Seni dokumenti nav patīkama lasāmviela. Visbiežāk tie nemēdz attaisnot cerības, izraisot sarūgtinājuma sajūtu. Izņēmums nav arī šie pieraksti, kas fiksē noklausītas vācu karavīru sarunas otrā pasaules kara laikā. Tās šodien pieejamas rūpīgi pierakstītu protokolu veidā Lielbritānijā. Briti sistemātiski noklausījušies vācu armijas dialogus kara laikā, kā arī vācu un itāliešu karagūstekņu sarunas ieslodzījumu vietās pēc 1945.gada. Pēc tam dialogi tika „atšifrēti“ uz papīra un iesieti biezos sējumos. Kopš 1996.gada šie teksti ir pieejami ikvienam. Bravūra, lielīšanās, pārspīlējumi un plātība. Neviens no „runātājiem“ tolaik pat iedomāties nespēja, ka mēs to visu lasīsim 80 gadus vēlāk un vērtēsim daudz citādāk, nekā bija pieņemts toreiz.
Bravūrība kā varonības zīme
Kāpēc cilvēki sarunājas? Vai tikai informācijas apmaiņas nolūkos? Nē, ne tikai. To darīja, lai izveidotu kontaktus, iegūtu draugus, sabiedrotos un atrastu domubiedrus. Šodien lasot šos tekstus, nomāc kara brutalitāte un vulgārisms, kā pašsaprotama šo tekstu norma. Būt brutālam, cietsirdīgam un ciniskam kara apstākļos ir pieņemts. Jo nežēlīgāka apiešanās ar civiliedzīvotājiem, jo liekāks atbalsts no klausītāju puses. Šie teksti fiksē sešas galvenās tēmas: lidmašīnas, bumbas, radarus, pilsētas, ainavas un sievietes. Piemēram.
Millers: Kad ieradāmies Harkovā, viss tur bija sagrauts. Patīkama pilsēta. Labas atmiņas no turienes. Vairums sarunājas vāciski, laikam skolā iemācījušies. Tas pats Taganrogā – labi kinoteātri, smukas āra kafejnīcas. Braukājam tur kravas mašīnās. Ainava fantastiska. Visur uz lauka strādāja sievietes gūstekņu darbos.
Fausts: Cik forši!
Millers: Būvēja ceļus, glītas meičas. Kad braucām garām, pāris ierāvām mašīnā ar varu. Izdrāzām un pēc tam izmetām ārā. Velns, kā viņas kauca!
Apmēram šādi izskatās pierakstītās sarunas karagūstekņu starpā. Abi dienējuši gaisa spēkos un uztver iebrukumu Padomju Savienībā no tūrista redzes leņķa. No sākuma – skaistas pilsētas un ainavas un tad pēkšņi brutālas sieviešu izvarošanas. Vai tā patiešām bija? Jeb lielīties ar šo nejēdzību ir „skarbas vīrišķības“ pazīme, kurā nežēlība ir norma? Kaprālis Millers šo faktu nemaz neuztver kā noziegumu. Nē, kā jautru epizodi, lai pēc tam turpinātu aprakstīt klausītājiem savas „tūrista aprakstu ainas“ svešajā zemē. Tas nozīmē, ka pat pēc kara, cilvēks var atļauties ar šādiem noziegumiem lielīties. Kā ar ordeņiem. Tieši šis aspekts ir pretīgākais šo dokumentu lasīšanas procesā. Civiliedzīvotāju nošaušanas, sieviešu/bērnu izvarošanas un laupīšanas ir pieņemta zaldātu izdarīšanās. Noklausītie gūstekņu stāsti ir kā plātīšanās ar sasniegumiem un praktiski nekad nesaņem nosodījuma reakciju no klausītāju puses. Zaldāti saprot cits citu un iztulko/vērtē savu un citu karavīru rīcību, izmantojot specifisku vēsturiski-kulturālo vērtējumu skalu – brutālā varoņa „murgainā goda“ kodeksu. To pašu, kas šodienas lasītājam nav pieņemama lieta.
