Pašreiz visi atrodamies psiholoģiskā kara apstākļos. Kaujas notiek jau salīdzinoši sen – vairākus gadus pēc kārtas. Karš Ukrainā piespieda vērīgāk pievērsties uzbrukumiem “garīgajā frontē“, nekā tas darīts līdz šim. Ofensīva pret mums uz citām demokrātijām no Kremļa puses ir sākušies salīdzinoši sen. Diemžēl daudzi šos psiholoģiskā kara fronti nesaprot. Tāpēc šī raksta uzdevums ir iepazīstināt lasītājus ar dažām metodēm, kuras Kremlis un Pekina izmanto publiskās domas manipulēšanā un sev vajadzīgu psiholoģisku platformu izveidošanā lasītāju apziņā.
Sensācija un sensacionalitāte
Sensācija ir fakts, notikums, norise, kas piesaista lasītājus ar savu neparastumu un pārsteidzošo efektu. Tā magnetizē uzmanību un uzjunda interesi. To labi pārzina mediju darbinieki, kas mēģina sensācijas vilinājumu izmantot savā labā. Panākot raksta, foto materiāla vai filmas lielāku popularitāti publikas vidū. Tādos gadījumos atliek tikai „mazliet pagriezt“ raksta vai foto materiāla virsrakstu „kairinoša āķa“ virzienā un cilvēki klikšķina, lasa daudz enerģiskāk. Uz sensācijām kāri ir arī sociālo mediju lietotāji, kuri dievina neparastas norises, personas un notikumus, lai pēcāk tās ar lielu entuziasmu tās tiražētu tālāk.
Mēdz teikt, ka neviens nebūs pārsteigts, ja suns iekodīs cilvēkam. Taču ja cilvēks iekodīs sunim, tad gan tā būs sensācija un visi par to vēlēsies izlasīt.
Sensācija (kā tāda) ir ļoti sens cilvēces fenomens. Tā piedzima vēl pirms masu mediju parādīšanās. Piemēram, Francijā, pirms periodiskās preses jeb avīžu parādīšanās, salīdzinoši ilgi eksistēja jaunumu skrejlapu piedāvājums lasītpratējiem. Pirmā šāda lapiņa tur parādījās 1488.gadā un tajā bija stāstīts par kara darbību Bretaņā. Šīs lapiņas bija paredzētas samērā plašai publikai, jo forma un saturs bija vienkārši un notikumu izklāsta valoda – viegli saprotama. Ilustrācijas un teksts bija interesants tiem laikiem un šo lapiņu galvenā priekšrocība bija prasme piegādāt jaunu informāciju pirms tā sāka pārvietoties „pa džungļu telegrāfu“ jeb mutvārdu baumu formā. Tā tas tupinājās līdz 17.gs. kad šo lapiņu mērķis bija ziņot par notikumiem karā, dabas katastrofām, neparastām ziņām par cilvēkiem, zvēriem, putniem un savādu, tālu tautu dzīvi. Līdzīgas lapiņas 17.gadsimtā bija populāras arī Rīgā un Jelgavā krievu, vācu, zviedru un franču valodās.
18.gadsimtā sāk veidoties periodiskās preses aizmetņi jo paralēli lapiņām iznāk arī brošēti izdevumi (12 -16.lpp.) par to pašu. Ja otrie sāk pamazām pārveidoties par avīzi, tad lapiņas saglabā savu vēlmi izplatīt skandālus. Taču avīžnieki ātri ievēroja, ka labs un vērtīgs teksts visus neinteresē. Tāpēc viņi sāka aizņemties no lapiņām trokšņainu jaunu pasniegšanas stilu un izveidojās atsevišķas „īpašās avīzes“, kurās akcents tika likts galvenokārt uz sensācijām. Diemžēl neparastu notikumu nav tik daudz, lai ar tiem piekrautu pilnu avīzi katru dienu. Tāpēc kā glābiņš piedzima „preses pīle“.
