Lielākā daļa cilvēku melojot katru dienu. Regulāri. Sev un citiem. Visi to zina, taču nespēj atšķirt otra cilvēka stāstīto patiesību no meliem. Kā būtu iespējams pamanīt melus cita cilvēka valodā tekstos, sociālo mediju slejās un ikdienas sarunās? Kādas pazīmes norāda, ka cilvēks melo? Kā iespējams izvilkt meli dienas gaismā? Vai to vajag darīt? Ar šiem jautājumiem nodarbojas policijas izmeklētāji un zinātnieki, kas pēta cilvēka psiholoģiju.
Kā izskatās ikdienas meli
Jūsu paziņa negrib brukt uz svinīgām vakariņām un stāsta, ka esot problēma ar bērniem un mazbērniem. Kolēģis nokavējis sapulci un sūdzas par nosebotu autobusu. Students nav sagatavojis mājas darbu un sūdzas, ka dators salūzis. Vai ir svarīgi redzēt, ka tiek melots? Nezinu. Reizēm nav no svara pierādīt, ka kāds melo „baltos“ vai parastos melus godīgas izskaidrošanās vietā. Taču mani satriec zinātniski pierādītais fakts, ka cilvēki melo regulāri, sistemātiski, vidēji 6-8 reizes dienā. Lielākā daļa melu nav ļauni domāti un tiek izmantoti kā „smērviela“, lai ērtāk izkļūtu no sarežģījumiem un komplicētām situācijām. „Cik patīkami tevi sastapt!“ – skaļi saka paziņa, lai gan regulāri izvairās no atbildes uz konkrētiem darba jautājumiem un necieš acu kontaktu.
Lielākā daļa ikdienas melu ir nevainīgi un lielā mērā akceptējami. Mūsu kultūrā ir pierasts melot, lai aizsargātu sevi un savu neatkarību. Ja kāds pēkšņi atsaka uzaicinājumu ierasties viesībās, tad var gadīties, ka šim cilvēkam ir pavisam citi atteikuma iemesli, nekā spējat iedomāties. Iespējams, ka ir problēmas, kuras viesis nevēlas izpaust un tāpēc izdomā citu sadzīvisku iemeslu, ar kuru attaisnoties, – konstatē jurists un pētnieks Ūla Kronkvists. Viņš izglīto policistus pratināšanas tehnikā un viņa specialitāte ir melu atpazīšana liecībās. Pēc viņa domām ir svarīgi saprast, kādā kultūrā cilvēks ir audzis un kā izprot melu izmantojumu savā ikdienā. Zināmā daļā tautu ir pieņemts melot, lai „aizsargātu“ savu klanu vai ģimeni. Citur, lai sasniegtu augstāku stāvokli sabiedrībā.
Taču var melot arī citādāk. Piemēram, slēpt no valsts ieņēmuma dienesta savus ienākumus. Daudzi manipulē ar savām liecībām, lai izvairītos no atbildības vai izveidotu situāciju sev par labu.
Kad cilvēki sāk melot?
Ikdienas melošana sākas jau bērnībā. Zinātniskā žurnāla Developmental Psychology 2013 gada izdevumā ir publicēts pētījums par bērniem un melošanu. Pētnieki iztaujāja un analizēja 65 bērnu rīcību vecumā no 2 – 3 gadiem. Tika veikti vairāki eksperimenti un lūgts bērniem kaut ko nedarīt. Reakcija tika filmēta un pierādījās, ka lielākā daļa (81%) netur vārdu un vēlāk melo par savu rīcību. Jo vecāki bija bērni, jo negodīgāk rīkojās. Kāda Amsterdamas universitātes pētījumā, kas publicēts i Acta Psychologica 2015 tika pierādīts, ka pusaudži melo visaktīvāk. Visvieglāk melus bija pamanīt bērnu uzvedībā, vecumā no 6 – 8 gadiem un sirmgalvju reakcijās vecumā virs 65 gadiem. Tātad cilvēki mēdz un prot melot. Taču, kāpēc šie paši cilvēki, kas tik veiksmīgi ikdienā melo paši, nespēj atklāt melus citu cilvēku runā un tekstos? Ūla Kronkvists domā, ka šis ir ļoti interesants paradokss, jo pētījumi pierāda, ka tikai 55% gadījumu mēs cilvēki spējam atmaskot otra melus.
