2011. gada 30. aprīlis
Latvijā šodien talko.
Zviedri gatavojas vakara svinībām.
Šodien, šeit tiek krauti augusti ugunskuri no zariem un baļķiem. Ap tiem, pēc dažām stundām, pulcēsies kaimiņi, radi un draugi, garāmgājējus ieskaitot. Stāvēs, skatīsies liesmās, dziedās par pavasari un drebināsies no nakts dzestruma.
”Vēl ir auksts!”- teiks vieni.
”Jā, vēl tikai Valpurģi, uz siltumu jāpagaida!” – atbildēs citi.
Tagad, kamēr līdz liesmu laikam atlikušas dažas stundas, tiek pārbadīts vai ugunskura krāvumā neslēpjas kāds palaidnīgs ezis vai citas dzīvas radības. Mājās tiek gatavota maltīte – siļķes ar kartupeļiem un pie viena daži ierauj kādu degvīna uzlējumu – ”lai pie ugunskura nenosaltu”.
Pēc Valpurģiem kurināt ugunskurus vairs nedrīkst (tikai norādītās vietās) un Jāņugunis šeit vairs neliesmo kopš 50.gadiem.
Uguns ir maģiska lieta. Majestātiska un hipnotiska. Rosina idejas un pielūgsmi. Papētīju literatūru – ” vakaros viņi, aprīļa pēdējā dienā, iededz savus lielos ugunskurus pakalnu virsotnēs. Katram ciemam ir savs ugunskurs. Ap to dejo jaunieši. Gados vecākie zviedri pa to laiku pēta kurp vējš nes liesmas – uz ziemeļiem vai dienvidiem. Ja uz ziemeļiem, tad būs auksta vasara. Ja uz dienvidiem – tad vasara būs silta un saulaina.” (Sir James G. Frazer, 1922.).
Tagad Zviedrijā ar šo minēšanu un prognozēšanu ”veci ļaudis” vairs nenodarbojas. To dara avīzes.
Rituāli pie uguns mēdz būt dažādi. Viljama Goldinga ”Mušu valdniekā” uguni aizdedzina, sākumā kā signālu, bet vēlāk – lai izrēķinātos ar citādi domājošajiem. Par to pašu filozofē Fausts ar Mefistofeli un Dante savos elles lokos.
Uguns ir visnežēlīgākā. Tajā neizdzīvo nekas. Viss pārvēršas pelnos.
1670. gadā jauns puisis no laukiem ieradās Stokholmā darbos, taču par viņa galveno nodarbošanos kļuva baumu izplatīšana. Tieši viņa rosības rezultātā Stokholmas Dienvidu reģionālā tika iekārtots karātavu kalns un sākta raganu dedzināšana. Juhans Juhansons Grilis paguva norādīt uz vairākām ”raganām”, kas dzīvoja kaimiņos. Viņam pievienojas domubiedri (bērni un pieaugušie) un raganu medības gāja vaļā! 1676. gada 24. aprīlī, patiecoties Juhana ”fantastiskajām liecībām” Annu un Britu sadedzināja ”kā raganas”. Pēc tam raganu dedzināšana turpinājās un beidzās ar Mālinas un vācu Annikas sadedzināšanu liesmās. Stokholmas pilsētas arhīvā ir pat dokuments – ”kvīts” par izdevumiem Mālinas sadedzināšanā. Pilsēta ir maksājusi par malku, auklām, tukšām darvas mucām un degmaisījumu, jo Mālinu Stokholmas centrā sadedzināja dzīvu. Pret viņu bija liecinājušas pašas meitas.
Ugunskura gatavošanas laikā Mālina atteikusies nožēlot grēkus un turpinājusi strīdēties ar bendēm. Vienalga – uguns viņu aprija.
Visinteresantāk ugunskuru apraksta Tūve Jansone. ”Troļļu ziemā” nav runa par Valpurģa liesmām, bet par liesmu maģiju. ”Liesmas uzvirmoja acumirklī līdz debesīm. Tās rēca kā lauvas un spoguļojās ledū, kas gulēja zem kājām. Garām aizskrēja klusa, gandrīz nemanāma dziesmiņa. Tā bija neredzamā pele. Nokavējusies. Joza skatīties ziemas rituālus. Visapkārt dejoja lielas un mazas ēnas. Savādie sita bungas ar astēm. ”Paskat, kur sadeg tavs dārza krēsls!” – teica nejaukā Mija.”
Tā bija patiesība.
Dega.
Šovakar Zviedriju sagrābs liesmu maģija. Pirmo reizi šie svētki šeit esot svinēti 1711. Gadā un turpinās jau 300 gadus.
Veiksmīgu pavasara sagaidīšanu!
Tiekamies maijā!