Par sirdsapziņu rakstījuši daudzi un izteikties grib visi: „Tīra sirdsapziņa ir labākais spilvens“ (Ibsens), „katrs godīgs cilvēks labprātāk šķiras no naudas nevis sirdsapziņas (Monteņs), „sirdsapziņa ir godīgs tiesnesis, kamēr paši to neesam nogalinājuši“ (Balzaks).
Kas īsti ir sirdsapziņa šajā laikā, kad izdevīgums un aprēķins vienmēr nostājas priekšā taisnīgumam un godīgai paškritikai?
Latvijas prezidenta vakantais krēsls
Latvija patlaban sāk izraudzīties savu jauno prezidentu nākamajam periodam. Esošais prezidents Egils Levits jau paguva mazdūšīgi „notīties“, nesaprotami (1) skaidrojot, kāpēc nav gatavs turpināt iesākto pienākumu Rīgas pilī. Tas nozīmē, ka nevēlas vairs darīt darbu tālāk. Acīmredzot „kāds“ vai „kādi“ bija viņu piespieduši šo pienākumu uzņemties un viņš ar to nav ticis galā. Nav gandarīts un nav aizrāvies ar Latvijas vadīšanu. Tas, ka Levits ir negaidīti pasīvs un neieinteresēts valsts vadītājs gan pandēmijas apstākļos, gan Ukrainas kara sākumā, bija pamanāms diezgan sen un uzkrītoši. Man šis apstāklis bija nepatīkams pārsteigums, jo Sarmītes Ēlertes lobija grupa ilgstoši cīnījās par Egila Levita nonākšanu Rīgas pilī. Radot iespaidu, ka Egils Levits būs ideāla personība šim postenim. Taču tā nebija. Reāla dzīve parādīja, ka viņš valsts prezidenta postenī uztvēra sevi kā ierēdni, kuram jāpaveic tikai nepieciešamie darba pienākumi un nekas vairāk. Par iniciatīvām, labu retoriku vai harizmātisku aizraušanos nemaz nerunājot. Kā ierēdnis viņš atnāca un kā ierēdnis arī aiziet. Tieši tāpēc arī pats nesaprotot savu nespēju tikt galā ar valsts prezidenta pienākumiem. Izskatās, ka savās neveiksmēs viņš vaino citus, nevis sevi. Taču nevar izslēgt apstākli, ka ir ierunājusies viņa sirdsapziņa.
Viņa vietā nostājušies trīs cilvēki, kas pretendē kļūt par Rīgas pils saimniekiem jau maija beigās: plaši pazīstams Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs, daļēji zināms Andra Šķēles partijas politiķis, uzņēmējs Uldis Pīlēns un 100% nepazīstama ES ierēdne Elīna Pinto. Šo trijotni apšauda bēdīgi slavenais Latvijas politiķis Ainars Šlesers, kas katrās nākamajās vēlēšanās izveido citu partiju. Tagad viņa bruņumašīna jeb politisks organizējums „Latvija pirmajā vietā“ no vienas puses pauž Krievijas konservatīvās un arhaiskās tumsonības idejas, no otras puses labēju baznīcas naratīvu un neslēpj savu centrālo mērķi – graut. Proti, nepārtraukti, pat apsēsti aicinot „gāzt Kariņu un gāzt Levitu“. It kā no gāšanas kāds kādreiz būtu ko jaunu un produktīvu uzbūvējis. Pašlaik Šlesers deklarē, ka Levitu esot „nogāzis“ tieši viņš, nevis pašreizējais prezidents pats izlēmis šādi rīkoties.