Eksistē pieņēmums, ka melojot cilvēks kļūst nervozs. Taču pētījumi pierāda, ka sistemātiski melotāji nemaz nekļūst nervozi, melojot. Vai policisti spēj pamanīt melus labāk nekā „parastie cilvēki“? Jā, tā patiešām esot. Atšifrēt melus palīdzot apmācība un treniņš. Pagaidām sabiedrībā cirkulē pārāk daudz pieņēmumu par melotājiem, kas neatbilst patiesībai. Piemēram, tiek uzskatīts, ka melojot cilvēks kļūst nervozs uz skatoties uz augšu vai sāniem. Tā nav taisnība, jo melotājs var uzvesties arī pavisam citādi. Pēc pētnieka domām, nav tādu universālu lekālu, kurus varētu piemērot cilvēkam, lai atklātu viņa melus. Bez tam jāņem vērā, ka liela daļa melotāju sajauc patiesību ar meliem un tad šādu „rosolu“ sašķirot gandrīz nav iespējams.
Kā profesionāļi šķiro melus?
Ja policijas izmeklēšanas procesā ir profesionāli jānošķir meli no patiesības, tad izmeklētājam jāizveido sarunas stratēģija, kuras rezultātā iespējams pamanīt nepatiesības un melus pratināšanas gaitā. „Sākumā nav jēgas ķerties pie melu atmaskošanas, bet gan saskatīt patiesību un nepatiesības“, – domā Ūla. Kā to dara? Izmeklētāja darbā šis mērķis netiekot izvirzīts – pieķert melos. Tiesa izlems, kas ir patiesība un kas meli. Taču tieši pats pratināšanas process, ja to izdodas veidot stratēģiski gudri, var atklāt uz iezīmēt nepatiesības un melus. Tādā gadījumā notiek intensīva spēle sarunas gaitā un finālā tiek izspēlēta atmaskotāja kārts.
Otrs svarīgākā lieta – nesasteigt vērtējumu. Netraucēt cilvēkam norunāt visu līdz punktam. Vēstījuma loģika ātri parādīs, vai cilvēks stāsta pēc kārtas vai „lēkā“ un izdomā notikumu gaitu. Tikai tad, kad ir izstāstīts viss, var sākt salīdzināšanu pa epizodēm. Piemēram, ka kādas slepkavības vietā uz glāzes tiek atrasti kāda cilvēka pirkstu nospiedumi, bet viņš savu klātbūtni notikuma vietā noliedz, tad nav jēgas uzbrukt un kaunināt. Pamazām izjautātā persona atzīstas, ka ir braukusi ar automašīnu garām attiecīgajam namam un pēc konfrontācijas ar lieciniekiem atzīst, ka ir bijusi iekšā arī telpās. Tikai pēc tam ir jēga parādīt melotājam pirkstu nospiedumu pierādījumus. Tad stāsta saturs pēkšņi mainās un tiek radītas jaunas versijas, kas ir tuvāk patiesībai nekā iepriekšējie stāsti.
Kā sadzīvē iespējams pamanīt melus?
Pēc Ūves Kronkvista domām to var izdarīt tikai tad, ja mums ir vairāk pierādījumu nekā melotājam šķiet. Ir jābūt faktiem un liecībām, lai sāktu sarunu ar melotāju. Ja kādai sievietei vai vīrietim šķiet, ka viņas partneris ir neuzticīgs un redzēts „bīstamā“ zonā, tad ir jālūdz lai aizdomās turētais pats vispirms izstāsta, kur bijis un ko darījis. Ja melotājs tiek uzrunāts nesagatavots, tad viņu daudz vieglāk pieķert vēstījuma nesakritībā ar faktiem, kas ir jūsu rīcībā. Šādos gadījumos esot varīgi nekrist histērijā un nesākt priekšlaicīgi „skriet pajūgam pa priekšu“, jo var izrādīties, ka aizdomas ir nepamatotas.
