2011. gada 22. Septembrī

Šodien tomēr sāku nožēlot, ka nākamo biļeti lidojumam uz Rīgu oktobra vidū iegādājos AirBaltic krāsās. Pārliecības par to, ka izdosies tikt uz Rīgu no Stokholmas ar mazajām ”propellerlidmašīnām” man vairs nav. Pārāk liela putra ir savārīta un pārāk netīri investori ” izskatās” iesaistīti.

Ryanair ar saviem ”lidojošajiem autobusiem”, rupjo servisu un vienmēr alkoholizētajiem ceļotājiem no Īrijas, kas, pārsēžoties Skavstā uz Rīgu, turpina skaidrot attiecības – ”vai tu mani cieni vai ne?” (pa starpām uzdziedot Jāņu dzērājdziesmas) būs… drošāka kārts par nacionālo lidsabiedrību.

Uz Rīgu nāksies kuģot un lidot ar posta kastēm.

Latvijas karoga mastā tajās vairs nebūs.

Kuģi pieder igauņiem, lidmašīnās – oligarhiem un antonoviem.

Vai tā ir?

Vai AirBaltic karo ar to pašu ” SAAB” problēmu, kad valsts vairs nevēlas iesaistīties, bet īpašnieku sarakstā ir kriminālas personas no Krievijas (ar saknēm organizētā noziedzībā)?

Šķēles pārliecība par to, ka transports nav valsts, bet gan privāts bizness, tātad – ir spēkā.

Kamēr skandināvi domā vai pārdot SAS privātajām kapitālam, Latvijas gadījumā šis jautājums jau izskatās izlemts.

Ko darīt ar manu Airbaltic biļeti 12. oktobrī?

Uzspraust uz nagliņas, ierāmēt jeb tomēr palaist kā kuģīti jūrā?

Tikmēr radio šorīt ziņo, ka vairākas primadonnas atsakās turpināt darbu parlamentā Rīgā, ka ”tā partija” veidos koalīciju ar ”to partiju”.

Primadonnas tā mēdz darīt.

Politiķi nē.

Politika ir kompromisu māksla.

Kāpēc mēs turpinām vēlēt iekšā Saeimā lauku primadonnas līdzsvarotu politiķu vietā?