Speciāli TVNET

Ir pienācis kārtējais Latvijas skaistuma konkursa laiks. Tas notiek ritmiski – gadu pēc gada, bet ar rezultātu neviens nav apmierināts. Tiešai tāpat ir šogad. Atkal maijā pa “mēli“ staigās kungi uzvalkos (bez peldkostīmiem) un balsotāji būs Latvijas parlamenta deputāti. Viņi zina labāk par tautu, kas Latvijai visvairāk vajadzīgs un kādam jāizskatās Valsts Prezidentam. Ja skaistuma konkursos mēdz būt kritērijs „patīk- nepatīk“, tad šeit darbojas cita loģika – „ir vai nav izdevīgi“. Ar „izdevīgumu“ saprotot savu privāto vai partijas labumu. Valsts labuma vietā. 

Troņa pretendenti

Papētīju, bet neatradu valsts prezidenta pienākumu aprakstu. Taču no pieredzes ir redzams, ka pats galvenais valsts reprezentanta pienākums ir nevis „bīdīt lietas Briselē“ kā to vēlējās Andris Bērziņš vai braukt biežās ekskursijās uz ārzemēm kā to praktizēja Vaira Vīķe Freiberga (ieskaitot vizīti pie Putina 9.maijā Maskavā un karalienes mātes bērēm Lielbritānijā), bet gan uzrunāt, mierināt, iedrošināt, uzslavēt, atbalstīt savu tautu. Grūtos un priecīgos laikos. Pagaidām neviens no mūsu augstākajiem valsts reprezentantiem šo pienākumu nav bijis spējīgs veikt. Retorikas neapdāvinātības dēļ. 

Ir arī citi pienākumi, kas prezidentam jāveic kā „tautas tēvam“, nevis spiediena grupu līderim. Strādāt un dzīvot tā, lai savai tautai esi ir paraugs, bet ārzemniekiem – cieņas simbols. 

Pirmais šī gada pretendents – Liepājas uzņēmējs Uldis Pīlēns līdz šim nav apliecinājis sevi kā spējīgu retoriķi vai empātisku vadītāju. Ar to pašu neizceļas arī pašreizējais Rīgas Pils saimnieks Egils Levits. Viņš ir paguvis gandrīz visam Latvijas žurnālistu korpusam uzdāvināt Trīs zvaigžņu ordeņus (lai stāv klusu un viņu nekritizē), taču nevaru atcerēties nevienu dziļu un būtisku viņa runu, kas pareizā brīdī būtu palīdzējusi mums visiem tikt pāri pandēmijas ārprātam un Ukrainas kara šausmām.

Kāds  motīvs nosaka to, ka turīgi kungi ir gatavi kļūt par Latvijas prezidentiem jau rīt? Naudas viņiem it kā pietiek un alga Rīgas pilī nav iztikas nepieciešamība vai materiāls vilinājums? Tā tas bija Latvijas bijušajam televizoru meistaram, banķierim un superpensionāram Andrim Bērziņam. No viņa neatpaliek arī viens no turīgākajiem Latvijas cilvēkiem arhitekts un Andra Šķēles bijušais partijas biedrs, fabrikants Uldis Pīlēns. Ja reiz nauda nav motīvs šim solim, tad kāpēc viņi to dara? Piesakās uz šo amatu? Ak, jā, protams, ka kalpošana Latvijai. Taču kalpot var arī citādi, bez melnām automašīnām ar bākugunīm un parādes pieņemšanas krastmalā. 

Domāju, ka pats galvenais motīvs ir godkārība. Ja reiz viss cilvēkam ir, tad mūža nogalē var atļauties arī nelielas izpriecas un bezmaksas ekskursijas visaugstākajā līmenī (tāds bonuss ne katram tiek) ar valsts prezidenta titulu kā ordeni pie krūtīm. Pēc manām domām šis amats daudziem turīgiem cilvēkiem Latvijā skaitās trofeja jeb piedzīvojums. Daudz nebēdājot par to, vai viņi paši ir trofeja un piedzīvojums mūsu valstij – Latvijai. Taču ir cilvēki, kas kļūst par piedzīvojumu savai valstij un cilvēcei. Viens no tādiem bija, piemēram, Vāclavs Havels.

