Speciāli TVNET

Saūda Arābijā, Brazīlijā, Baltkrievijā, Ungārijā un Etiopijā. Tur valda „gigantiskie vadoņi”, kuri visiem norāda kā dzīvot, kas pareizi vai nepareizi un kā nākotnē pasaule kustēsies tālāk. „Sveiks, diktator!“ – teica Žans Klods Junkers 2015.gadā Ungārijas prezidentam Viktoram Orbanam. Apsveicot viņu ar ierašanos Eiropas Savienība valstu vadītāju apspriedē. No bārdainā anarhista (1989) Viktors O tagad pārvērties par vadoni, diktatoru, kas visu zina, prot un saprot labāk par mums pārējiem. Vai tas ir labi? Nē, nav labi. Šo apsēsto vīru dēļ mūsu dzīve kļuvusi daudz nedrošāka un riskantāka. Ukrainas karš ir brīdinājuma signāls pieņēmumam, ka diktatūru laikā visiem ikdienā kļūst grūtāka, neērtāka un pretīgāka. Tas attiecas arī uz tiem, kuri dzīvo ārpus egocentrisku diktatoru nospiesto valstu robežām.   

Viktors „kažokmetējs“

Viņš pievērsa sev uzmanību ar kaismīgām runām 26 gadu vecumā. „Ja paši paļausimies uz savu spēku un varēšanu, tad spēsim iznīcināt komunistu diktatūru“, – teica Viktors Orbans 1989.gadā. „Ja būsim pietiekoši apņēmīgi un drosmīgi, tad piespiedīsim valdošo partiju piekrist demokrātiskām vēlēšanām“. Tobrīd Viktors Orbans mācījās tālāk dzīvi un pasauli. Bija atvērts un demokrātisks. Viņš bija saņēmis stipendiju no ungāru filantropa Geoga Sorosa (Šoroša) fonda un centās izveidot partiju, kas būtu atvērta, demokrātiska un liberāla. To viņš arī izdarīja un nosauca šo partiju par Fidesz. 

2015.gadā situācija pēkšņi bija mainījusies. Tobrīd Orbanam bija jau citi plāni un viņš nekautrīgi apgalvoja, ka viņa projekts ir izveidot neliberālu, konservatīvu, nacionālistu valsti, kurā viņa vadītā partija Fidesz pārņemtu visu varu valstī. No augšas līdz apakšai. Ieskaitot medijus un tiesas. Universitātes un kultūras institūcijas. Viņš nostājās pret Eiropas Savienības atvērto robežu principu un kategoriski norobežojās no bēgļiem. Aizmirstot, ka paši ungāri 1956.gadā bija bēgļi un appludināja Rietumeiropu un ASV, mūkot projām no PSRS kundzības. „Mums nevajag minoritātes, kuru kultūras bāzes atšķiras no mūsējās. Mums nepieciešams, lai Ungārija paliek vienīgi ungāriem“. Ja 1956.un 1957.gadā tieši tāpat būtu uzskatījuši zviedri, vācieši, dāņi vai spāņi, tad Imre Naģi piekritēji nebūtu izdzīvojuši un šodien pasaulē nebūtu daudz lielisku rakstnieku, mākslinieku un zinātnieku no 200 000 bēgļu grupas, kas bija spiesti 1956./57. gados pamest savu dzimteni Ungāriju padomju terora dēļ. Nē, tas Orbanu neinteresē. To, kas neder, var aizmist un tieši tā viņš arī rīkojas.

Par Viktora Orbana dīvainajām ideoloģiskajām pārvērtībām saistoši raksta Financial Times komentētājs Gideons Rahmans savā jaunajā grāmatā: „Spēkavīru laiks: kā līderu kults apdraud demokrātiju visā pasaulē“ (”The age of the strongman: How the cult of the leader threatens democracy around the world” (Vintage Publishing).

