izpaužas konkurējošo žurnālistu organizāciju un arodbiedrību dibināšanā un eksistencē. Ar to vajadzētu beigt un samierināties, ka citādi žurnālisti nav tāpēc sliktāki žurnālisti (ka nav mūsējie!) 

 Kamēr žurnālisti paši nav vienoti un nespēj iet uz kompromisiem savā starpā, tikmēr nav cerību, ka vienots žurnālistu korpuss spēs izvest no krīzes mediju publiku. Šis jautājums ir ļoti nopietns un nevar tik risināts mūsu valstī uz privātu emociju vai egoistiskas, ambiciozas nepatikas pamata.

Pašiem žurnālistiem ir jāiemācās kompromisa un tolerances māksla un tikai pēc tam to var sākt pieprasīt no citiem.

Bīstamais grupu naida uzkurināšanas eksperiments ir beidzies.

Velkam apakšā svītru un dzīvojam tālāk.

Es novēlu, lai mums tas izdodas. Jo nav pasaulē valsts, kurā integrācijas problēmas būtu atrisinājusi ideāli.

Tādas valsts joprojām nav.

Jā, mēs varam atvieglot ieceļotāju integrāciju valstī, taču reptiļu smadzenēs iekodētā nepatika pret svešajiem nav tikai Latvijas problēma.

Ar saprātīgu un mērķtiecīgu rīcību mēs varam pārvarēt šo – no pirmatnējā cilvēka pārmantoto fobiju.

 Tāpēc rīkosimies.

Zviedrijā turpinās sviesta deficīts veikalos. Atsūtīsiet?

2011.  gada 28. septembrī

Lielveikalos un mazos veikaliņos šeit joprojām nav sviesta. Pie tukšajiem plauktiem neiztrūkstoši rēgojas zīmīte – ”Sviesta nav. Piegāžu traucējumi”.

”Zviedru sviests patiešām ir izbeidzies. To nav iespējams iegādāties”, – konstatē tuvējās kafejnīcas šefs Stokholmā. Viņam jau vairāk nekā mēnesi nākas lietot savās ceptuvēs importa sviestu un tas jau vairs negaršo maizītēs un cepumos tik labi kā vietējais. Kā citādi!

Šodien avīzēs tiek piedāvātas receptes kā ikvienam pašam sākt pagatavot mājas apstākļos sviestu no putukrējuma un skābā krējuma.

Kas noticis?

Piena ražošanas apjomi Zviedrijā ir samazināti. Tagad nāksies importēt piena izstrādājumus no ārzemēm. Pie vainas esot Eiropas Savienības regulējošā sistēma, kas 2009. gadā likvidēja Eiropas sviesta rezerves.

Rezultātā – sviesta šeit vairs nav.

Savādi, ka Latvijas ražotāji šo robu zviedru veikalos nav pamanījuši.

Manā ledusskapī joprojām gozējas no Latvijas atvestais sviests.

Taču drīz arī tas beigsies.

Avīzes ziņo, ka vienīgā valsts, kurai esot pašlaik sviesta rezerves esot ..Igaunija.

Koncerns Arla sola atjaunot sviesta piegādes zviedru veikaliem ar 3. oktobri. Zviedriem ir svarīgi, lai sviesta saturā būtu ”tikai un vienīgi govju piena krējums, bez piemaisījumiem” , kas esot bieži raksturīgi ārzemēs ražotajiem sviestiem. Ne vairāk kā 16% ūdens.

”Sviests zviedriem ir ļoti svarīga lieta, vēsturiski, etniski, kulturāli nozīmīga dzīves sastāvdaļa”, – konstatē Emma Šoldberga, Gēteborgas universitātes Ziemeļvalstu valodu doktorande. ”Iet kā pa sviestu’, ” kūst kā sviests uz pannas” , ” dzīvo kā pa sviestu”, – ir tikai daži no zviedru ierastajiem ikdienas izteicējiem.

Tagad …sviesta nav.

Vai var pasūtīt no kāda Latvijas veikala sviestu pa pastu uz Zviedriju?