Aizvadītās vēlēšanas Latvijā liecina par svarīgām un būtiskām pārmaiņām sabiedrībā. Proti – pēc salīdzinoši ilga pārtraukuma par lielāko Latvijas partiju kļuvusi Jaunā Vienotība, kas nav populistu kopojums un nebalstās uz nacionāli etniska fundamenta. Pirmo reizi daļa krieviski runājošo vēlētāju ir bijuši gatavi iedziļināties valsts situācijā un balsot par partijām, kas nav tikai un vienīgi krieviski runājošās minoritātes lobisti. Parlamentā ienākusi jauna un moderna liberāla partija Progresīvie, kas balstās uz skandināvu sociāldemokrātu programmas un beidzot iezīmēs maznodrošinātu un nevienlīdzīgu sabiedrības loku vajadzības un intereses. Pie kam šis solis noticis ar vismazāko reklāmas budžetu un bez „uzlīmēšanās“ uz brandmūriem vai sabiedriskā transporta logiem.
Visi šie apstākļi liecina par Latvijas vēlētāja briedumu. Ir pagājuši 30 gadu kopš aiziešanas no totalitārisma laika (Padomju Savienības), un 1/3 vēlētāju beidzot iemācījušies kritiski domāt, izlemjot, par ko balsot vai nebalsot vēlēšanās. Atlikušās 2/3 saglabā postsovjetisma laika domāšanu un seko slavenībām, populāriem cilvēkiem, reklāmas ieteikumiem un nepārbaudītām vērtībām, kas ietītas košā iesaiņojumā.
Populisma laiks
Pirms vēlēšanu fināla pastāvēja bažas par populistu partiju uzbrukumu Latvijas demokrātijai. Šīs bažas izraisīja tā saucamā oligarhu atgriešanās vēlēšanu procesā ar Aivaru Lembergu un Aināru Šleseru priekšgalā.
Joprojām nav saprotams, kā šīs divas personības pēc „Rīdzenes sarunu“ publiskojuma, tiesas procesiem un fiksētiem kompromitējošiem dokumentiem (Magņitska saraksts) pret Aivaru Lembergu un saistībā ar Kremļa naudas regulāru dāvināšanu Aināram Šleseram (Dmitrija Muratova dokumenti) uzdrīkstējās piedalīties vēlēšanās 2022.gadā.
Manuprāt, šis jautājums joprojām pieprasa atbildi. Ja šādas lietas tiek „pastumtas zem paklāja“ un netiek noskaidrotas un atrisinātas, tad šāds lietu stāvoklis ož pēc „banānu republikas“, nevis attīstītas, eiropeiskas sabiedrības.
Tāpēc šodien diemžēl nākas atzīt, ka arī 2022.gada vēlēšanās lielā mērā uzvarēja nauda. Jo populisma strāvojumi (ZZS un Latvija pirmajā vietā) sagrāba iecerēto vēlētāju „kumosu“, pateicoties milzīgiem tēriņiem reklāmā. Domāju, ka šim aspektam būtu pievēršama uzmanība un turpmāk jāierobežo esošās politikās (priekšvēlēšanu) reklāmas lokalizācijas vietas. Proti, būtu jāizveido noteikumi, kas ļauj visām partijām izvietot savu reklāmu vienādā formātā un apjomā Latvijas publiskajā telpā. Tā, kā tas tiek reglamentēts, piemēram, Ziemeļvalstīs. Bez bagāto partiju „izrāvieniem“ uz namu fasādēm vai autobusu logiem.
Uzskatu, nav pieņemams, ka tiek akceptētas „vēlēšanu lokomotīves“ ar lielu reklāmas budžetu, kas pašas nekļūs par Saeimas deputātiem. Piemēram, tā kā 2022.gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā to realizēja Aivars Lembergs un Uldis Pīlēns. Zīmējoties uz reklāmas afišām, bet reāli nekandidējot uz vietu parlamentā. Uzskatu šo taktiku par apzinātu vēlētāju apmuļķošanu. Šāda prakse turpmāk būtu jāaptur.
Rezultātā nākas konstatēt, ka populistu partijas ir apguvušas lētticīgā vēlētāja psiholoģiju un liek lietā visu veidu manipulācijas metodes, lai panāktu savu. Iestāstītu politikā neiesvaidītam vēlētājam, ka jābalso ir tieši „par viņu“.
Pateicoties valdības lēmumam par Kremļa propagandas apturēšanu Latvijas teritorijā, mainījās krieviski runājošo vēlētāju politisko vērtību skala. Ukrainas karš bija papildu svira šajā politisko simpātiju noskaidrošanas procesā. Sagrūstot partijas Saskaņa impērijai, uz tās drupām uzbarojās vairākas partijas. To skaitā Stabilitātei ar 11 mandātiem un Zaļo un Zemnieku savienība ar 16 mandātiem, kas pārpludināja krieviski rakstošo mediju reklāmas laukumus. Abas partijas neslēpa savu nostāju pret NATO un „alternatīvo pieeju“ Krievijas uzbrukumam Ukrainai. Cerot, ka krievu vēlētājs to pamanīs.
Dīvainu iespaidu atstāja Apvienotais saraksts, kas kā savu lokomotīvi izvēlējās uz parlamenta vietu nekandidējošo Uldi Pīlēnu, kurš aiz savas labās reputācijas vairoga piesedza virkni skandalozu personu. To skaitā arī krabju un vafeļu skandāla laikā skaļi izskanējušo Didzi Šmitu un tml.
Ģimeņu korumpētība lieliski parādījās LPV ievēlēto deputātu sarakstā, kur figurē tikai viena sieviete Linda Liepiņa, bet vairumu aizpilda tēvs un dēls Šleseri + tēvs un dēls Krištopani utt.
Līdzsvara laiks
Kopumā uzskatu, ka aizvadītās vēlēšanas pierāda 1/3 vēlētāju briedumu un šis process, manuprāt, ies plašumā. Cerams, ka nākamajās vēlēšanās vismaz puse Latvijas vēlētāju jau sapratīs, kā jāizvēlas partija, kā vērtējama partijas politika un politiķu devums, kā izvairīties no savas balss pazušanas, nobalsojot par partiju virs 5% robežas. Iespējams, ka šīm „mācībām“ būtu pievēršama lielāka vērība mediju izglītojošajos raidījumos. Panākot, ka Latvijas vēlētājs beidzot atradinās no paviršas līdzdalības vēlēšanās un uzķeršanās uz populistu izmestajiem āķiem.
Jāpiebilst, ka nozīmīgs rādītājs bija vēlētāju aktivitātes pieaugums. 59% ir daudz. Tas ir labāk nekā iepriekš.
Tātad 14. Saeimas vēlēšanās ir noslēgušās. Rezultāts ir labs. Cerams, ka Krišjānim Kariņam kā Latvijas lielākās partijas premjerministram izdosies izveidot vairākuma valdību bez abiem oligarhiem un viņu partijām.
Demokrātiska stabilitāte mums būtu īpaši svarīga pašlaik, kad Eiropa atrodas uz trešā pasaules kara sliekšņa un Ukrainas frontē ik dienas mirst cilvēki.
Demokrātiska brieduma laiks ir ieradies, un nu atliek to atbalstīt.