Vai Šleseram un Kremlim ir kāds „šausmīgi atmaskojošs kompromats“ par Egilu Levitu, kas viņu sabaidījis turpināt darbu Rīgas pilī? Nē, domāju, ka Latvijas ienaidniekiem nav nekādu iznīcinošu faktu par pašreizējo Latvijas prezidentu. Pašlaik nav faktu laiks. Tagad iestājies masīvo melu taurēšanas periods. Tagad aģitētāji un apmaksāti entuziasti izdomā un apmelo. Ja kādu no jums, cienījamo lasītāj, nomelnotu tik ilgi un sistemātiski kā mēdz praktizēt kāds pazīstams melnā PR darbinieks, kas uzdodas par žurnālistu vai kā to dara Kremlim labvēlīgais Ainārs Šlesers, kas Latviju grib aizvest Orbana un Putina valstībā, publiski iemīdot „mēslos“ progresīvus, atbildīgus politiķus, tad vairumam politiķu ar sirdsapziņu pārietu vēlēšanās ieņemt ietekmīgus amatus. Tieši šis apstāklis mani satrauc daudz vairāk nekā kādi konkrēti „atklājumi“ vai „atmaskojumi“. Šodien viena daļa neapmierinātu cilvēku parastus apmelojumus sāk saukt par „atmaskojumiem“, tāpēc interneta un sociālo mediju vide ir piesārņota ar nepatiesībām un apmelojumiem no augšas līdz apakšai un īpaši veiksmīgi tajā darbojas „grāvēji“ jeb cilvēki, kas iznīcina citus. Kas notiks tad, kad neviens cilvēks ar sirdsapziņu vairs nebūs gatavs nostāties amatā kā apšaudes mērķis? Nevelēsies kļūt par Latvijas prezidentu? Man šķiet, ka šis laiks jau ir pienācis.
Kas ir sirdsapziņa?
Psiholoģisks fenomens, cilvēka īpašība vai iemācīta prasme? Vai cilvēks piedzimst ar tīru sirdsapziņu, jeb to iegūst mūža laikā? Vai sirdsapziņu pēta filozofija, komunikācijas pētniecība, jeb tomēr teoloģija?
Latīņu vārds conscientia ir grieķu jēdziena synoida emauto tulkojums un nozīmē sirdsapziņu jeb cilvēka iekšējo kritisko balsi. Indivīda morāles izpausmi jeb morālo identitāti. Katram cilvēkam ir šāda morāles identitāte. Tajā iekļaujas vērtējumi, normas un principi, kas iegūti dzīves gaitā un izveido katra cilvēka morāles kompasu. Tas palīdz orientēties un vērtēt apkārtni. Ļauj izvairīties no konfliktiem ar vidi, taču mēdz radīt arī sāpju un ciešanu sajūtu, ja neizdodas īstenot sevi kā iecerēto ideālu personu.
Franču esejists Mišels Monteņs (Michel de Montaigne) 1580.gadā rakstīja, ka sirdsapziņa ir “kaut kas fantastiski labs“, jo tā “pieprasa mums nodot pašiem sevi“ un darbojas kā “neredzama pletne, kas soda dvēseli“. Viņam šķiet, ka sirdsapziņa ir cilvēka iekšējā kauja pašam ar sevi. Pātaga, kas dzen uz priekšu. Piespiež domāt un darīt, liek pārdomāt un paškritiski analizēt situācijas. Pieprasa kritisko domāšanu, nevis aklu sekošanu karalim, baznīcai vai kungam.
Vai šodienas cilvēks ir gatavs šādam sāpīgam – iekšējo lēmumu pieņemšanas procesam? Nē, šodienas cilvēks tiecas pēc līdzsvara un harmonijas Pēc iekšējā miera. Tātad mūsdienu cilvēks ir gatavs izvairīties no visa veida cīņām, ieskaitot kauju ar savu sirdsapziņu. Mīļā miera labad.
Arī agrāk cilvēki tiecās pēc iekšēja miera, panākot to lūgšanās un vientulībā. Epikūrs bija viens no šādiem cilvēkiem, kas attiecās no aktivitātēm, jo uzskatīja, ka dievi neiejaucas pasaulīgos notikumos. Pēc viņa domām vissaprātīgākais cilvēka stāvoklis ir miera stāvoklis jeb ataraksija. Tātad – atbrīvošanās no ciešanām un raizēm. Klusumā.