Tā pirmo reizi „iepēkšķējās“ 18.gadsimtā un nozīmē izdomātu stāstu (melus), kas uzrunā lētticīgu lasītāju vai klausītāju. Preses pīles bija nepieciešamas, lai paceltu avīzes tirāžu un piedabūtu lasītāju izlasīt visu ko izdevējs piedāvā. Precīzāk – pīle panāca, ka cilvēks nopirka avīzi. „Avīžu pīle“ varēja būt daļēji patiesa ziņa un pat 100% izdomāts „jaunums“. Tas nozīmē, ka laikraksta vadītājs pieprasīja no saviem līdzstrādniekiem izdomāt skandālus un publicēt tos ar noteiktu periodiskumu, lai cilvēki vairāk pirktu izdevumu un nodrošinātu lielāku peļņu. Tātad sensācija samērā reti ir patiešām neparasta notikuma atspoguļojums. Galvenokārt tā ir apzināti konstruēta „realitāte“ jeb izdomāts notikums, kas ar savu kliedzošo raksturu pievērš lasītāja uzmanību un darbojas kā grabulis zīdainim.
Kāds ir sensācijas racionālais kodols?
Sensācija ir ziņa, kas izraisa uztraukumu un uzbudinājumu, plašu iedzīvotāju slāņu interesi un vēlmi dalīties ar uzzināto citiem. Ja tas ir tik efektīgi, tad būtu vērts uzzināt kādas jomas un tēmas ļaudis uzbudina un satrauc visvairāk. Kādai sensācijai jāizskatās, lai cilvēki to uzreiz „norītu“ un kādā formā tā iedarbojas uz cilvēku prātiem vislabāk. Tātad sensācijas mēdz būt 3 veidu. Pirmkārt, reāli notikuši pārsteidzoši notikumi: zinātniski atklājumi, kas ietekmēs būtiski mūsu dzīvi nākotnē; slavenu cilvēku ierašanās vai dabas katastrofas, nelaimes. Parasti šos notikumus mediji marķē ar lieliem sākuma burtiem, lai pievērstu šiem faktiem lasītāja uzmanību.Taču ne vienmēr caurmēra lasītājs saprot, ka zinātnieku atklātais ir patiešām izcils sasniegums un tam pievēršama uzmanība un aplausi. Proti – ir sensācija, bet lasītājs to neredz. Tātad – visi ārkārtīgi svarīgie notikumi cilvēces dzīvē parastam lasītājam nav saprotami.
Daudz magnētiskāki ir vienkārši saprotamie neparastie notikumi, kas veido otro sensāciju grupu jeb neparastie atgadījumi. Tie ir: unikāli, neparasti reāli un visiem saprotami notikumi. Proti: kādai mammai piedzimuši pieci mazuļi, Baltijas jūrā atklāta jauna, agresīva invazīvā zivs un tml. Tos apvieno viena kopīga iezīme – neparasta, nebijusi unikalitāte. Tieši šīs ziņas ir visvairāk pieprasītas un tām jābūt ļoti tuvām un labi saprotamām lokālajam lasītājam. Ja tik pat sensacionāls notikums būs noticis kaut kur ļoti tālu (Āfrikā vai Āzijā), tad mūsu lasītājam tas būs tikai fakts, nevis sensācija. Pie kam, sensācijām ir ļoti īss derīguma laiks. Tas, kas vakar bija skandāls un ļaudis par to runāja uz ielas un kafejnīcas, šodien vairs nevienu neinteresē.
