Kā mēs protam palīdzēt citiem? Tiem, kuriem palīdzība vajadzīga? Domāju, ka neprotam. Rīkojamies tā kā pašiem ērtāk. Ir tik viegli atbrīvoties no vecām mantām un nodot tās „kādam, kuram vairāk vajag“. Rezultātā māja tukšāka, kārtības vairāk un sajūta – dāsnāka.
Ar dāvināšanu – tas pats. Piemēram, saņemam dāvanās mantas, kuras dāvinātājam pašam nevajag jeb ir ērti (lēti) nopirkušās. „Gan noderēs!“- sacīja draudzene brīdī, kad saiņoju ārā no iepakojuma zaļu akupresūras plastmasas adatu paklājiņu. Nedzirdu ko viņa saka, bet man šo mantu nevajag. Brīnos un domāju kur krāmu likšu. Viņa kaut ko runā par to, ka tagad visi „ar šo nodarbojas“ un liek saprast, ka man jābūt pateicīgai par šādu Ziemassvētku dāvanu. Jā, es saprotu. Domāts bija labi. Taču man šo paklāju patiešām nevajag un es to nelietošu.
Tas pats ar ukraiņiem. Mēs domājam, ka viņiem tagad steidzīgi vajag ziemas jakas un adītas zeķes. Loģiski, ziemā visi salst. Tā taču ir? Vai ne?
Attēlā redzat kastes, kuras izvietotas uz Polijas-Ukrainas robežas ar apģērbu. Siltas jakas, veci, izmazgāti džemperi. Tās tur stāv un stāv un stāv. Neviens neņem un nevelk mugurā. Līdzās kaudze ar mīkstajām rotaļlietām. Neviens nesavāc. Ukraiņu bērniem tās nevajag.
Kā tā var būt?
Kā palīdzēt šiem cilvēkiem?
Pieredze rāda, ka cilvēkiem postā vislabāk iespējams palīdzēt ziedojot naudu profesionālām un uzticamām palīdzības organizācijām. Šie ļaudis zina ko ukraiņiem konkrēti vajag: ģeneratorus, plītiņas… Nevis kā mums liekas, bet tā kā viņiem vajag…
Izrādās, ka daudziem ziedotājiem tas nepatīk. Tantei Aldai, piemēram, liekas, ka ir labāk nosūtīt savas siltās zeķes un priecāties, ka kādam ukrainim vairs nesalst kāju pēdas. Taču iespējams, ka ukrainim frontē daudz svarīgāks tagad ir profesionālais guļamais maiss polāriem apstākļiem. Diemžēl mans vecais guļammaiss no tūrisma laikiem šādu siltumu šobrīd frontē nodrošināt nevar. To labāk nemaz nesūtīt uz Ukrainu. Drīzāk samaksāt palīdzības organizācijai, kas šādus labus guļammaisus pasūta no silta, moderna izejmateriāla vietējai fabrikai. Tad viss notiks un būs sasniegts cerētais rezultāts.
Cits jautājums, ka ir pārāk daudz nenopietnu organizāciju, ka tēlo palīdzēšanu, nevis to patiešām realizē. No tādām būtu jāturas pa gabalu.
Iespējams, ka ir jēga apspriesties kuras palīdzības organizācijas Latvijā ir uzticamas. Tad būtu jēga tām ziedot naudu, lai uz Ziemassvētkiem ukraiņiem tās piegādā kaut ko ļoti svarīgu un vajadzīgu. Ukraiņu galvenie varoņi pašlaik ir elektriķi. Varbūt viņiem kas vajadzīgs?
Kijiva pašlaik ir tumsā, tikai noteiktās pilsētas daļās periodiski ir elektrība. Vai pilsētnieki ir sašutuši un ārdās? Nē, nav. Whatsappgrupās var uzzināt kur pašlaik ir strāva un kurā vietā iespējams nomazgāties dušā. Var noskaidrot kur kādam ir plīts ar iespēju uzvārīt kartupeļus. Var noskaidrot kur iespējams sasildīties. Nezinu vai mēs Rīgā būtu tik mierīgi un stoiciski šādā situācijā?
9 no 10 ukraiņiem ir gatavi šādi dzīvot vēl 2 vai 3 gadus. Viņiem ir pārliecība, ka Ukraina šādi būs brīva valsts un attīstīsies nākotnē kopā ar Eiropu.
Olena Zeļenska kādā BBC intervijā šo situāciju salīdzināja ar maratona skrējienu – ir labi, ja zini distances garumu. Taču ja skrien bezgalīgi garu, smagu distanci bez redzama finiša, tad ir daudz grūtāk izturēt līdz galam.
Taču atgriezīsimies pie frontes. Igaunijas ārlietu ministrs Urmas Reinsalu tikko teica, ka ukraiņiem vajagot vairogu un zobenu. Tātad – pretgaisa aizsardzības sistēmu un irāņu dronus, lai „izsistu ķeblīti zem kājām“ Putina karam.
Tikmēr turpinās kaujas pie Bahmjutas un 15 ievainoto Doņeckā. Sumos krievi atkal apšaudījuši slimnīcu. Noskaidrojies, ka Krievija pašlaik gatavo masīvu uzbrukumu Ukrainas dienvidu daļai (Reuters) un vēlas izsist no ierindas rietumu satelītus, kas palīdz ukraiņiem. (Izvestija)
Attēls no DN