Speciāli TVNET

Stāviet, riteņbraucēja! Stāviet! Nekādā ziņā nešķērsojiet ceļu!“ –  kliedza spaiņa balss no megafona. Plauksta apstājās pa ceļam pie pogas, kas ieslēdz zaļo gaismu gājēju pārejai. Upesciema ielas un Rīgas apvedceļa krustojumā. Pametu skatu visapkārt. Neviena cita uz velosipēda tuvumā nemanīju. Tātad bļāviens bija paredzēts man. „Riteņbraucēja, riteņbraucēja! Nešķērsojiet ceļu!“-  auroja balss vēlreiz no nelielas automašīnas ar marķējumu MP.  Tā bija nostājusies krustojuma centrā un bloķēja braukšanu visos virzienos. Pēc tam garām aizdrāzās kolona ar militāro tehniku Ādažu virzienā. Marta pēdējā nedēļa bija sākusies. 

Bravūrīgie zibeņotāji ar iedegtajām bākugunīm

Iespējams, ka eksistē noteikta sabiedrības daļa, kura ir pārliecināta, ka citādi nevar. Proti – parastajiem iedzīvotājiem jāpieraujas, ja “kungi” brauc. Piemēram, jūs braucat pa klusu un tukšu autoceļu pie Stendes. Ceļš lokās un viļņojas. Ainava ir daiļa. Pēkšņi brauktuves pretējā pusē parādās automašīna ar ieslēgtām bākugunīm.  Nepaguvām pat saprast, kādās krāsās mirgo bākugunis, kad tā pēkšņi pārmetās pa kreisi un lielā ātrumā brauca mums tieši virsū. Iedzenot grāvī. Vai aiz tās brauca bruņumašīnas un tanki? Nē, divi melni „mersedesi“ un noslēdzošais zibeņotājs. Tātad – „priviliģēti, smalki ļaudis” jeb „lieli priekšnieki, kuru dēļ pretīimbraucošā mašīna jāiedzen grāvī jeb jāpakļauj avārijas riskam, lai gan brauktuve ir tukša.  Tās nebija ne policijas, ne ātrās medicīniskās palīdzības automašīnas, kurām dot ceļu nevienam nebūtu iebildumu. Tāpēc, ka steidzas glābt cilvēku dzīvības un dzenas pakaļ noziedzniekiem. Taču vai šīs privilēģijas būtu vajadzīgas augstu priekšnieku un ministru auto? Vai to nevajadzētu pārdomāt un mainīt likumus?

 Pašlaik ir tā, ka ja tuvojas jebkurš operatīvais transporta līdzeklis ar iedegtu mirgojošu zilu bākuguni un ieslēgtu skaņas signālu, tad drīkst turpināt braukt tā, lai netraucētu “smalkajiem ļaudīm” pārvietoties. Taču, ja  tuvojas jebkurš operatīvais transportlīdzeklis ar iedegtu mirgojošu zilu, sarkanu bākuguni un ieslēgtu skaņas signālu, tad citiem citiem tajā pašā virzienā braucošo transportlīdzekļu vadītājiem un pretim braucošo transportlīdzekļu vadītājiem (ja nav konstruktīvi izveidota ceļa elementa, kas atdala brauktuvi, piemēram, barjeras, sadalošās joslas) jādod tam ceļš, apturot transportlīdzekli pie ietves vai uz nomales, vai, ja tā aizņemta, – iespējami tuvāk brauktuves labajai malai”.(CSN, 27.punkts).

Tātad – visiem Latvijā ir jānostājas miera stājā ceļa malā (arī uz tukšas brauktuves), ja parādās noteiktās krāsās zibeņojoša kungu automašīna? Jā, tā ir jādara, jo šādi pārvietojas ne tikai  policisti un operatīvie mediķi, glābjot cilvēku dzīvības, bet arī „smalki ļaudis un kungi”. Parastajiem nodokļu maksātājiem (kas viņus finansē) ir jāzina sava vieta un padevības līmenis. Padevīgi jāklanās un jānoliec galva.

