Kolektīvā muļķība, skopulība vai atbalss no pagājušā gadsimta

2012. gada 19. jūnijā. Speciāli TVNet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Svētdienas vēlēšanu uzvarētājus Grieķijā reti kurš gribētu apskaust, jo, lai arī kāda partija būs pie valsts stūres, līdz nākamā mēneša vidum tai būs jārod jauni valsts izdevumu samazināšanas risinājumi, lai pretendētu uz jaunu aizdevumu. Neatkarīgi no vakardienas vēlēšanu rezultātiem risks, ka Grieķijai būs jāpamet EUR zona, saglabājas. Viss turpinās. Ripo lejup. Tāpat kā pagājušā gadsimta «lielās depresijas» laikā.

Kā ir labāk – pievilkt jostas vai forsēt ekonomisko aktivitāti?

Herberts Hūvers bija Amerikas Savienoto Valstu prezidents trīsdesmito gadu «lielās depresijas» laikā. Pēc krīzes viņš secināja, ka nevajadzēja klausīt padomdevējiem un sekot finanšu ministra Melona moto «ļausim krīzei izrēķināties un sabiedrībai pašattīrīties».

No kurienes šāda paššaustīšanās?

Pēc kādas zvaigznes «lielās depresijas» laikā orientējās ASV finanšu stūrmanis?

ASV finanšu ministrs bija pārliecināts, ka panika, naudas trūkums un banku bankroti ir laba lieta, jo krīzes situācija «attīrīs sistēmu no sārņiem un puvuma. Līdzpilsoņu lielās un dārgās luksusa dzīves izmaksas pazudīs pašas no sevis. Cilvēki pievilks jostas, sāks strādāt vairāk un intensīvāk, viņu morāles līmenis celsies. Beidzot būs jāņem vērā patiesas vērtības, un tie, kas būs strādīgi un uzņēmīgi, celsies un tiks uz zaļa zara. Izstums no tirgus liekēžus un sliņķus.»

Šo līniju aktīvi (krīzes laikā) stutēja arī pats prezidents Hūvers un virkne pārējo vadošo Eiropas un Ziemeļamerikas politiķu un ekonomistu, atbalstot pasīvās novērošanas stratēģiju. Tā sakot – lai viss notiek pats no sevis, mēs tikai apskatīsimies, ar ko tas viss beigsies.

«Pasīvā līnija» noveda līdz sociālai, ekonomiskai un politiskai katastrofai, un šo pieeju ekonomists Bradford DeLong vēlāk nodēvēja par «kolektīvo muļķību».

ASV centrālā banka toreiz necīnījās par savas ekonomikas likviditāti. Pārējās valstis, kuru valūta bija piesaistīta zeltam, centās sabalansēt budžetu ar visiem iespējamiem iekšējiem līdzekļiem un tāpēc arī šļūca neatgriezeniski uz leju.

Vācijas kanclers Brunings panāca algu un cenu samazinājumu, lai atjaunotu Vācijas konkurētspēju un izvairītos no inflācijas. Ar šo iniciatīvu viņš lielā mērā nobruģēja ceļu Ādolfam Hitleram.

Iestājas nacionālisma, protekcionisma un finansiālā haosa zelta laiki!

Piemēram, 1931. gadā, kad Austrijas Creditanstalt bija uz bankrota sliekšņa, tirgu pārņēma panika. Kapitāls sāka plūst ārā no valsts. Šajā brīdī austriešiem neviens nepalīdzēja, jo Francijas premjerministrs Lavals tobrīd apzināti bloķēja visas starptautiskās «Austrijas kredīta» palīdzības iespējas (vēlāk viņš iekļāvās Višī okupācijas režīma valdībā un pēc kara saņēma sodu).

