Literārā publicistika nav nekas jauns mūsu žurnālistikas vēsturē, jo ar to nodarbojušies gandrīz visi literatūras klasiķi. Tā ir publicistikas forma, kas atrodas starp faktu žurnālistiku un literatūru. Tātad dokumentāls vēstījums, kas naratīvā izmanto literatūras izteiksmes līdzekļus.
ASV mediju vidē šis žanrs uzzied pagājušā gadsimta 60.gados un tiek nodēvēts par „jaunžurnālistiku“ (new journalism). Tā atšķīrās no iepriekšējo autoru stila ar izteikti personisku pieeju vēstījumam. Viena no pazīstamākajām publicistēm šajā jomā bija Džoana Didiona (Joan Didion). Pirms Ziemassvētkiem viņa aizgāja no mums 87 gadu vecumā. Atstājot aiz sevis lieliskās intervijas ar The Doors Sanfrancisko, publikācijas Vogue, 13 grāmatas, kinoscenārijus un citus literārus darbus. Plašāk par viņu varat izlasīt godalgotajā autobiogrāfijā ”The Year of Magical Thinking” (2005). Atšķirībā no pārējiem darbiem šis teksts ir mazāk politisks, amerikānisks un vairāk eksistenciāls. Kā latviešu versiju to varēja vērot Andas Albužes monoizrādē „Maģiskās domāšanas gads“ uz eksperimentālās skatuves Liepājas Lielajā Dzintarā. Pērnā gada jūlijā.
Skaistums magnetizē un detaļas ierosina
Ir vērts papētīt Džoanas rakstības stilu, jo viņa skolojusies pie Dianas Vrīlandsas žurnālā Vogue un labi zināja, ka cilvēkiem jāpiedāvā vispirms skaistums. Jāļauj atpazīt stilu un jāliek lietā detaļas, kas rada naratīva uzvedumu lasītāja acu priekšā. Parasti Džoana nobeidz tekstus aprauti, bez pēdējā teikuma. Vispirms ievilina lasītāju izrādē, parāda pretstatus un pēc tam liek ieņemt pozīciju. Naratīvi ir aizraujoši, tajos jūtama atbalss no kādreiz tik populārā Kalifornijas dzīves stila ideāla, kas pieprasa būt godīgam, iet taisni uz priekšu un nelocīties līdzi visiem vējiem. Vai viņa piedāvā kādu filtru un nogrūž malā sentimentalitāti? Par to vēlāk, taču tagad sāksim no gala. Pirmais Džoanas romāns iznāk 1963.gadā (Run River), un paralēli literatūrai viņa ikdienā nodarbojas ar praktisko žurnālistiku popkultūras un politikas jomās. Viņa regulāri publicējas New Yorker un New York Review of Books, un tas turpinās 50 gadus. Viņas rakstības stilu mēdz sasaistīt ar 60.gadu „jaunžurnālismu“, kas ASV asociējas ar Tom Wolfe, Jimmy Breslin un Hunter S Thompson. Tā tas varētu būt, jo viņa ļoti aktīvi pievērsās reportāžas žanram. To pilnveidojot un uzlabojot. Man šķiet, ka reportāža ir lielisks žanrs, jo var tikt izmantota ne tikai kāda konkrēta notikuma (sporta sacensību, izstādes utml.) aprakstam, bet arī vides raksturojumam un notikumu dokumentālo impulsu saglabāšanai. Džoana salīdzinoši skopi izmanto valodas izteiksmes līdzekļus savās reportāžās. Viņa ļoti pārdomāti izmanto krāsas un neforsē. Tieši šī pieticība lieliski uzbur reālo situāciju lasītāja acu priekšā, un ar šo spēju viņa atgādina Hannu Krallu un Rišardu Kapusciņski(Ryszard Kapuściński) vai Egonu Ervīnu Kišu (Egon Erwin Kisch). Taču amerikāņu reportāžām ir raksturīga ļoti specifiska savdabība. Tās mazāk apskata globālas kolīzijas (Hemingveja reportāžas no frontes), bet vairāk pauž vietējo situāciju unikalitāti (Why I Write, 1976).