Trešais un visizplatītākais sensāciju veids ir „preses pīles“ jeb daļēji vai 100% izdomāti notikumi, kas it kā notikuši. Mediju darbinieki tos speciāli meklē un piekrāso emocionāli. Par pamatu ņemot zādzības, laupīšanas, uzbrukumus, finanšu mahinācijas un dažāda veida amatpersonu vai populāru ļaužu pārkāpumus. Te tiek izmantota caurmēra lasītāja neveselīgā interese par populāru un slavenu cilvēku neveiksmēm, slimībām un zaudējumiem. Lai piešķirtu kādam parastam notikumam sensācijas auru, tiek piedomātas klāt neesošas detaļas, mērķtiecīgi dramatizēta notikumu gaita panākot sensacionalitāti. Tātad pats notikums nekas satraucošs nav, taču to var apzināti pārvērst par „ārkārtas gadījumu“ ar tekstu un ilustrācijām.
Kā to dara?
Vispirms vajadzīgs kliedzošs virsraksts. Bez tāda nekas nenotiks. Piemēram: „ 25 cilvēki sadeguši“, „ atklāta policistu korumpētība“ vai „ aktieri apsūdz mahinācijās“. Vislabāk, ka virsrakstā parādās sekss vai varmācība pret bērniem, tad lasītājs šo rakstu kāri izlasīs pašu pirmo. Noderīgas ir arī dabas stihijas un cietušo upuru skaits. Lasītājs pieprasa arī varmācību un slavenību veselības problēmas. Gadās, ka virsraksts ir kliedzošs, bet raksta ar šādu saturu nav.
Tā kā visiem vajag „klikšķus“ un lielais vairums mūsu masmediju ir tirgus ekonomikā orientēti (nevis kvalitatīvie mediji, kuriem klišķi nav vajadzīgi), tad jārēķinās, ka tirgus apstākļi spiež autorus un redakcijas likt lietā sensacionalitāti. Tātad iespējams reāli notikušu lielu un notikumus pārtaisīt par sensācijām. Piemēram igauņu prāmja Estonia avārija Baltijas jūrā 1994.gadā, kuras rezultātā gāja bojā ap 800 cilvēku, joprojām tiek izmantota sensāciju uzjundīšanai. Katru gadu no jauna parādās raksti, kas šo tēmu un tiek izdomātās aiz vien jaunas teorijas par to kā varēja būt viss noticis un “cik šausmīgi kāds visu slēpj“. Sakarā ar to, ka Zviedrijas valdība neizcēla kuģi ārā no jūras pēc avārijas, tagad var izdomāt 100 jaunas murgu teorijas par avārijas iemesliem un piedāvāt tās kā sensāciju lasītājiem. Katru gadu. 30 gadus pēc kārtas. Lai gan īstais iemesls prāmja Estonia neizcelšanai ārā no jūras bija daudzu valstu nevelēšanas piedalīties savu tautiešu – bojā gājušo pasažieru atpazīšanas procedūrā ar konkrētām izmaksām. Izveidojās situācija, kad zviedriem, izceļot prāmi, nāktos mest atpakaļ latviešu vai krievu upurus jūrā, jo visi (izņemot somus un zviedrus) atteicās piedalīties bojā gājušo atpazīšanā un transportēšanā apbedīšanai un finansēt šīs aktivitātes. Toreiz 1994.gadā
to darīt atteicās arī Latvijas valdība. To daudzi ir aizmirsuši un nevēlas ņemt vērā. Daudz interesantākas ir murgu teorijas par „nelegāliem ieročiem“ un dažnedažādiem izdomājumiem. Tas pierāda, ka caurmēra lasītājs vispār nevēlas uzzināt patiesību, drīzāk – būt izklaidēts. Konspirācijas un sazvērestības šeit noder vislabāk.
Reklāmas stils
Tieksmē pievērst sev uzmanību un šokēt, sensācijas ļoti atgādina reklāmas sludinājumus. Taču šajā gadījumā netiek piedāvāta prece, bet fakti un notikumi. Tāpēc arī lasītājam būtu jāsaprot, ka nevis skandālu žurnālisti ir nelieši un uzbāžas ar saviem trokšņainajiem tekstiem, bet lasītājs to pats pieprasa. Nedz reklāma, nedz skandālu žurnālistika nekad nebūs lietišķa un bezkaislīga, jo atpaliek no kvalitatīvu mediju satura.