No šodienas viedokļa skatoties uz aizvadītā gadsimta lielāko ekonomisko krīzi, var izdarīt vairākus secinājumus: valstij ir aktīvi jāreaģē, centrālajai bankai tāpat un vecā krīze nebija nekas unikāls. Depresija var atkārtoties. To var novērot pašlaik, noskatoties eiro agonijā.

Kā rīkoties? Vai tā, kā rādīts amerikāņu multenē par Latvijas ekonomisko «success» mucā vai brīvi krītošā lidojumā? Vai tomēr forsētā ekonomiskā aktivitāte, kas cenšas nostutēt uz kājām valsti pēc finanšu kraha?

Kā ir labāk – taupīt, badoties un pievilkt jostas vai tomēr forsēt ekonomisko aktivitāti – izejot no pretējā?

Kļūda, ko pašlaik pieļauj Eiropa

Parādniekam ir pienākums atdot parādu, bet kādi ir aizdevēja pienākumi?

Bagātā kaimiņa pienākumi?

Zviedrijā dominējošais viedoklis šajā jautājumā ir faktiski tāds pats kā Vācijā: krīzes valstīm jāsanē sava ekonomika, jāsamaksā parādi, jāpazemina algas un jāsakārto finanses. Nostāja atgādina 30. gadu «lielās depresijas» morālismu.

Rezultātā?

Dienvideiropas krīzes procesi liecina, ka arī tagad finanšu un ekonomikas krīzes stresa rezultātā dzimst radikālas un pat ekstrēmas politiskās kustības, kuru rīcības sekas var izraisīt smagas pārmaiņas Eiropas politiskajā klimatā.

Tieši tāpat kā pirms 100 gadiem, mēs joprojām ticam naudas mītiem: toreiz Dieva vietā bija zelts un tagad eiro. Tāpat kā toreiz arī tagad Eiropas centrālā banka nedodas palīgā, bet gan novēro. Pagājušajā nedēļā ECB nolēma nepazemināt kredītprocentu likmi, neskatoties uz nacionālā kopprodukta kritumu vairākās dalībvalstīs un minimālu inflācijas riska fonu. Pat aktuālā spāņu banku sistēmas krīze joprojām «traucē» Eiropai izlemt par labu kopīgām Eiropas investīciju garantijām, neraugoties uz to, ka «spāņu slimība» var sākt izplatīties tālāk.

Vācija ir pašreizējā projekta arhitekts un tieši tāpēc neaizmirst iecementēt savas priekšrocības, nodrošinot sev unikālu stāvokli – kreditēšanu bez augstiem procentiem, kas nodrošina vācu ekonomiskās mašīnas darbināšanu ar lieliem apgriezieniem. Tikmēr dienvideiropiešiem jāstāv kaktā ar muļķa cepuri galvā un jāsamaksā visi savi parādi ar uzviju. Kārtībai ir jābūt, taču pedantisms nereti noved pie īslaicīgas tālredzības un dogmatisma domāšanā.

Šajā sakarībā sliecos piekrist britu žurnālistam, ekonomikas ekspertam Samuel Brittan, kurš pagājušās nedēļas «Financial Time» konstatēja: «Ja valstī valda masu bezdarbs un ekonomika atrodas uz kraujas malas (funkcionējot zem normālās jaudas), tad mēs vairs nevaram sākt spriedelēt par «sociālistisku» vai «kreiso» izeju no esošās situācijas. Pieļaut budžeta deficītu ir vienīgais konstruktīvais solis šādā situācijā, un tieši šāda pieeja ir pretrunā visām līdz šim pēdējos 75 gadus valdošajām ekonomiskajām teorijām.»

Foto http://my.telegraph.co.uk/metinyilmaz/files/2011/11/
eu_and_greece_economic_crisis_7578053.jpg

Tātad – ir vajadzīgi risinājumi, kas palīdz peldēt pret straumi, un jāspļauj pret vēju.

Neatkārtosim veco – trīsdesmito gadu depresijas kļūdu un nejauksim valsts mēroga krīzi ar uzņēmuma vai privātpersonas finansiālajām problēmām. Tas nav tas pats.