Mirušie vai nāve karagūstekņu sarunās neeksistē
Savādi, ka karavīru sarunās nekad neizskan vārds „nāve“. Karā taču iet, lai nogalinātu citus. Taču nāvēšana nekad nav šo gūstekņu sarunu tēma. Tieši tāpat kā celtnieki nekad neapspriež ķieģeļus, arī šie zaldāti nekad nerunā par nogalināšanu vai nāvēšanu. Šim procesam tiek izmantoti daudz aušīgāki un draiskāki apzīmējumi. Vēl zīmīgi, ka nekad netiek runāts par kaujas gaitu un par to, kāds bijis uzbrukums vai atkāpšanās. Neviena vārda par izmisumu vai bailēm kara laikā ierakumos. Nē, tieši tāpat kā šodienas Facebook laikā, visvairāk tiek stāstīts par „jautrām lietām“, kas aizrauj un pārsteidz klausītājus. Tātad – izklaidē un patīk publikai. Tātad, par to, kas ir stāstīšanas vērts un pievērsīs klausītāja uzmanību. Proti – „labs stāsts“ šajos dokumentos ir tāds, kas uztrauc/magnetizē, piesaista uzmanību, ir šausmīgs vai pārsteidzošs, briesmīgs vai heroisks. Parastā, ikdienas kara sadzīve netiek attēlotā. Kādēļ tā? Tāpēc, ka ikdiena kara apstākļos, nevienu neinteresē.
Netiek runāts arī par sajūtām – bailēm iet bojā, ciešanām (izturēt frontē), sāpēm vai izmisumu. Par kara postu klusē praktiski visi. Tā kā nekad netiek runāts par iespējamību pašam tikt nošautam vai uzspridzinātām, tad šādas lietas it kā uz dialoga dalībniekiem pašiem neattiecas. Šī iemesla dēļ ir viegli aizstāt vārdu “nogalināt“ ar: “nolīdzināt“, “novālēt“, “novākt no ceļa“, „aizvākt“, “nofiksēt“. Lai gan karš ir jau beidzies, tomēr viena daļa gūstekņu turpina lielīties ne tikai ar varonīgām okupēto valstu sieviešu izvarošanas sērijām, bet arī ar savu piedalīšanos holokausta akcijās. Viena gūstekņu daļa aktīvi lielās ar savu līdzdalību ebreju iznīcināšanas procesos kā šāvēji, skatītāji, palīdzētāji un komentētāji. Tikai atsevišķos gadījumos gūstekņu sarunās var novērot pretošanos ebreju genocīda realizētājiem: mēģinot nešaut, glābt dzīvus palikušos ebrejus un uzbrūkot šāvējiem. Taču šādu varoņu nav daudz.
Dokumentos ir ari sabiedroto noklausīto vācu sarunu atšifrējumi no 1944.gada 28. decembra (1). Piemēram.
Feldberts: Vai piedalījies ebreju novākšanā arī?
Kitels: Jā.
Feldberts: Vai to darīja mērķtiecīgi?
Kitels: Jā.
Feldberts: Sievietes, bērni… arī tur bija?
Kitels: Visi kopā. Briesmīgi.
Feldberts: Visus no sākumā ielādēja vilcienā, vai ne? Kas pēc tam?
Kitels turpina stāstīt un skaidrot ebreju masveida nogalināšanu pie Daugavpils. Ar to esot nodarbojušies 50 SD un 60 latvieši, kas esot „pasaules brutālākā tauta“. Pēc tam seko apraksts par to, kā latviešiem likuši nošaut ap 300 ebreju. No sākuma upuri rakuši sev kapu (bedri), lai nākamajā dienā viņus uz šīs bedres malas “nofiksētu“. Sievietēm pirms nošaušanas bijis jānoģērbjas kailām. Pēc tam tās nostājušas bedres malā, kur arī “novāktas“.
Feldberts: Kā to darīja?
Kitels: Plikās sievietes salika rindā gar bedres malu un 20 latvieši tās nogalināja ar šāvienu pakausī. Pēc tam tieši tāpat nogalināja 20 vīriešus un tā tālāk. Visbeidzot neizturēju un pateicu, ka man pietiek.
