Skaudības tehnoloģija. Vai vajag grāmatu?

Skaudības posts

Skaudības posts

2014.gada 10.jūlijā

Man šķiet, ka ir pienācis laiks uzrakstīt grāmatu par skaudību.

Kaut vai tāpēc, ka tā ir viena no pašām izplatītākajām parādībām mūsu sabiedrībā.

Es to sajūtu ik uz soļa, un redzu cik daudz posta tā nodara mums visiem.

Mūsu nepiepildāmā vajadzība sasniegt to, kas ”ir otram” nereti noved pie izmisuma un ciešanām. To rezultātā tiek iznīcināti cilvēki, kas ir talantīgāki, gudrāki, spējīgāki un daiļāki par pelēko vairākumu. Viņus iznīcina un nomelno, iemīda zemē un apkauno apzināti viena vienīga iemesla dēļ – tāpēc, ka tie ir labāki par pašu skauģi. Tātad – rada diskomfortu pelēkajai viduvējībai.

Skaudības procesa rezultātā skauģis savas ciešanas deleģē apskaustajam dažādos veidos: fiziski, morāli, materiāli. Ir interesanti izsekot šos ”skaudības tehnoloģijas” procesus.

Kā tas notiek?

Brīdī, kad ”kādam” neizdodas sasniegt iecerēto un apsteigt ”to otru”, notiek apskaustās personas apzināta publiskā samazināšana un degradēšana, kas ir ļoti raksturīga parādība visās sabiedrībās. Ļoti iecienīta arī pie mums Latvijā.

Citu – talantīgāku un gudrāku cilvēku nozīmes un būtības devalvēšana ir pirmā skaudības sakne. Taču ir arī citas.

Piemēram – vēlmē salīdzināt sevi ar citiem. Savu vērtību mēs nereti nosakām salīdzinot sevi ar apkārtējiem.

Skaudība dzimst bērnībā

Skaudība dzimst bērnībā

Šis process sākas jau bērnībā – mēs salīdzinām sevi ar brāļiem, māsām un vēlāk ar kolēģiem, kaimiņiem, populāriem ļaudīm. Visos vecumos un visos laikos.

Kāpēc mums ir tik svarīgi to darīti – salīdzināt sevi ar citiem un tieši salīdzinot konstatēt savu patieso vērtību? Laikam tāpēc, ka tā ir visvieglāk?

Salīdzināt lielāku sēni ar mazāku, lētāku auto ar dārgāku , gudrāku cilvēku ar neveiksminieku, lai noskaidrotu sev lietu vērtības kārtību… Ja salīdzināšanai izmantota olekts izrādās labāka, gudrāka, daiļāka un talantīgāka, tad jūtamies nepelnīti pazemoti, noniecināti un bezvērtīgi. Tas nozīmē, ka iznīcinot ap mums visus, kas ir labāki un spējīgāki par mums pašiem, mēs radam priekšnosacījumus patiesi laimīgai dzīvei ”neuzkrītoša pelēka fona” vidē. Politikā šie procesi izslēdz no ierindas ļoti spilgtas un intelektuāli žilbinoša personības, tas pats novērojams zinātnē, mākslā un kultūrā. Tas nozīmē, ka tieši skaudība ir tā, kas met sprunguļu arī mūsu valsts un sabiedrības attīstības un progresa ceļā pie labākas un pārtikušā kas nākotnes. Mums vajadzētu atrast šos ļoti talantīgos cilvēkus un pielikt pie valsts stūres, izmantojot viņu talantu un prasmes visas sabiedrības labā. Taču mēs rīkojamies pretēji – viņus iznīcinām. Lai nenosmaktu savās skaudības važās, cilvēks šādos gadījumos cenšas spožo personību publiski pazemināt zem sava līmeņa.

Skaudības slodze sabiedrībā

Skaudības slodze sabiedrībā

Tieši šī vēlme otru – labāku, veiksmīgāku un daiļāku cilvēku pazemināt ”zem sevis”, tā teikt – devalvēt tā patiesu vērtību ir ļoti izplatīts aizsardzības mehānisms, ir pirmā indivīda skaudības postošā izpausme pret savu sabiedrību.

Vai man turpināt rakstīt šo grāmatu par skaudību? Vienkārši parādīt cik postoša ir šī ”ļoti cilvēcīgā īpašība” un cik svarīgi ir ar to cīnīties arī mūsu Latvijas sabiedrībā. Esmu uz starta līnijas. Vai turpināt?

Kā Jums šķiet, cienījamo lasītāj?

4 thoughts on “Skaudības tehnoloģija. Vai vajag grāmatu?

  1. Rakstīt jau protams, variet, bet pozitīva rezultāta, proti, skaudības mazināšanās… nezinu, nezinu. Skaudība ir cilvēka (un arī pārējo, piemēram, arī vārnu barā novērotas skaudības pazīmes) viena no pamatīpašībām. Vienīgais ko varam darīt, “melno” – noniecināšanas skaudību transformēt kā “balto”, tas ir vēlmi attīstīt sevi lai būtu tāds pats kā atdarināšanas vērtais paraugs. Piemēram, būdams frustrēts neirastēniķis, apskaužu Dalailamu par viņa pastāvīgo dzīvesprieku, un vismaz mēģinu reizēm atcerēties ka man taču jācenšas arī krīzes brīžos sasniegt šādu apziņas līmeni (protams, ko tādu atceros vien novēloti).

    • Jā, man šķiet, ka skaudība velk sev līdzi milzīgu postu. To vajadzētu izgaismot. Iespējams, ka tad daudzi saskatītu šos dažādos skaudības veidus sava apkārtnē un mācītos savaldīties paši. Tāda cerība taču pastāv, vai ne? Mani bērnībā no skaudības atradināja ļoti gudra tēvmāmiņa.Par to mēs daudz runājām un nonācām pie secinājuma, ka draugi ir tie, kas priecājas par mūsu veiksmēm. Tādu nav daudz. Tāpēc es tagad spēju savāk ap sevi ļoti talantīgus cilvēkus un izjust viņus kā savu bagātību. Citiem tas (nereti!) neizdodas.😦

  2. Maz jau to cilvēku, kas lasīs par saviem trūkumiem. Tad to jāietērpj kādā Ego cildinošā vai skaistu nākotni sološā mērcē. Varbūt jānosauc par “Skaudības slavinājums”, “Kā ieraudzīt skaudību draudzenē” vai “Liec savai skaudībai pelnīt”. Un tad vēl jāuztais kāds Youtube video, kurā ir norāde uz grāmatu un ar kuru visiem gribas padalīties sociālajos tīklos.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s