Vairumā nostādņu mūsu viedokļi sakrīt. Īpaši nepatīkami, ka šo pagriezienu „uz atpakaļ“ realizējis cilvēks, kurš pēc Berlīnes mūra krišanas saņēmis atbalstu no rietumiem izglītības un zinātnes jomā. Ungārija ir atbrīvojusies no sovjetistu verdzības, pateicoties Rietumu atbalstam, taču tagad (Orbana vadībā) atgriezusies atpakaļ un noenkurojusies turpat kur Krievija un Vladimirs Putins. Līdzās Jaroslava Kačinska Polijai. Tieši tāda pati pagātne ir arī krievu diktatoram Vladimiram Putinam. Arī viņš 1999.gadā solījās „aizstāvēt izteikšanās brīvību, sirdsapziņas brīvību, mediju brīvību un īpašuma tiesības. Proti – visus civilizētās sabiedrības fundamentus“. Pēc tikšanās ar Džordžu Bušu 2011.gadā, amerikāņi bija par Putinu sajūsmā. „Mums izveidojās lielisks dialogs. Sajutu viņa dvēseli“, – vēlāk šo tikšanos komentēja ASV prezidents. Interesanti kā šo „dvēseli“ viņš “sajūt“ pašlaik? Ukraina aneksijas apstākļos?    

Redžeps Erdogans un Narendra Modi   

Abi šie vīri sākumā sevi arī uzskatīja par reformatoriem. Pārvērtību režisoriem. Tāpat kā Saūda Arābijas kroņprincis Muhameds bin Salmans, kura vadībā tika noslepkavots režīmu kritizējošais žurnālists Džamals Hašodžī. Viņa pēdās iet arī Etiopijas premjerministrs Abijs Ahmeds, kurš 2019.gadā saņēma pat Nobela Miera prēmiju par centieniem panākt robežkonflikta atrisinājumu ar Eritreju, bet uzreiz pēc apbalvošanas saņemšana uzsāka asiņainu karu Tigrajas reģionā. Šādos gadījumos ir labi atcerēties ko Erdogans teica 1996.gadā kā Stambulas Domes priekšsēdētājs: „ Demokrātija ir kā tramvajs. Cilvēks iesēžas vagonā un brauc līdz galapunktam. Pēc tam kāpj ārā“. 

Šim autokrātu sarakstam varam pievienot daudzus mūsu laikabiedrus, kuri sirgs ar līdzīgu kaiti. Pēc Rahmana domām tie ir: Sji Dziņpins, Boriss Džonsons, Donalds Tramps, Rodrigo Duerte, Benjamins Netanjahu un Andres Manuels Lopess Obradors. Saukts arī par „Amlo“(Meksikas prezidents), kurš faktiski ir ieradies politiskajā elitē no kreiso radikāļu kustības. 

Iespējams, ka daudzus pārsteigs Borisa Džonsona klātbūtne šajā sarakstā. Jā, viņš ir “breksita autors“ un realizētājs, pamanījās pandēmijas laikā ierobežot parlamenta darbu. Iespējams, ka Džonsonu vislabāk raksturojis kāds privātskolas Eton skolotājs viņa raksturojumā: „ Boriss mēdz smagi apvainoties, ja viņam aizrāda, ka viņš ir bijis bezatbildīgs un nav turējis vārdu /../ man šķiet, ka viņš pats patiešām ir pārliecināts, ka ir nepieklājīgi pieprasīt no viņa to pašu ko no visiem pārējiem, jo uzskata sevi par izņēmumu, uz kuru noteikumi neattiecas“.

Kā tik daudzi egocentriski vīri varēja piekļūt pie politiskās varas vienlaicīgi? Rahmanam šķiet, ka šādu notikumu attīstību veicināja Donalda Trampa nonākšana pie varas ASV un sabiedrības vilšanās smalkajās aprindās jeb „elitē“. Globalizācija ir sarežģījusi ekonomisko situāciju tieši vismazāk nodrošinātajiem ļaudīm. Laikā no 1999.- 2014. gadam samazinājies izglītoto cilvēku skaits ASV. Par 22% mazāk tādu, kas beiguši vidējo izglītību. 

Lielās bēgļu plūsmas attīstīto valstu virzienā, krīze un bezdarbs ir fakti, kas pasliktināja labklājību tiem, kuriem jau tāpat klājās bēdīgi. Pie viena aktualizējusies arī rasisma problēma, apzinoties, ka 2024.gadā balto amerikāņu būs mazāk nekā melnādaino. Tas nozīmē, ka privilēģijas pamazā zaudē tās iedzīvotāju grupas, kas pie priekšrocībām ir pieradušas kā pie savas ādas. Šie apstākļi rada revanšismu un vajadzību atriebties tiem, kas šādu lietu attīstību skaitās izveidojuši. 

Make America great again!