Vācu izcelsmes amerikāņu psihoanalītiķis Eriks Eriksons (Erik Erikson) izmanto jēdzienu „negatīva sirdsapziņa“, lai aprakstītu kritisko cilvēka iekšējo balsi, kas visu laiku ir kritizējoša. Proti: „ tu esi neglīts“, „nekam nederīgs“, radot nepietiekamības sajūtu, kaunu un vainas apziņu. Eriksons šajā aspektā apskata Martina Lutera mācību, kuru caurauž vainas apziņa, vientulība un sevis noliegšana. Lai gan viņš ievēroja gavēni, sūdzēja grēkus un veica visu pienākumus daudz cītīgāk nekā pārējie mūki, no Lutera neatkāpās nepilnvērtības sajūta. Sirdsapziņas izsauktā nožēla un vainas apziņa var izpausties arī cilvēka ārienē un daudzi pētījumi šo versiju apstiprina.
Kā šī īpašība izpaužas šodien? To labi var redzēt „klimata trauksmes“ piemēros, kas ir salīdzinoši jauns psihiatrijas jēdziens. Tās ir bailes no globālās sasilšanas un tās sekām, bailes no nākotnes sakropļotā vidē, dzīvojot uz planētas, kurus iepriekšējās paaudzes vieglprātīgi uzkarsējušas. Tas ir izmisums nākotnes priekšā. Bezpalīdzība situācijas priekšā, kuras atrisināšanā nekas netiek darīts. Kā norāda The Lancet Planetary Health (7/9 2021) publikācija, ar šo sajūtu cīnās 10 000 cilvēku vecumā no 16 līdz 25 gadiem. Visā pasaulē.
Protams, ka arī šī „klimata trauksme“ ir sirdsapziņas gremžu (sāpju) izpausme. Tā psiholoģiski paralizē, pasivizē un liek krist apātijā. Tātad ir „negatīvā sirdsapziņa“ un neder kā morāles kompass. Var piekrist Luteram, ka ir vajadzīga sirdsapziņa, kas nevis sagrauj un iznīcina, bet ļauj mums kļūt taisnīgiem, godprātīgiem un cēliem. Jo “sirdsapziņa ir mūsu iekšējā būtība, kurā mēs spējam dzīvot kopā ar Dievu“ (M.Luters)
Tātad, sirdsapziņa ir iekšējais dialogs, kura rezultātā mēs vērtējam sevi. Savu rīcību un tās sekas. Diemžēl, skatoties uz šodienas cilvēkiem šķiet, ka tikai 1% seko Lutera domu gaitai. Sirdsapziņas trūkums un bezkaunība kļuvusi par normu. Ja vēlies sasniegt savu mērķi – iegūt amatu, slavu, ietekmi, tad neapgrūtini sevi ar tādiem niekiem kā „vainas apziņu“ vai „respektu pret apkārtējiem“. Taču šiem bezsirdsapziņas “sacīkšu zirgiem“ ir arī ēnas puse – nevienam nav dziļu, sirsnīgu attiecību ar līdzcilvēkiem, mīlestības un iekšējā miera jeb harmonijas.