Drausmīgs masu slepkavošanas apraksts. Vai šodien, pēc 80 gadiem drīkstam noticēt šiem ģenerālleitnanta Heinriha Kitela (Heinrich Kittel) apgalvojumiem par notikumiem Dinaburgā, kur tiešām tika noslepkavoti 14 000 ebreju. Vai masu slepkavošana patiešām notika šādi jeb ir viegli novelt vainu „uz latviešiem“ kā tādiem, kas okupēti. Domāju, ka nedrīkstam noticēt. Šie apgalvojumi izskatās kā izvairīšanās no atbildības un vainas nogrūšana „uz vietējiem“. Galu galā ģenerālleitnants varēja/iespēja daļēji apturēt šo procesu arī pats, jo ieņēma augstu amatu armijas hierarhijā. Viņš varēja uzdrošināties arī nebūt pasīvs vērotājs, bet lēmējs. Pārtraukt eksekūcijas un neiesaistīt tajās vietējos iedzīvotājus. Starp citu, noklausīšanās protokolos var pamanīt, ka karavīriem ir vēlme interpretēt sevi kā skatītājus, nevis kā darbojošās personas. It kā viņi būtu skatījušies filmu, nevis paši kara darbībā reāli piedalījušies. Tieši no šī viedokļa Heinriha naratīvs ir tik pat pretīgs kā viņa vēlme izvairīties no atbildības par notikušo.
Ir zināms, ka nacistu organizētās ebreju masu slepkavošanās Latvijas teritorijā diemžēl piedalījās arī vietējie iedzīvotāji. Sadzīves līmenī dzirdētas pretrunīgas laikabiedru atmiņas par šiem procesiem. Man personīgi ir nācies noklausīties satriecoši nežēlīgus stāstus (intervijās ar cienījamo valodnieci, izcilo nacionālo partizāni Valentīni Lasmani) par nepilngadīgu skolas zēnu apdzirdīšanu ar ābolu vīnu un piespiešanu slepkavot Latvijā ievestos ebreju gūstekņus Zemgalē un Latgalē. Sadzīves līmenī dzirdētas atmiņas par ebreju masu slepkavošanu Valdemārpils reģionā, pie Melnsila (intervijās ar melnsilnieci Annu Perekresti) un palīdzības akcijām šiem vajātajiem cilvēkiem otrā pasaules kara laikā Rīgā un Ventspilī (Valentīne Lasmane u.c.). Līdz šim par šo tēmu zinātnisku argumentu līmenī runāts nepietiekoši daudz. Vēl mazāk darīts, lai šos noziegumus publiskotu sadzīves komunikācijā. Šim mērķim būtu pievēršama daudz lielāka vērība sadzīves publiskuma līmenī, jo palīdzēs ne tikai konstatēt vainu un nodarījumus, bet arī atklāt pārpratumus un atmaskot lētticīgu ļaužu noticēšanu melīgām teorijām. Lai notikušais nebūtu tikai „muzeja materiāls“, bet kolektīvās atmiņas elements.
Vai visi kļūst par bendēm?
Pētījumi pierāda, ka lielākā daļa cilvēku ir gatavi izmantot varmācību, ja tā uzlabo viņu pašu situāciju. Tie var būt: vīrieši, sievietes, ar dažādu izglītības līmeni un ticību. Ar varmācības palīdzību iespējams piespiest citus darīt tā, kā pašiem vajag. Tad var atņemt otram mantu, slavu un pievākt to sev. Varmācība ir destruktīva vienīgi upuriem. Starp citu, arī demokrātijas apstākļos, tiek mēģināts turpināt izmantot varmācību pret noteiktiem sabiedrības slāņiem, iedzīvotāju grupām. Kūdot un rīdot pret konkrētiem cilvēkiem vai iedzīvotāju grupām. Ierobežojot šo cilvēku tiesības un iespējas dzīvot harmoniski, mierīgi un cilvēkcienīgi.