„Stipros vīrus“  vieno tieši revanšisma ideja. Proti: agrāk bija labāk, bet tagad ir sliktāk. Tātad – viņi ir nacionālisti un populisti. Sola to, ko nespēj izpildīt un saukļi: „Padarīt valsti atkal lielu un varenu“ ir ne tikai Putina un Trampa kaujas sauciens, bet noder arī visiem pārējiem, kas spekulē uz sabiedrības zemāko slāņu neapmierinātības rēķina. Tātad sola, ka ir kopā ar tautu, nevis eliti (lai gan paši ir turīgi un pieder ekonomiskajai elitei) un zvēr, ka apkaros korumpētību (lai gan paši ir vadoši korumpanti).

Tieši šo cilvēku ideoloģija ir teorija par „dziļās, ļaunās varas eliti“ (Davosa utt.) eksistenci. Šādas idejas var iestāstīt tikai politiski neizglītotiem cilvēkiem, lai tos sabaidītu no bubuļa. Trampisti izdomā pasaku tēlus (organizācijas), kas ir briesmīgi un visus it kā apdraud. Pēc tam paši piedāvā sevi kā atbrīvotājus no gaidāmā posta. Piemēram, Orbans šādi jau gadu desmitiem stāsta pasakas par „ļauno Sorosu“. To dzied līdzi arī pašmāju Aivars Lembergs no Ventspils, kuram ir tieši šādas pašas ambīcijas kā Trampam, Putinam vai Orbanam. Arī viņam Soross ir bubulis un arī viņš aktīvi izmanto sociālos medijus, lai savas „teorijas“ izplatītu iespējami plaši. Diktatoriem nepatīk neatkarīgie mediji, tie visi skaitās „viltus ziņu“ izplatītāji, jo nerunā varenajiem vadoņiem pa prātam. Medijam jābūt paklausīgam un jāziņo tā kā diktators vēlas.  

Visi autokrāti, tieši tāpat kā Džonsons, uzskata, ka stāv pāri parastajiem nosacījumiem un viņu rīcība ir izņēmums, ja „kalpo nācijas interesēm“ (partija „Likums un taisnīgums“). Tieši viņu izpratnē viss labais ir tas, kas „ir tradicionāls“. Tātad,  reliģija, pretošanās abortiem, nepatika pret sieviešu tiesībām un feminismu, seksuālajām minoritātēm. Piemēram,  Žairs Bolsonaro nesen atzinās, ka nespēj noskatīties kā publiskā vietā skūpstās divi vīrieši. Viņam tad esot jāiejaucas un jāuzbrūk šiem cilvēkiem fiziski. Šāds atzinums ļoti pārsteidz, jo mani neuztrauc vai skūpstās vīrieši vai sievietes. Tā nav mana darīšana kādas citiem ir vajadzības vai kaislības. Citiem būtu jāiejaucas tikai tad, ja kādam tiek darīts pāri. Publiska bučošanās pēc varmācības nemaz neizskatās. Acīmredzot Žairam ir kādas problēmas pašam, nevis tiem, kas skūpstās. 

Varmācības apbrīnošana

„Stiprie vīri“ apbrīno cits cita spēku un nežēlību. Tie ir pieraduši pie uzvarām un nekādi netiek galā ar zaudējumu. Tātad cieš no „krievu hokejistu sindroma“, kuri arī nespēj un nedrīkst zaudēt citām komandām.

Tieši tāpēc Tramps nekādi nespēja pieņemt, ka Baidens viņu prezidenta vēlēšanās uzvarēja. Šī iemesla dēļ tika publiski melots, ka balsu skaitīšana esot bijusi viltota. Atzīt zaudējumu šie diktatori nespēj un neprot. Zaudējuma gadījumā vienmēr atrod kādu citu ko vainot savās neveiksmēs.  Erdogans, piemēram, panāca otru velēšanu kārtu pašvaldību vēlēšanās Stambulā, taču otrajā reizē zaudēja vēl smagāk nekā pirmajā (kuras iznākumu apšaubīja).

Vēl interesanta lieta šiem egocentriskiem kungiem politikā ir īpatnība, ka viņi necenšas iepazīstināt sabiedrību ar savu programmu. Nē, to nemaz nevajag. Viņi esot vienreizēji, lieli un vareni tāpat. Sji Dziņpins izmanto šim nolūkam kādu mobilā telefona aplikāciju, kurā visi ķīnieši var iepazīties ar viņa gudrajām domām un citēt tās ikdienā pārējiem. Pārliecināt nevajag, jo viņš „ir pietiekoši varens tāpat“. Pirms 2020.gada vēlēšanām republikāņi neuzskatīja par svarīgu vispār piedāvāt Trampa projektu ASV, jo pats galvenais esot tikai viens teikums. Proti- „ Amerika pirmajā vietā!“ un viss. Ar to pietiek, lai „kārtīgs amerikānis“ balsotu par Trampu. 

