Cukursaldie ceļi, sāļās akas un sārņu brīdinājums gaisā

Speciāli TVNET

Izskatās, ka vides jautājumi mūsu caurmēra “kalniņu” vai „ozoliņu“ neinteresē. Lai ar to nodarbojas bagāto valstu pārtikušie iedzīvotāji, kuriem visa kā pietiek un problēmu nav. Mēs pelnīsim naudu „dienišķajai desai“, ignorējot piesārņojumus, jo tā ir ērtāk. Kam mums vide, ja bez tās ir vieglāk gan rallijiem, gan braucējiem? Galvaspilsētā joprojām nav ērtas sabiedriskā transporta sistēmas, lai kāptu ārā no automašīnas pie Juglas tilta. Šķērsojot pilsētas robežu, piemēram, no Vidzemes puses, nekur nevar atstāt automašīnu, lai pēc tam pārsēstos ērtā, patīkamā, siltā, sausā metro vai ātrgaitas tramvaja vagonā uz centru. Tad neatliek nekas citā kā triekties iekšā Rīgā pašam ar savu braucamo un indēt gaisu ar izplūdes gāzēm. Lai maznodrošinātie: sievietes un bērni brauc ar tramvaju, kamēr riktīgie: džeki, čaļi, fidas un džudes stūrē paši savos siltajos salonos un nemaz nezina cik maksā tramvaja biļete Ušaka bomžu vagonā. Lai centra iedzīvotāji guļ un pārvietojas ar saviem skābekļa baloniem uz muguras un maskām uz deguna. Tādu gaisu elpojot piesārņotajā Rīgā, daudz laika viņiem vairs nav atlicis. Tas mūs pārējos neinteresē. Nezinot ir vieglāk, ērtāk dzīvot: gan pašam, gan „sašam“, gan Rīgas ģenerālim Ušakovam no Mežaparka. Vairumam Rīgas centra gaisa kvalitāte šķiet sekundāra lieta. Taču tiem, kas brien pa sāļā sniega putru, elpo enerģiski un cenšas nesalauzt rokas vai kājas, aina izskatās pavisam citādi.

Dzelkšņu galošas

Pēdējo nedēļu laikā paziņas un draugi ir salauzuši rokas, krītot uz slidenajām ietvēm. Viens novēlās pie Saktas, otrs nožāvās pie Bērnu pasaules. Vietām ietves ir nošķūrētas un dāsni sālītas, bet citur rokas un kājas pa gaisu un Duntes ielas slimnīcas uzliktais ģipsis pabeidz „lidojumu“ kā fināla akords. Rezultātā ir jāsāk domā kā Rīgā iespējams pārvietoties pa ietvēm, nesalaužot kaulus. Depo var iegādāties dzelkšņu „galošas“. Tauta arī liek tās lietā, uzvarot leduskalniņus uz Krišjāņa Barona ielas un pieskrapšķinot trolejbusus un veikalus.

Ietves mēdz būt slidenas. Katru gadu Ziemeļeiropas pilsētās tūkstošiem cilvēku piedzīvo traumas, kas samērā dārgi izmaksā veselības aprūpes sistēmai. „Vispār mēs nemēdzam domāt par gājējiem. Visa uzmanība parasti ir uz braucējiem. Viņu slīdēšanas novēršanai. Gājēji, lai paši tiek galā”, – konstatē Ceļu drošības analīzes, biomehānikas un traumu novēršanas projektu vadītāja Anna Karlsona, Chalmers tehniskajā universitātē. Viņa novērojusi, ka šajā zonā upuri ir galvenokārt sievietes un sirmgalvji. Ja ceļu segums nav paredzēts sala apstākļiem, tad slīdēšana esot neizbēgama. Bruģakmeņi, akmens plāksnes, pāreju marķējumi sala apstākļos pārvēršas slidotavās. Annai šķiet, ka beidzot būtu jāsāk samierināties, ka ziema un sals ir norma, nevis ārkārtas apstākļi. Tāpēc ietves jāpārbūvē tā, lai pārvietošanās arī pa ziemu būtu iespējama bez traumu riska. Jau sen pastāv projekts veidot apsildāmas ietves. Ir veikti eksperimenti, kas apstiprina silto ietvju priekšrocības. Tur neslīd zābaki, gājēji nekrīt un traumu nav. Annai liekas, ka šiem jautājumiem nākotnē jāpievērš daudz lielāk vērība nekā tas darīts līdz šim. “Diemžēl gājēju drošība ziemā nekur nav bijusi pirmās nozīmes problēma. Arhitektus šī lieta vispār neinteresē. Viņu zināšanas par izmantotā materiāla slīdēšanas efektiem ir niecīgas. Vienmēr vispirms tiek domāts „kā tas izskatīsies“ un tikai pēc tam “vai šis segums būs drošs ziemas apstākļos“- secina Anna.