Kremļa propaganda ikdienā izmanto sensācijas un sensacionalitāti, lai norādītu uz sev naidīgās rietumu sabiedrības trūkumiem un attēlotu demokrātijas kā nejēdzības paša Putina diktatūras (labās!) valsts vietā. Var pat secināt šādi – viss kas demokrātiskajā rietumu pasaulē notiek, Kremļa mediju ziņās tiek piegriezts „kājām gaisā“ tā, lai izskatītos pēc sensacionāla atmaskojuma. Ja Latvijas mediji ziņo par Krišjāņa Kariņa valdības izveidoto komisiju neveiksmēm covid19 vakcinācijas procesā, tad Kremļa mediji to atainos kā amerikāņa Kariņa ne ieinteresētību Latvijas pilsoņu veselībā, jo „ pats taču amerikānis“ un „ko no tāda var gaidīt“. Pēc šīs shēmas var visus Rietumeiropas valstu notikumus attēlot kā sensācijas ar akcentu uz neveiksmēm un izgāšanos. Taču, kad pietrūkst izdomas, tad Kremlis sāk pats izgudrot „preses pīles“. Tādas kā apgalvojums, ka rietumos ražotās covid19 vakcīnas ir bīstamas cilvēka veselibai. Tālāk seko melīgu argumentu uzskatījums, kuru pandēmijas laikā uzknābāja un tālāk nekritiski izplatīja mūsu pašu antivakseri.
Kremļa mediji spēj izveidot arī melīgus rakstus, kur iešūpo sabiedrisko domu ārzemēs. Skandālu rezultātā mēdz uzķerties pat ārzemju mediji, sākot tos tiražēt tālāk savos interneta portālos. Šoziem krievu mediju iniciatīvas rezultātā Stokholmas ielās tika rīkotas demonstrācijas, kas aicināja arābu imigrantus un visus pārējos protestēt pret zviedru sociālajiem dienestiem, kuri iebraucējiem „atņēmuši“ bērnus. Tika organizētas „atmaskojošas vēstules“ zviedru valodā, kas publicētas sociālajos medijos aicināja uz protestiem pie Riksdāga visos. Demonstrējot pret Zviedrijas valdību un sociālajiem dienestiem, kas „atņem arābu ģimenēm bērnus, lai neļautu tiem izaugt par kārtīgiem musulmaņiem“. Sagadīšanās, ka tieši tādas pašas kampaņas tika rīkotas arī Somijā, kur „upuru“ vietā bija novietotas krievu emigrantu ģimenes? Nē, nav sagadīšanās. Šī bija Kremļa akcija. Somijā un Zviedrijā. Kāpēc? Tāpēc, ka tās plānoja iestāties NATO. Pirms apmēram divām nedēļām, pēc Zviedrijas paziņojuma par gatavību iestāties NATO, sākās jaunas Kremļa kampaņas mikroblogā Twitter. Tika izsmieta „zviedriem raksturīgā īpašība – nepiedāvāt pusdienas draugu bērniem“, kas pēcpusdienā ciemojas pie klases biedriem. Minētais fakts tika vispārināts kā „nejēdzīgā nacionālā zviedru īpašība“ un secināts, ka zviedri ir nelāga tauta.
Tādejādi varam secināt, ka mediju sensācija un sensacionalitāte ir paņēmieni, kas zibenīgi pievērš lasītāja uzmanību „pamestajai ēsmai“, kas var nebūt patiesi notikumi. Šādos gadījumus pret tiem būtu jāizturas ļoti piesardzīgi. Jo zem skandālu vairoga, visvieglāk izplatīt nepatiesas ziņas un dezorientēt lasītāju.
Ar to mums visiem nāksies rēķināties arī turpmāk.