Pirmais, ka būtu jāzina un jāsaprot, ka mēs cilvēki – ļoti slikti redzam un saprotam, ka citi melo. Nevajag sevi uzskatīt par pārāk viedu šajā jautājumā. Visai bieži tieši tāpēc mēs apvainojam dažādos grēkos cilvēkus, kas faktiski ir nevainīgi un godīgi, bet nesaskatām bezkaunīgu melotāju deguna priekšā. Tātad pirmais, kas jāatceras – melotāju atmaskot ir grūti. Daudz vieglāk ir melos apvainot nevainīgu un godīgu cilvēku.
Otrais – nav lekāla vai universālu pazīmju, ar kuru palīdzību var atšķirt melotāju no nemelotāja, Nav piesarkušas sejas, stresa, skatīšanās uz augšu, uz labo vai kreiso istabas stūri. Nav. Tātad ar šo faktu ir jāsamierinās.
Treškārt, nedrīkst pārāk ātri un sasteigti izlemt, kurš melo un kurš nē. Ja mēs izlemsim, ka A melo, tad visiem spēkiem centīsimies savākt materiālu, kas šo cilvēku atmasko. Tātad mēs meklēsim nevis objektīvus pierādījumus, bet tikai tādus, kas apstiprina mūsu pieņēmumu. Izmeklējot melu situācijas ir ļoti jāuzmanās no pārsteidzīgiem lēmumiem.
Vai ir vērts atmaskot melus?
Ceturtkārt, ir jāsagādā pierādījumi, nevis pieņēmumi. Ja būs daudz pierādījumu, tad melotājs zaudēs sarunas gaitā. Faktiem ir jābūt vairāk nekā melotājs spēj iedomāties. Tikai un vienīgi faktu un pierādījumu pārsvars var palīdzēt uzvarēt cīņā ar melotājiem un nomelnotājiem. Liels faktu un pierādījumu pārsvars rada augstāku kognitīvu stresu atbildētājam un pamazām atmasko nepatiesības.
Tas katram jāizlemj pašam. Melu atmaskošana nozīmē konfrontāciju ar cilvēku, kas mūsuprāt melo. Protams, ka pēc jebkuras „atmaskošanas“ seko attiecību sabojāšana un attiecību kolīzijas, kas daudzos gadījumos ir nepatīkamas. Pirms šādas „izrēķināšanas“ privātajās attiecībās būtu jāizsver, vai sarunas gaitā ir iespējams pierādīt melus, jeb vienīgi apgalvot un apvainot otru cilvēku iedomu rezultātā. Taču pavisam cita situācija veidojas tad, kad izspiedēji un melotāji mēģina pa telefonu izkrāpt veciem cilvēkiem naudu no bankas konta. Tad šie meli ir jāatmasko un tas ir katra godīga cilvēka pienākums.
Tātad melus ir vērts atmaskot tikai tad, ja tie patiešām ievaino, pazemo vai šantažē cilvēkus. Kāpēc vispār iespējams pa telefonu pierunāt cilvēku kādam svešiniekam atdot savu bakas kontu vai samaksāt naudu nepazīstamam blēdim?
Ūla Kronkvists domā, ka to var izskaidrot ar lētticību. Cilvēkam ir tieksme noticēt enerģiskām balsīm. Tā kā lielākā daļa cilvēku slikti atpazīst melus sadzīvē, tad nav ko brīnīties, ka to vēl sliktāk saprot veci, slimi un jūtīgi cilvēki. Izspiedēji un krāpnieki zina un saprot šo sabiedriskās telpas „invaliditāti“ un izmanto to savas peļņas interesēs. „Cilvēks slikti reaģē stresa situācijā un uzbudinājumā mēdz pieņemt nepārdomātus lēmumus. Izspiedēji šo aspektu ņem vērā – vispirms rada upurī stresu un pēc tam piespiež to reaģēt zagļa labā“, – secina Ūve. Skaidrs, ka visi nav naivi un manipulējami. Taču apzvanot 100 cilvēkus, var atrasties pieci seši, kas padodas un samaksā radītā stresa iespaidā.
Tātad cilvēks melo ik dienas. Vidēji 6-8 reizes. Taču mēs to nepamanām un pagaidām neesam noskaidrojuši, kā pret šo postu cīnīties.