Kāpēc tā? Kurš tik ļoti steidzas, ka nav laika pat uz tukša ceļa rēķināties ar tiem autobraucējiem, kas finansē viņu algas un braucamos? Vai specmašīnās pie Stendes pārvietojās NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs? Nē, tobrīd viņš neviesojās Latvijā. Pārbaudīju. Kurš ir pelnījis braukt tā, ka visi pārējie ar varu tiek nostumti malā, lai šādi ietaupītu savu laiku? Vietējie apgalvoja, ka Talsos it kā esot iespējams nopirkt šādu izklaidi. „Ja tev ir nauda, tad samaksā noteiktiem poličiem un varēsi šādi pāris stundas pabraukāties ar zili-sarkanām bākugunīm“, – man klāstīja paziņas Stendē. Izrādās, ka šāda braukšana dod paaugstināta adrenalīna jeb pacēluma sajūtu daudziem. Ir cilvēki, kas to vēlas izbaudīt diezgan regulāri un viņiem it kā tiekot piedāvāta šāda izklaide par salītu samaksu.

Apkopoju ceļu satiksmes negadījumu ziņojumus un konstatēju, ka militārās policijas „džipi“ visai bieži bijuši ierauti nelāgos incidentos, jo mēdz taranēt civilās automašīnas: notriekt sievieti no ceļa un iestumt viņas „Audi“ stabā.  Nezinu, vai MP tās uzskata par musulmaņu kaujas brigādēm, džihādistiem, Hamās vai par Muhameda Mursī atbalstītājiem Stendē vai Rīgā, bet šāda varmācīgā stumšana Holivudas filmu stilā nost no brauktuves ir novedusi pie vairākām avārijām dažādās Latvijas pilsētās. Upuru neesot, bet ievainoto un deformēto pietiek. Militārajiem džipiem patīk taranēt civilo automašīnas Latvijā. Tā nu tas ir. Jo mūsu noteikumi viņiem to atļauj darīt. 

NATO prestižs un raibās bākugunis

Man nav iebildumu pret NATO karavīru uzturēšanos Latvijā. Paldies, ka viņi pie mums ir un varēja viņu būt vēl vairāk. Taču ir būtiski iebildumi pret to kā pārvietošanās tiek organizēta un, cik zemā līmenī ir vietējo transporta koordinētāju saziņa ar mūsu sabiedrību. Tā ir cieši saistīta ar attiecīgās valsts kultūras līmeni. Žurnālistes darbā nācies bieži novērot, kā dažādās valstīs tiek organizēts augstu amatperosnu transports un delegāciju pārvietošanās pa pilsētām un lauku teritorijām. Jo demokrātiskāka un augstāk attīstīta valsts (Ziemeļvalstis), jo mazāk tiek traucēta vietējo iedzīvotāju pārvietošanās rutīna. Jo zemāka standarta valsts, jo vairāk uz ielas dzirdamas mašīnas ar sirēnām, bākugunīm un kungu kortežas, kuras ierāmē zibeņojoši pavadītāji. Pirmajā gadījumā amatpersnonas nevēlas traucēt savus līdzcilvēkus ar neērtībām, kuras izraisa notiektas pārvietošanās privilēģijas. Otrajā gadījumā – priekšnieki nejūtas traucēti no tā, ka sarežģī un apgrūtina dzīvi citiem ar savu nemākulīgo un popmpozo pārvietošanās publiskajā telpā. Šo efektu tikko varējām novērot skandāla ap Ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa džetiem – „privātajām lidmašīnām“.  Viņš 18 reizes izmantojis saviem braucieniem privātas lidmašīnas, kas valsts budžetam izmaksājušas 613 000 eiro. Nedomāju, ka Kariņš pats sev pasūtīja šīs lidmašīnas. Iespējams, ka šādi rīkojās viņa birojs, īsti nesprotot kā šādi „luksusa“ lidojumi varētu ietekmēt ministra karjeru. Taču beidzot arī šīm „sarkani-zilajām“ bākugunīm ir pienācis gals. Ministram nedrīkst būt nekādu ērtību priekšrocību, viņam jāievēro noteikumi tāpat kā mums pārējiem. Tātad, Latvijas sabiedrība tomēr nav ar mieru piekrītoši „nobraukt malā, lai paklanītos“ un akceptētu Kariņa ērtību vajadzības. 