Brauktuves iesālīšana

Illustrerad Vetenskap

Katru ziemu uz ceļiem un ietvēm tiek izkaisīts tūkstošiem tonnu sāls. Lai samazinātu slīdēšanu un novērstu avāriju risku. Taču baltie kristāli neiztvaiko un paši neiznīcinās. Sāls saēd apavus, panāk automašīnu koroziju, traumē suņus, kaķus, kokus un augus. Ja sāli nelietosim, tad slīdēs braucamie un avāriju būs nesalīdzināmi vairāk. Pētījumi rāda, ka neizmantojot sāli, satiksmes negadījumu būtu pat par 60% vairāk. Neieskaitot zaudējumus, kurus izraisītu šo kolīziju sekas. Taču tagad atklājies, ka sāls kaisīšana izraisa arī citus ilglaicīgākus negatīvos efektus. Ziemā kaisītā sāls ir jau paguvusi nonākt gruntsūdeņos un radīt tur ļoti nopietnas dzeramā ūdens kvalitātes problēmas. Ziemeļeiropas lielo maģistrālo ceļu tuvumā sāls saturs gruntsūdeņos kopš 1960. gada ir pieaudzis par 800%.Vēl sliktāks stāvoklis ir Eiropas nozīmes maģistrālo ceļu tuvumā.

Norma ir 4 – 5 miligrami sāls uz 100 g dzeramā ūdens. Diemžēl šobrīd novērojams straujš  sāls piesārņojuma kāpums dziļurbumos. Dažviet maģistrālo ceļu tuvumā akās pat līdz 360 mg. Šie novērojums neattiecas uz dziļurbumiem, kas iesniedzas dabīgā sālsūdens krājumos vai parādās tuvu jūrai, kur mēdz būt jūras ūdens piekļuve.

Pagaidām nav noskaidroti ceļu sāls traumēto dzeramā ūdens apjomi. Taču pirmie mērījumi Skandināvijā rāda, ka aku ūdens kvalitātes līmenis ir tālu no vēlamā. Tika mērīta dzeramā ūdens kvalitāte 110 akās, kas atradās apmēram 100 m attālumā no brauktuvēm. Noskaidrojās, ka 22 akās sāls daudzums bija 20 reižu lielāks, nekā norma, 22 akās – 15 reižu lielāks, 66 akās – 10 reizes lielāks nekā drīkstētu būt.

 Cukurs sāls vietā

No sāls vajadzētu atteikties, taču ko izmantot NaCl vietā? Kaisīt uz ielas un ietvēm cukuru? Jā, šāda metode ir jau izmēģināta. Pierādījies, ka šādi var samazināt rūsas uzbrukumus automašīnām, cirtienus pa mūsu apaviem, kaķu suņu ķepām un koku saknēm. Ir noskaidrojies, ka sāls un cukura maisījums ilgāk noturas uz ceļa un izžūst salīdzinoši ātrāk nekā sālsūdens un kalpo labi. Taču, industriālais cukurs maksā dārgāk nekā sāls un dzīvniekiem arī garšo saldinātie ceļi. Lai aizbaidītu no cukurotas šosejā aļņus, kāds pētnieks ieteica pievienot cukuram egļu mizu pulveri, jo šī smarža un garša aļņiem un citiem meža zvēriem nepatīkot. Diemžēl cīnoties ar cukuru vai cukura maisījumiem pret ledu un sniegu, var nākties par to dārgāk maksāt. Taču izslēgts tas nav. Šo metodi ir pārbaudījuši un plašāk praktizē, piemēram, Gotlandē.