Pašlaik Eiropa pieļauj tieši šo kļūdu.

Latvija arī.

Prezidenta Hūvera un ministra Melona ideja par to, ka «trūkums audzina», tagad tiek atkārtota Merķeles, ECB un ūnijas līderu tekstos, un kārtējais fiasko vairs nav tālu.

Grieķi izved naudu no valsts

Tikmēr grieķi turpina glābt paši sevi kā nu māk.

Vakardienas vēlēšanu iznākums neko būtisku nemaina, jo kapitāls jau ir sācis plūst ārā no Atēnām un valsts. Paši patriotiskie pilsoņi veicina šo savas dzimtenes eiropaisuma akciju. Process turpinās, nerēķinoties ar vēlēšanu iznākumu un vietējo politiķu populismu.

Aizvadīto nedēļu laikā turīgie grieķi jau paguvuši investēt savus naudas iekrājumus «trīs drošās ostās» – zeltā, šveiciešu frankos vai nekustamajos īpašumos Londonā, Ņujorkā un arī Stokholmā.

Pēdējo mēnešu laikā var novērot spēcīgu nekustamo īpašumu cenu kāpumu Londonā, kas ir kļuvusi par pagaidām galveno stabilo investīciju vietu spāņiem, itāliešiem un grieķiem, – konstatē David Adams, firmas «John Taylor» mākleris.

Galvenie pircēji pagājušajā nedēļā ir bijuši tieši grieķi, kas iegādājas Londonā dzīvokļus 1-2 miljonu sterliņu mārciņu robežās vai namus par 25 miljoniem sterliņu mārciņu.

Līdzīgu tendenci jūt arī citas firmas, piemēram, «Savills» Londonā pašlaik konstatē 50% klientu pieaugumu tieši no Grieķijas. Nesnauž arī spāņi (+10%), itālieši (+9%) un francūži (+16%).

Pērn 66% no Londonas pievilcīgākajiem rajoniem izpirka bagāti ārzemnieki. «Pašlaik šo tendenci forsē grieķi,» ziņo vakardienas «The Guardian».

2009. gadā nekustamā īpašuma tirgus Londonā bija «nokritis zemāk par zāli», taču tagad tas cēlies par 50% un pašlaik pārsniedz par 12% labākos «trekno gadu» rādītājus (skat. Hnight Frank).

Bagātie dienvideiropieši nesmādē arī Ņujorku un to pašu Stokholmu.

«Eklund Stockholm New York» valdes priekšsēdētājs Fredriks Eklunds atzīstas, ka grieķu tendence investēt savus iekrājumus nekustamo īpašumu tirgū esot novērota jau pērn.

«Pēdējo desmit gadu laikā es nebiju pārdevis nevienu dzīvokli grieķiem. Taču ar šā gada rudeni sākās grieķu paisums mūsu jomā. Turīgie grieķi meklē iespēju glābt savu naudu, un viņi izvēlas Manhetenu. Tikko pārdevu kādu labu dzīvokli Manhetenā par 6,2 miljoniem dolāru. Starp, citu – grieķi šo naudu man samaksāja uzreiz. Skaidrā naudā! Kaut kas tāds nekad nav piedzīvots!» konstatē firmas vadītājs.

Kamēr grieķi iegādājas luksusa dzīvokļus ārzemēs, katru dienu turpina izņemt no saviem banku kontiem ap 800 miljoniem eiro dienā un iepludināt naudu ārzemju bankās, mēs pārējie varam vienīgi noskatīties un cerēt, ka tie, kas ir pie varas Eiropā, saprot lietas nopietnību.

Mēs varam tikai cerēt, ka viņi rīkosies saprātīgi un tālredzīgi.

Pagaidām nekā vairāk mums nav kā tikai cerība.

Cerība, atrodoties brīvā kritiena stāvokli.

Advertisements

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s