Pašlaik liela sabiedrības daļa sirgst ar „ prezidenta vēlēšanu trauksmi“. Tāpēc, ka liela daļa no bijušajiem Latvijas valsts prezidentiem nav bijuši atbilstoši šim amatam, taču Rīgas pili tomēr ieņēmuši. „Man vienmēr kauns noskatīties uz prezidenta runām un uzvedību“, – komentē savu viedokli studente Anna. Viņai šķiet, ka vienīgā “jēdzīgā prezidente bija Vaira Vīķe Freiberga un neviens cits.“. Studentam Aivaram šķiet, ka cilvēki, kuri ir gatavi šo amatu uzņemties, nav spējīgi „to panest“. Ilze domā, ka „prezidentu mums izraugās politiķi un izvēlas izdevīgu cilvēku sev, nevis valstij piemērotāko augstāko amatpersonu“. Vai tauta ir stresā? Jā, ir trauksmes stāvoklī. Tāpēc, ka netic veiksmīgam Prezidenta vēlēšanu iznākumam. Izskatās, ka sirdsapziņa dažiem amata kandidātiem vairs nedarbojas un neeksistē. Tas ir redzams arī no malas. Taču vislielākā problēma ir apstāklis, ka tautai ir sirdsapziņa un stress par iespējamu kļūdainu prezidenta izraudzīšanu, taču politiķiem (kas šo amatpersonu ievēl) šādas spriedzes nav. Tāpēc, ka sirdsapziņas vietā ir nostājies merkantīlisms.
Prezidenta amata kandidātu sirdsapziņa
Iespējams, ka tāda eksistē. Nav izslēgts, ka Egils Levits tieši tāpēc atkāpās no amata. Var gadīties, ka Edgars Rinkevičs saprot, ka tepat līdzās liesmo Ukrainas karš un sirdsapziņa spiež viņu (kā starptautiski atzītu diplomātu ar prasmi un spēju komunicēt starptautiskajos gaiteņos) uzņemties šo reprezentatīvo amatu. Zinot, ka visu laiku būs jāatrodas kritikas krustugunīs un jāiztur apmelojumu artilērija no Kremļa uzpirktajiem „mēslu šāvējiem“. Tas ir drosmīgi. Retais šodien ir gatavs uzņemties šo amatu, kurš nodrošina vairāk problēmu nekā gandarījuma.
Ulda Pīlēna stāstīšana par savu varēšanu uzņēmējdarbībā un gatavību attīstīt konservatīvisma gaisotni nepārliecina nemaz. Ar šo Apvienotā Saraksta kandidāts ļoti atgādina Aivara Lemberga izvirzīto Andri Bērziņu, kurš arī domāja, ka prezidenta darbs ir nevis runāt ar savu tautu, bet „kārtot ģelas“ Briselē. Visi līdzšinējie Pīlēna izteikumi liecina, ka viņš nepārzina Latvija prezidenta pienākumus, nespēj tos īstenot (tieši tāpat kā Levits). Taču ļoti vēlas šo amatu sev. Tikai sev saprotamu mērķu vārdā. Viņam amatu vajag, bet Latvijai Uldis Pīlēns šajā amatā nav vajadzīgs.
Elīna Pinto pagaidām man neizsaka neko. Tas, ka viņa prot daudzas svešvalodas, nav kritērijs prezidenta amatam, bet darbam ES gan. Vēl mazāk mani pārliecina aktivitātes diasporas sektorā. Ekonomisko emigrantu hipertrofētā patriotisma lielmanība uz dzimtenes iedzīvotāju trūkuma fona, vairāk biedē nevis iepriecina. Nav saprotams, kāpēc Latvijai jāatbalsta aizbraucēji, kas pelna vairāk un dzīvo turīgāk, nekā tautieši mājās. Tāpēc šī svira nedarbojas. Cits jautājums – kā viņa runā, kādu redz nākotnes Latviju, un kādā veidā grib mūs virzīt tālāk nākotnē. To ir vēl laiks apliecināt. Pierādot, ka viņai ir sirdsapziņa un tā joprojām runā.
- „Ņemot vērā patlaban briestošo de facto koalīciju ar prokremliski noskaņotiem un ar oligarhiem saistītiem politiskiem spēkiem, esmu nolēmis 31. maijā Valsts prezidenta vēlēšanās nepiedalīties,” – komentē savu rīcību pašreizējais Valats Prezidents Egils Levits @valstgriba