Lai panāktu, ka it kā normāls un parasts iedzīvotājs ir gatavs nogalināt otru cilvēku, vajag apgalvot, ka „viņi apdraud mūsu eksistenci“, „uzbrūk“ un „ir bīstami“. Nav svarīgi vai tas tā patiešām ir. Ja tiek panākts kulturāls, morāls vai reliģiozs arguments šādai „legālai novākšanai“, tad cilvēku likvidēšana vairs neskaitās noziedzīgs akts. Tāpēc vācu karavīru sarunas nav nekas ārkārtējs vai tipiski „nacionālsociālistisks“ sindroms. Ne, šādi var rīkoties arī britu vai amerikāņu, krievu vai ķīniešu karavīri, ja viņi šādai pieejai tiks motivēti.
Otrā pasaules kara lakā bojā gāja vairāk nekā 50 miljoni cilvēku. Frontē un aizmugurē. Karš leģitimēja nogalināšanu un turpina to darīt joprojām. Ja mēs izbeigtu definēt nogalināšanu kā anomāliju, tad ieraudzītu, ka dažādu iedzīvotāju „likvidēšana“ dažādos līmeņos turpinās joprojām, sieviešu un bērnu izvarošana daudziem skaitās trofeja arī miera apstākļos. Kā izbeigt brutalitātes akceptu mūsu ikdienā? „ Strīdi un konflikti, kurus izšķir varmācība, netiek atrisināti“ (Džeimss Džoiss). Tie turpina dedzināt sabiedrību no iekšpuses. Iespējams, ka vienīgais ceļš šī apburtā loka pārraušanai, ir visplašāko sabiedrības slāņu izglītošana.
Padomju Savienības okupācijas laikā Latvijā nenotika karā piedzīvoto seku izvērtēšana un problēmu izventilēšana. Tāpēc, ka vienai okupācijai sekoja nākamā un publisko diskusiju dienas kārtību 50 gadus (pēc kara) noteica okupanti – uzvarētāji paši. Karā piedzīvoto kolektīvo traumu ārstēšana ir ne tikai militārās vēstures, bet arī sabiedrības sekundārās socializācijas instruments. Nedomāju, ka bravūrīgi pūtēju orķestra marši maija sākumā vai militārās parādes pie dažāda lieluma pieminekļiem Rīgā, Liepājā, palīdzēja karotājiem un cietošajiem civiliedzīvotājiem Latvijā tikt pāri kara varmācības traumai pēc 1945.gada. Nē, tās tikai cementēja Latvijas pamatiedzīvotāju pāridarījuma sajūtu. Neatkarīgo Latvijas valsti Staļins anulēja un tieši šis apstāklis pārvērta PSRS no atbrīvotāja par okupantu un paverdzinātāju. Uzvarētāji visus šos 50 gadus centās leģitimēt tikai un vienīgi savu uzvaru, ignorējot apstākli, ka kara varmācības dēļ cieta visi iedzīvotāji. Zaudējot tuviniekus, īpašumus, naudu, darbu, mantu, laiku un atlikušo dzīvi divu paranoīdu maniaku: Hitlera un Staļina agresīvo ambīciju sadursmes dēļ.
Vācijā kara seku kritiska vētīšana iedzīvotāju domāšanā ir daļēji realizēta, bet Krievija (kā PSRS mantiniece) šo procesu nav pat sākusi. Iespējams, ka arī Latvijā būtu jāturpina publiskā un kritiska saruna par kolektīvās atmiņas disonansēm otrā pasaules kara rezultātā, jo sekas ir traumējušas un turpina disonēt (ar viedokļiem ārzemēs): tieši, netieši, individuāli, kolektīvi un paaudžu līmenī. Kamēr viss nav izrunāts līdz galam, konflikts nav anulēts. Ieskaitot ikdienas brutalitātes normalitāti.
(1) Neitzel S., Walzer H(2014). Soldater – om kamp, dödande och död. Brombergs.
(2) Ilustratīvais materiāls https://www.historyextra.com/period/second-world-war/texel-dutch-island-georgia-germany-europe-last-battle-ww2/