Bieži mēs lietojam arī smilti. Taču to aizpūš vējš un izsvaida transporta līdzekļi, kas nobrauc pirmie. Ir pierādījies, ka intensīvas satiksmes apstākļos, smilšu izbēršana aizkavē slīdēšanu uz brauktuves apmēram 30 minūtes. Uz gājēju ietvēm šī metode palīdz ilgāk.

Vai ir vēl kāda videi labvēlīgāka metode? Jā, ir kalcija, magnija acetāts CMA, taču maksā 20 reižu dārgāk nekā sāls.

Pētījumu šajā virzienā turpinās, jo arī sāls nav universāls ierocis pret ledu un slīdēšanu. Pie -6 -10 grādiem viss notiek, bet ja termometra stabiņš noslīd zemāk, sālīšana var panākt pretēju efektu. Ļoti stiprā salā slīd mazāk. Taču līdzko parādās sniegs vai lietus, tā sāls var palīdzēt pret slīdēšanu. Ziemā katrā automašīnā būtu jābūt sniega lāpstai un maisiņam ar smiltīm. Katram gadījumam.

Tīrās automašīnas

Ja vēlamies tīru gaisu arī pilsētā, tad jau tagad jāpāriet uz videi labvēlīgākiem braucamajiem. Vispirms iegādājoties labāku degvielas kokteili : biodegviela + dīzeļdegviela (21%) + benzīns (4,2%). Biodegvielas iegāde pagaidām ir dārga lieta. Piemēram, palmu eļļas ieguve runā pretī vides aizsardzības loģikai – lai iegūtu šo eļļu tiek izzāģēti meži. Kā degviela piesārņo gaisu, kuru elpojam visi? Tas notiek šādi:

Izplūdes gāzes CO2 gr/km 2017/2016

Benzīns (95)                       240

Dīzeļdegviela                     160

E85                                    121

Biodīzelis                            90

Autogāze                            70

Sint./dīzeļdegviela                25

Elektrība                              10

Protams, ka šie nav vienīgie pilsētas gaisa piesārņojuma rādītāji. Ir arī vēl citi. Taču šai tēmai, tad jāatvēl nākamais raksts.

 

Tīrs gaiss pilsētā?
Tas nozīmē, ka galvenie virzieni ir skaidri: automašīnām jāatrod jauna pārtika; jāiekārto ērta pārsēšanās no automašīnas uz sabiedrisko transportu; jāuzlabo sabiedriskā transporta servisa kvalitāte; jāatklāj videi labvēlīgs sāls aizstājējs un jāizbūvē elektriski apsildāmas ietves. Tad veselīgi elpot varēsim arī pilsētas centrā un dzelkšņu galošas neviens nepirks.

Vai mēs dodamies šajā virzienā?

5 thoughts on “Cukursaldie ceļi, sāļās akas un sārņu brīdinājums gaisā

  1. Hm, vien īsti nesapratu, kā gan vides saglabāšanas jautājums iet kopā ar apsildāmajām ietvēm – kas apriori ir papildus enerģijas tērēšanas pasākums. Jo nav jau zināms, kādu elektroenerģijas nodrošinājuma avotu izmanto katra konkrēta pilsēta. Un ja mērenās zonas pilsētas sāks ieviest masveidīgi (jo, atļaušos atgādināt ka arī mazpilsētās, ne tikai Rīgā, cilvēki krīt) – kā būs ar ietekmi uz klimatu?
    Bet konkrēti Rīgā, pirms gadiem Ausainītis ieviesa pensionāriem brīvbiļetes, tā seniori par viņu balso. Mātei atzinās viena viņas kursa biedrene, gan viņa balsoja pirms 14 gada, vairs ne. Bet ne tik “nacionāli” noskaņotie seniori – turpina (eh, jāatzīst ka ar mūsu partijas ir tādas ka… labāk saglabāsim pieklājību). Un ar to viss izteikts. Rīgā apriori nevar nekas uzlaboties. Tikai – degradēties.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s