Drosmīgs domātājs

2011.gadā uzzinājām, ka publicists, žurnālists, dramaturgs un rakstnieks Vāclavs Havels ir aizgājis viņā saulē 75 gadu vecumā. Žēl. Par agru. Man gribējās, lai šis cilvēks dzīvo vēl ilgi un ar savu nešpetno dabu turpina dragāt aizspriedumus un muļķību cilvēku prātos. Tieši tāpat kā viņš to darīja kā disidents ar savām lugām Padomju Savienības laikā Čehoslovākijā, ar savu darbību Hartā 77, kas provocēja Gustavu Husaku un visu kremlīnu ideologu baru.  Neraugoties uz sēdēšanu cietumos 70. un 80.gados, Havels palika uzticīgs saviem principiem un savai publicista – dramaturga profesijai. Par saviem politiskajiem uzskatiem Havelam nācās samaksāt ar nebrīvi. Taču viņš kļuva par postsovjetisko valstu brīvības karogu pēc Berlīnes mūra krišanas un saglabāja šo lomu līdz mūža beigām. Man izdevās viņu satikt Prāgas lidostā. Čehijas prezidents toreiz stāvēja gaiteņu krustpunktā tumsiņā un smēķēja neatļautā vietā. Ripināju savu ceļa somu viņam garām un mans žurnālistes skatiens laikam izraisīja reakciju. „Atvainojiet, zinu, ka te nedrīkst smēķēt“- viņš teica piesmakušā balsī un centās nodzēst savu cigareti. „Jūs drīkstat!“ – teicu un ripināju tālāk savu rokas bagāžas somu. „Nē, ja nedrīkst tad nedrīkst!“ aiz muguras skanēja Havela balss un no tumsiņas iznira veči. Prezidents nodzēsa savu cigareti, bet viņa svīta sāka rosīties. Turpināju iet tālāk pa gaiteni Prāgas lidostā, kas tagad nosaukta Vāclava Havela vārdā. 

Zināju, ka Havels ir ļoti pieticīgs. Smēķē kā skurstenis, bet ir lielisks dramaturgs. Izrādes bija redzētas. Labas. Viņa politiskais pienesums bija produktīvs visiem, ne tikai pašiem čehiem. Vienkārši tāpēc, ka Havels ticēja tam ko darīja un sāka cīnīties par savas dzimtenes brīvību jau padomju okupācijas apstākļos. Viņam bija trase un trajektorija. Projekts un mērķis ko sasniegt, ko viņš arī izdarīja. Zviedru politiķis un Latvijas draugs Karls Bilts savulaik nosauca Vaclavu Havelu par lielāko un nozīmīgāko eiropieti gadu tūkstošu mijā. Viņš visu savu mūžu bija bruģējis ceļu brīvībai un to panāca. Lehs Valensa bieži izteicās, ka čehu Vāclavs esot „mūsu galvenais demokrāts“, bet Baraks Obama uzteica viņa principus un morāles spēku. „Morāle ir spēcīgāka par ieročiem un aprēķinu, Havels to pierādīja ar savu dzīvi“, – 2011. gadā rakstīja ASV prezidents un domāju, ka viņam bija taisnība. 

Igauņu leģenda 

Otra, līdzīga personība, manuprāt, bija bijušais Igaunijas prezidents – žurnālists un rakstnieks, kinodarbinieks, lingvists un valodnieks Lennarts Meri. Viņš kļuva par Igaunijas simbolu Rietumiem laikā, kad Baltijas valstis Skandināvijā, Centrāleiropā un Zemeļamerikā bija nesaprotams svešvārds. Viņa stāja, inteliģence, valodu prasme, politiskais briedums un humora sajūta bija pārsteigums daudziem, kuri līdz tam par „tādu Igauniju“ neko nebija dzirdējuši. Daudziem Rietumos Meri bija Baltijas simbols, jauno valstu emblēma. Tēls, par kuru mums nevienam nevajadzēja sarkt vai kaunēties.  

