Pirms jaungada Kremlis piegādāja Vašingtonai garu sarakstu ar savām prasībām drošības jautājumu risināšanai. Mērķis šajā sarakstā bija NATO un akcents tika likts uz prasību nepieļaut jaunu dalībvalstu iekļaušanu alianses sastāvā. Tas, ka Krievijai nepatīk NATO bloka robežu paplašināšana, nav noslēpums. Putins izliekas nesaprotam kaimiņvalstu bailes no Kremļa agresivitātes un apmaina akcentus vietām. Proti – nevis atzīst pats savu agresivitāti, bet „pielīmē“ to NATO.
Grūti iedomāties, ka attīstītajam NATO blokam būtu interese atpalikušo Krievijas teritoriju iekarošanā. Taču pašai Krievijai gan vienmēr ir bijis svarīgi okupēt kaimiņvalstis ar varu, padarot tās par Kremļa pārvaldības sādžām. Kas Putina „jaungada sarakstā“ ir jauns? Jauns ir tas, ka NATO nepaklausības gadījumā, Kremlis draud ar karu. Pie kam, šeit nav runa tikai par Kremļa kliegšanu Ukrainas vai Gruzijas NATO ambīciju virzienā. Tiek skaidri paziņots, ka ir jāatgriež bijušo “padomju bloka“ valstu vecās robežas. Tas nozīmē, ka ar šo Putins vēlas mainīt drošības politikas līdzsvaru Eiropā sev par labu. Ukraina, pēc viņa domām, nav neatkarīga valsts, kas pati var izvēlēties savu vietu un stāvokli, bet gan Krievijas nomale par kuru visu izlemj Kremlī. Tas ir jāklausa NATO un jādara tā kā Putinam vajag. Lai kārtīgi iebaidītu Eiropu un ASV, Putins ir pievilcis pie Ukrainas robežām 100 000 karavīru un rāda, ka būs slikti.
Kurš kuram uzbruks?
Kādā no savām gadumijas preses konferencēm, Putins ziņoja, ka Krievija esot NATO aplenkumā. Proti – Krievijas kaimiņvalstis nevis vēlas iestāties NATO blokā baidoties no Kremļa agresivitātes, bet gan NATO kā ļauns, gigantisks briesmonis „uzglūn Krievijai“ un „izmanto Krievijas robežvalstis“, lai pēc tam okupētu lielo Krieviju. Propagandas teorijā šo paņēmienu sauca par „faktu apmaiņu“. Tātad – savas sliktās īpašības pierakstot savam ienaidniekam. Tātad – Kremļa loģika ir iestāstīt „tiem kas tic“ savas pasakas par to, ka „visi grib okupēt Krieviju“ un tāpēc “ir jāaizsargājas“, neļaujot Krievijas kaimiņvalstīm iestāties NATO blokā. Tas, ka pati Krievija ir agresīva valsts un žvadzina ieročus visos virzienos, Putinam ir aizmirsies. 2008.gada Gruzijas karš un 2014. gada Ukrainas austrumdaļas okupācija Kremļa loģikā nav nekas svarīgs. Kremlis tagad vairs neslēpj savu sašutumu arī par Berlīnes mūra krišanu un ļaunuma impērijas – Padomju Savienības sabrukumu. Putins naski citē kādu Mihaila Gorbačova interviju vācu lētajam bulvāru laikrakstam „Bild“ (10 gadus pēc mūra krišanas), kurā bijušais padomju līderis sūdzas par to, ka NATO neklausa bijušo Rietumeiropas vadītāju solījumiem un turpina kustēties austrumu virzienā. Pats Mihails Gorbačovs šo Vladimira Putina apsēstību ar viņa citātiem šodien neapstiprina. Taču Kremlim tas nav svarīgi. Ir „jāuztur dzīvs“ melu ugunskurs par to, ka NATO nepārtraukti pārkāpj noteikumus un spēlē neglītu spēli. Dokumenti (no 90.gadiem) un mediju ziņojumi pierāda pretējo. Nekādu noteikumu pārkāpumu nav. To pierāda arī nesen publiskotās Džeimsa Beikera- Mihaila Gorbačova sarunas, kurās tiek spriests par iespējamo Varšavas pakta valstu iekļaušanos NATO aliansē.