Džona rakstot ievēro amerikāņu minimālisma tradīciju, un viņas varoņi ir sievietes: „Manas varones ir sievietes, kurām zudusi jēga un virziens. Viņas nav intelektuāles. Nē, parastas, loģiskas mājsaimnieces. Taču spēj saprast dzīvi un manevrēt tai cauri bez lielām problēmām un upuriem. Viņas nav upuri, bet izdzīvotājas šajā pasaulē, kas ir nedroša, bez līdzsvara punktiem un uz sabrukuma robežas“(Democracy).
Džoana Didiona dzimusi 1934. gadā Sakramento, Kalifornijā. Par savu ģimeni un tēvu ir vairākas grāmatas, kas lieliski apraksta Kaliforniju. Viņa operē ar avotiem, faktiem, uzdod jautājumus, analizē apgalvojumus un priekšstatus. Visā savā žurnālista darbā viņa lieliski intervē un labi parāda šīs intervijas teksta formā. Klasisks darbs šajā virzienā ir 60. gadu intervijas ar hipijiem, to skaitā izcilā „Slīdēšana uz Betlēmi“ (Slouching towards Bethlehem), kuras ietvaros autore intervē ģimeni, kurā visi lieto narkotikas. Ieskaitot mazus bērnus. Intervijas laikā bērns atzīstas, ka māte to baro ar LSD jau veselu gadu, Katru dienu. Protams, strādāt ar šādu reportāžu ir grūti, jo autora attieksme var parādīties pirmajos teksta akordos kā sašutums. „Tas bija tīrradnis. Labs vai slikts, nav svarīgi. Taču noskatīties šo visu bija grūti,“ konstatē autore pēc publikācijas.
Nākamā viņas tēma ir tā saucamā „maģiskā domāšana“ jeb dzīves uztveres apraksts. Mēģinot saprast varoņa situāciju un motivāciju un nododot to iespējami autentiski lasītājiem. Viņai ir daudz radošo domubiedru šajā laikā, ieskaitot Tomu Wolfu, Lilianu Rosu un Trumanu Kopoti (Truman Copote). Viņi mēģina nojaukt tradicionālās žurnālistikas normas, liekot akcentu nevis uz notikušo, bet piedzīvoto. Atsakoties no didaktisma un pievēršoties subjektīvam vērtējumam. Viņi visi sāk rakstīt žurnālisma tekstus, kurus nevis nospiež faktu smagums, bet būtiski padziļina daiļliteratūras paņēmienu izmantojums: notikuma skatuves scenogrāfija, vides un varoņu sensitīvs raksturojums un dialogu dramatisms.
60.gadi ir ļoti produktīvs periods viņas dzīvē, un praktiski visi teksti pievēršas „amerikāņu kultūras revolūcijai“, kas izpaužas problēmās – bankroti, slepkavības, pazuduši bērni, pamesti mājokļi, vandaļi, kas atstātās ēkas saplosa, utt. „Tā ir zeme, kurā visi netiek galā ar savu dzīvi. Aiz daudzām ģimenēm pazūd pēdas, jo aiz viņiem paliek vienīgi nesamaksāti rēķini un paziņojumi par mājokļu atņemšanu.“ Džoana pievēršas problēmām, kas skar katra cilvēka ikdienu. Nevis politiķu vai ierēdņu blēdību atmaskojumiem, banku kļūdām vai partiju savstarpējiem ķīviņiem.