Indijas diktatora Modī seja ir iegravēta uz kāda indiešu kosmiskā satelīta apvalka un tā viņš tur noskatās uz visu Zilo planētu no augšas. Tikmēr uz zemes (Indijā) viņa piekritēji apgalvo ļoti lakoniski: Modī esot Dieva dāvana Indijai. Pie viena var gavilēt par viņa fizisko spēku un var arī vingrot jogu kopā ar dižo vadoni ekrānā. 

To pašu „daiļā un spēcīgā vīra“ loģiku lieto arī Vladimirs Putins Krievijā. Viņam ļoti patīk fotografēties ar kailām krūtīm, lidojot ar zosīm un jājot ar lāčiem.

Polijas Kačinskis šajā diktatoru – skaistuļu parādē nepiedalās. Viņam nepatīk populistiski gorīties, tāpēc premjerministra perioda laikā viņš klusi dzīvoja pie mammas un 20% no savas algas katru mēnesi dāvināja noklīdušo kaķu patversmei. 

Stiprie vīri mācās cits no cita. Tad, kad Netanjahu zaudēja vēlēšanās, viņš izmantoja Trampa metodi, lai sevi attaisnotu. Esot notikusi krāpšanās ar balsu skaitīšanu un viss. Pēc Bolsonaro zaudējuma – atkal tas pats. Šie autokrāti un diktatori apbrīno cits citu un uzvedās kā „lielo puišu klubā“, kurā īpaši augstu kotējas nežēlība un neiecietība. Piemēram, Tramps vairāk ticēja Putinam, nevis savam drošības dienestam. Viņa izteikumi par darba nometnēm Ķīnā ir tuvāki Sji Dziņpina viedoklim, nekā demokrātiskas valsts prezidenta loģikai. Kad ievelēja Bolsonaro, tad Tramps un Orbans sēdēja goda viesu ložas pirmajā rindā. 

Vai nākotnē pratīsim no vadoņiem izvairīties?

Jā, pamazām viņi izzudīs. Uz laiku. Taču nogāzt diktatorus ir gandrīz neiespējami. No mana viedokļa ir interesanti noskatīties kā Izraēlā atkal pie varas nonāk Netanjahu, bet Jaunzēlandes premjerministre Žasinda Ārdērna (atkāpjoties no amata) cer, ka valsts un tautieši viņu atcerēsies kā tādu, „kura vienmēr centās būt laba un laipna“. Būt laipnam nozīmē ļoti daudz. Tas nav tikai patīkams pieklājīgas žests, bet arī spēja būt empātiskam, saprast citu cilvēku stāvokli un vajadzības. Manuprāt – pašas svarīgākās politiķa īpašības. 

Būt laipnam un spēcīgam? Nē, to autokrāti un diktatori nesaprot. Pēc viņu loģikas laipnība ir vājuma pazīme. Turpretī nežēlība, neapdomīga, impulsīva rīcība un pārspīlēšana – tas ir diktatūras līderu zīmols.  Vēl viens svarīgs faktors ir nekritiska attieksme pašiem pret sevi. 2020. gadā Orbans teica tā: „ Bija pieņemts domāt, ka Eiropa ir mūsu nākotnē. Tagad es zinu, ka mēs esam Eiropas nākotne“. 

Esmu pārliecināta, ka tā tas nebūs. 

Laiks nepagriezīsies atpakaļ. 

Tieši laiks būs tas, ka palīdzēs no vadoņiem atkratīties. Lai mums vairs nekad vairs nebūtu jādzīvo vienā laikā ar pretīgajiem – „spēcīgajiem vadoņiem“, kuru idejas sēj postu līdzcilvēkiem un nelaimes savam laikam. „Problēmas, kas tiek risinātas ar varmācības palīdzību, nekad netiek atrisinātas“ (Džeimss Džoiss). Tās uzkrājas un smacē sabiedrību, jo „visbriesmīgākais pasaulē ir vājais, zemiskais vārgulis, kurš izliekas par varoni“ (Rabindranats Tagore)

Varmācības triumfam ir tikai viena izskaņa – sēras.