Tas nozīmē, ka nevis NATO paplašina savas robežas, lai uzbruktu Krievijai, bet gan šo vēlmi pievienoties aliansei nosaka vajadzība justies drošāk pret mūžam agresīvo un uzbrukumiem gatavo Krieviju: „Pievienoties NATO vajag tāpēc, lai beidzot aizsargātos pret Krievijas bruņoto uzbāzību. Krievijā ir spēcīga neoimperiālisma tendence. Viņi vēlas sistemātiski okupēt savus kaimiņus un tā paplašināt savas robežas. NATO dod Polijai iespēju izvairīties no mūsu teritorijas pakļaušanas Krievijas interešu sfērai, – tā 1999.gadā atzinās toreizējais Polijas ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks. Domāju, ka arī Latvijas pievienojas šādai domāšanas loģikai un zina, ka Krievijas agresivitātes ambīcijas ir grūti apturēt. Pēc vājuma pārejas periodiem, Krievija var atkal sagatavoties nākošajam kampienam ar mērķi aizstāt Padomju Savienības teritoriju ar jauno Lielkrieviju. Izskatās, ka pašlaik šie kampšanas mēģinājumi tiek izmēģināti diplomātiskā plāksnē.
Vai krievi vēlreiz uzbruks Ukrainai?
1994.gadā, Budapeštas vienošanās iespaidā, Ukraina atteicās no kodolieročiem, apmaiņai pret mieru ar Krieviju, ASV un Lielbritāniju. Līguma tekstā Krievija apņēmās respektēt Ukrainas suverenitāti un neatkarību. 1997.gada krievu-ukraiņu vienošanās šos aspektus pastiprināja. Robežas ir akceptētas un tās pārkāpt nav pieļaujams. Diemžēl Krievija pārkāpa abas šīs vienošanās 2014. gadā, okupējot Krimu. Tagad šo vienošanos Kremlis gatavojas pārkāpt atkal. Kremlim pat radusies interese ierobežot Somijas un Zviedrijas iekļaušanos NATO aliansē. Abas šīs valstis arī atrodas pārāk tuvu Krievijai un tāpēc tām jāievēro Kremļa prasības un vajadzības.
Interesanta detaļa – sarunas par NATO drīkstēšanu vai nedrīkstēšanu uzņemt jaunas dalībvalstis, notiek bez „aktuālo teritoriju“ līdzdalības. Putins, tieši tāpat kā Staļins, ir nolēmis pasauli sadalīt lielvaru starpā. Tā kā tas notika 1945. gadā Jaltā, kur Staļins-Rūzvelts un Čērčils sadalīja pasaules valstis savā starpā. Tas nozīmē, ka ieroču žvadzināšana pie Ukrainas robežas ir jau piešķīrusi Putinam iespēju šo tēmu izrunāt ar ASV. Neņemot vērā ko vēlas pašas valstis, kas „tiek sadalītas citiem“.
Vai amerikāņi pakļausies Kremļa spiedienam un piekāpsies? Jeb šis ir teatrāls gājiens, lai Maskava šādi panāktu casus belli jeb iemeslu sākt bruņotu konfliktu – karu ar Ukrainu un Rietumeiropu?
Pagaidām izskatās, ka neviens no trim Kremļa prasību blokiem nav izpildāms. Pirmajā blokā ietilpst prasība aizliegt NATO applašināšanos austrumu virzienā. Ukraina un Gruzija 2008.gada NATO apspriedē Bukarestē saņēma apstiprinājumu, ka šāda iespēja pastāv. Tagad šim projektam jāpieliek punkts. ASV nedrīkst izveidot kara bāzes teritorijās, kas kādreiz ir bijušas Padomju Savienības sastāvā (izņemot Baltiju, kas jau ir NATO). NATO jau atteikusies no šīs Krievijas prasības apmierināšanas, jo Krievijai nav tiesību noteikt kā citas valstis drīkst vai nedrīkst rīkoties.
Otrajā punktā Krievija pieprasa, lai NATO atgriežas pie 1997.gada stāvokļa, kad Polija, Ungārija, Čehija un trīs Baltijas valstis vēl nebija NATO sastāvā. Tātad šajās valstīs Krievija nevēlas redzēt citu alianses dalībvalstu karavīrus vai ieročus. Šī prasība tika noraidīta.
Trešais Krievijas prasību bloks – ierobežot vidējas darbības rādiusa raķešu izvietošanu Eiropā un izbeigt militāros manevrus pretinieka teritorijas tuvumā. Par šo prasību bloku pašlaik notiek sarunas, taču ir zināms, ka pati Krievija gatavojas (tāpat kā „Kubas raķešu krīzes“ laikā) izvietot savas raķetes Venecuēlā un Kubā. Toreiz, 1962.gadā Kubas raķešu krīze bija 13 dienu ilga konfrontācija starp PSRS un ASV. Amerikāņi pamanīja Padomju Savienības raķešu izvietošanu tuvu ASV robežām un diplomātisku saunu ceļā, krīzes tika pārvarēta. Tā tika novērsts atomkarš.
Cerams, ka šoreiz notiks līdzīgi, un kaislības norimsies diplomātisko dokumentu ēnā. Cerams.
Ilustrācijā izmantotā saite: https://khpg.org/en/1555445913