Skaistā žurnāliste
Par Didionu nevar rakstīt, nepieminot, ka viņa bija izcili simpātiska un glīta sieviete. Viņai bija Holivudas standarta āriene. Trauslums un maigie vaibsti it kā pretrunā viņas salīdzinoši skarbajiem, drošajiem tekstiem. Vairākās intervijās viņa atzīstas, ka jūtas mazliet nepatīkami pārsteigta par replikām, kas viņai tiek veltītas klātienes tikšanās reizēs. „Vai, kāda tu esi maziņa!“ – nemēdza slēpt sastaptie. „Jā, esmu maziņa!“ – autore nesamulsa un uzskatīja, ka tieši trauslums palīdz interviju laikā iekļauties vidē. Novērot notiekošo. Maza, trausla sieviete nešķiet bīstama un ļauj izjautātajiem varoņiem justies drošāk un bravūrīgāk. „Tas, ka neesmu liela un dominējoša, palīdz man strādāt. Cilvēki ātri aizmirst manu klātbūtni. Nedomā, ka es varētu apšaubīt viņu stāstu patiesīgumu, nostāties pret viņu versiju. Tā tas parasti arī ir. Es neizskatos bīstama, un intervējamie nespēj iedomāties, ka es varētu tekstā nostāties pret viņiem. Taču žurnālists vai rakstnieks vienmēr ieņem kādu noteiktu pozīciju un kāds cits jūtas „nepamatoti izkārts“,” raksta autore. Sieviete 1,52 cm slaidumā lielai daļai blēžu nešķiet nopietns pretinieks. Īpaši dominējošiem, varaskāriem narcisiem vai ambiciozām, varaskārām tantēm. Savā rakstā „Pēdējie vārdi“ (The last words), kas 1998.gadā bija veltīts Ernestam Hemingvejam The New Yorker, Didiona citē fragmentu no ievada „Ardievas ieročiem“. Viņa apskata Hemingveja literāro ideālu kritiski, taču nav šaubu, ka atbalsta: koncentrētus un pārdomātus teikumus, atkārtojumus, vārdus, kas sastāv no vienas vai divām zilbēm, apzināti traucējošu procesu atspoguļojumu, skopu interpunkcijas lietojumu un moto „diktēt, nevis pakļauties diktātam“.
Tas nozīmē, ka Didiona raksta viedokļa žurnālistiku, kuras uzdevums ir redzēt, bet nepiedalīties norisēs, kas aprakstītas. Izstaigāt notikumu vietas, redzēt aktīvos procesus, bet nepievērsties tiem aktīvi un neiesaistīties tajos. Tātad skatīties, saprast, bet nepiedalīties. Viņas pozīcija ir romantisks individuālisms, kas saglabā distanci pret avotu un laiku.
Iespējams, ka subjektīvā pieeja padara viņas tekstus nemirstīgus un tie dzīvo cauri laikam. Viens no pašiem svarīgākajiem viņas ieročiem ir unikāls valodas instrumentu izmantojums.
Skaisti vārdi, daiļi izteicieni, detaļu efekti. Nākamā īpatnība – neesoša aktuālās situācijas analīze un secinājumu apzināts iztrūkums. Viņas spēks ir prasme ir lieliskā aprakstīšanas māksla, kas ļauj lasītājam visu redzēt izsmeļoši un pašam izlemt, kuram un kāpēc pieslieties.
Šī polifoniskā metode literatūrā ir ļoti raksturīga Fjodoram Dostojevskim, un ir interesanti redzēt, ka to jau 60.gados sāka izmantot arī žurnālisti.
Jāuzsver, ka šādi teksti pieprasa gudru lasītāju. Tādu, kas viedokļu polifoniju saskata un spēj gūt secinājumus no piedāvātā materiāla.
Interesanti, ka šajā periodā ASV darbojās divas līdzīga satura žurnālistes, un otra ir Susana Sontāga (Susan Sontag). Viņas ir viena vecuma, taču ar ļoti atšķirīgu stilu. Sontāga ir vairāk analizējoša intelektuāle, bet Didiona sajūtu “ķīmiķe“. Sontāga meklē problēmu saknes, Didiona redz sakņu trūkumu un pauž tipiski amerikānisko izjūtu gammu, kurā CocaCola dzeršana pēcpusdienā ir “pēcpusdienas tēja“ un braukšana pa automaģistrālēm – amerikāņu melanholijas forma.
Literārā publicistika vienmēr valdzinājusi tos, kuri vēlas sasniegt žurnālistikas augstāko slieksni. Dažiem tas izdodas.