Lennarts dzimis Tallinā 1929.gada 29.novemrī, igauņu diplomāta ģimenē. Šī iemesla dēļ nākamais Igaunijas prezidents savu bērnību, kopā ar vecākiem pavadīja Parīzē un Berlīnē, taču līdz ar PSRS okupācija sākumu, visu ģimeni deportēja uz Sibīriju. Pēc atgriešanās atpakaļ Igaunijā, Meri studēja svešvalodas un vēsturi Tallinā  un sāka rakstīt rakstus un grāmatas. Viņa kontā ir desmit daiļliteratūras darbu un filmas, bet dziesmotās revolūcijas laikā viņš aktīvi pieslēdzās Igaunijas atbrīvošanai no Padomju Savienības kundzības. Kļuva par pirmo Ārlietu ministru un jau 1992.gadā tika ievēlēts par Igaunijas prezidentu. Vai man iznāca tikties arī ar šo leģendu? Jā, jo Meri bieži viesojās Stokholmā un tikās ar žurnālistiem. Atceros kādā preses konferencē Igaunijas prezidents diskutēja ar Ziemeļvalstu žurnālistiem par to „vai komunisms ir miris?“. Daļa kreisi orientēto mediju darbinieku bija cieši pārliecināti, ka „nekāda krievu komunisma vairs nav, jo viss ir likvidēts“. Meri pasmaidīja, piemiedza acis un jautāja:„ Ja jūs sakāt, ka komunisms ir miris, tad man ir pretjautājums – kurš ir atradis komunisma līķi?“. Zālē uzbangoja smiekli.  Jā, viņam bija lieliska humora sajūta. Bieži publiski jokoja un tieši tāpēc ļoti precīzi spēja atvairīt uzbrukumus un paskaidrot savu viedokli. Diena, kad Lennarts Meri nomira, bija sēru diena ne tikai visai Igaunijai, bet arī Eiropai. 

No cietuma uz pili      

Tieši tā nācās rīkoties Dienvidāfrikas prezidentam Nelsonam Mandeilam (1918-2013), kurs iegājis vēsturē kā nenogurstošs cīnītājs pret aparteīdu. Nākamais valsts prezidents dzimis cilts virsaiša ģimene, taču iegūst labu jurista izglītību, kļūstot par pirmo melnādaino advokātu valstī. Vienlaikus viņš sāk savu cīņu pret aparteīdu, kļūst par ANC vadītāju un 1962.gadā viņu par to soda mūža ieslodzījumu gadiem cietumā. Tikai 1990.gadā Nelsonu Mandeilu atbrīvo no ieslodzījuma un 1994.gadā viņš kļūst par Dienvidāfrikas pirmo melnādaino prezidentu. Tieši viņš, izmantojot savu amatu, iznicināja pēdējās aparteīda paliekas savā dzimtenē un par to ieguva starptautisku atzinību. „Ja tu runā ar cilvēku valodā, kuru viņš saprot, tad iekļūsi šī cilvēka galvā. Taču, ja runāsi ar cilvēkiem viņu valodā, tad iegūsi viņu sirdi“, – konstatēja Mandeila kādā vēsā vakarā, intervijā Zviedrijas sabiedriskajai televīzijai.

Ceru, ka šīs trīs izcilās personības (visi valsts prezidenti) ar savu eksistenci apliecina vienu  lietu – labs un izcils valsts prezidents nekad nevar būt „kādam izdevīgs“, „noderīgs“ vai kalpot „kādām interesēm“. Tāda loģika laba valsts reprezentanta izvēlē nedarbojas. Ja mēs vēlamies, lai Rīgas pilī ierodas ideālists, sapņotājs, mērķtiecīgs vizionārs un tautas problēmām empātisks cilvēks, kurš vienlaikus spēj un prot sarunāties ar ārvalstīm viņiem saprotamā valodā, tad jāizvirza pavisam citi kritēriji šim amatam. 

Ar to arī vajadzētu sākt. Proti – uzrunājot piemērotus cilvēkus šim amatam, kura darba pienākumu aprakstu joprojām nevaru atrast. Nevis ordeņu kolekcionārus.