Vai šādas „raibo bākuguņu auto“ izdarības varētu mazināt NATO armijas prestižu Latvijas sabiedrībā? Jā, protams. Par šo tēmu pašlaik plaši diskutē Zviedrijā, kas tikko pievienojusies NATO blokam. Ziemeļeiropiešiem nepatīk amerikāņiem raksturīgā amatpersonu uzpūtība un jau tagad tiek prognozēti kultūras konflikti un spriedze sabiedrībā pēc alianses armijas parādīšanās valstī. Man, no zviedru mediju puses, ir jautāts par to kā šos konfliktus pārdzīvo Latvijā. Esmu atbildējusi, ka NATO karavīri ir simpātiski, griež parastai tautai ceļu Ādažu Apelsīnā un netraucē Jāņa Saukas kafejnīcā. Tur var parunāt ar viņiem spāniski vai dāniski un nekādu spriedzi starp armiju un iedzīvotājiem neesmu pamanījusi. „Taču traucē pārvietošanās pa ceļiem?”“- jautā kolēģe. „Jā, traucē!“ – apstiprinu, piebilstot, ka tā nav NATO, bet vietējo militārā transporta organizētāju nemākulība un vaina. 

Brīvdabas muzeja džigits

Aizvadītajā nedēļas nogalē Brīvdabas muzejā atzīmēja Lieldienas. Uz muzeja vārtiem no visām pusēm plūda ļaužu pūļi. Karstā diena bija izrāvusi no dzīvokļiem un dīvaniem ārā pat tos, kas parasti paliek pie televizora. Reti nācies tur redzēt tik daudz apmeklētāju ap pusdienlaiku. Pa taku no Liepājas Bezdelīgas uz Dāliņu šķūni plūda tauta biezā slāni – ar bērnu ratiņiem, invalīdu ratiņiem, bērniem pie rokas. Apskāvušies, saķērušies un kafiju malkojoši. Cieši, cits pie cita. Gājiens tur nelīdzens un laipošana pāri takas kururžņiem – pamatīga. Pēkšņi tālu priekša iznira automašīna, kas lēni, bet apņēmīgi stūma nost no šaurās takas gājējus ieplakās un grāvjos pa labi un pa kreisi. Vissliktāk gāja tiem, kas manevrēja ar invalīda ratiņkrēsliem. Ar bērnu ratiņiem pie rokas dažiem tētiem izdevies atrāk un vieglāk uzstumties pāri čiekuriem uz augšu pakalnā, bet klibojošas sirmgalves mēģināja atspiesties pret priedēm, lai palaistu pa taku braucošo uz Liepājas Bezdelīgu. Visbeidzot automašīna, kas izskatījās pēc muzejam piederoša transporta līdzekļa, apstājās pie manis. Pie stūres sēdēja vīrs gados ar priekšnieka sejas izteiksmi. Salonā – viens pats. Neveda nedz slimus, nedz vārgus, nedz mantas. „Ej nost no ceļa!“, – viņš māja. „Ej nost tu pats!“, – rādīju viņam Juglas ezera virzienā. Protams, ka pavirzījos pa labi un muzeja darbinieks tika man garām, lai turpinātu stumt tālāk nost muzeja apmaklētājus no taciņas, kas stiepjas tieši gar ezeru. Tur ir arī platāki ceļi, kas muzejā atļauj nokļut ar automašīnu no A uz B, bet viņš bija izlēmis turpināt trenkāt cilvēkus tieši šeit. Tos pašus, kas bija ieradušies muzejā netraucēti staigāt, nevis griezt ceļu vietējo amatvīru braucamajiem. Vai vīrietis pie stūres nesaprata ko dara? Neapjēdza, ka daudzi no malās sastumtajiem muzeja apmaklētājiem vairs šeit neatgriezīsies? Neieteiks Brīvdabas muzeju kā patīkamu laika pavadīšanas un atpūtas vietu? Nē, nesaprata. To viņš patiešām nesaprata. 

Kāds sakars džigitam no Brīvdabas muzeja ar MP bākuguņu džipiem? Domāju, ka šī ir viena un tā pati stūres vīru pārākuma arogance. Uzpūtība un pārākuma sajūta pār pārējiem. Ja likumi to atbalstīs arī turpmāk, tad jārēķinās ar pieaugošu sabiedrības nepatiku pret tiem, kuri paši ieslēdz sev mirgojošas zili-sarkanas bākugunis.