By Andreariverac – Own work, CC BY-SA 3.0, Link
Teksts vienmēr kaut ko pavēsta. Tā var būt informācija, viedoklis, sajūtas vai konstruktīvs ieteikums. Liela nozīme ir tam kā vēstījums tiek realizēts. Proti, vai pateikts ir pietiekoši skaidri un saprotami. Komunikācijas pētījumi konstatējuši vairākas izklāsta formas, kas sasniedz savu mērķi. Panāk, lai uzrunātais cilvēks saprot ko viņam grib pateikt. Ir noskaidrotas arī barjeras un trokšņi, kas traucē uztvert ziņojumu.
Pašlaik daudz lasām ekrānā, kas piedāvā jaunu pieraksta formu ar nosaukumu hiperteksts, kuru sāka aprakstīt jau 1960. gadā (Nelson, 1981). Aktīvai lietošanai to sāka izmantot tikai trīsdesmit gadus vēlāk (Landow 2006) un tagad šāds pieraksts ir jau mūsu komunikatīvā ikdiena. Uz jaunā pieraksta bāzes ir izveidojusies specifiska proza, dzeja, žurnālistika un salīdzinoši jauni ekrāna mākslas veidi. Šajā pētījumā centīsimies noskaidrot hiperteksta izmantojuma ieradumus latviešu lasītāju vidū un noskaidrot kā ekrāns izmainījis mūsu lasīšanas rutīnas.
Būtu lieliski, ja daudzi un dažāda vecuma lasītāji piedalītos šajā aptaujā.
Iespējams, ka „digitālie jaunieši“ (tie, kas uzauguši ar ekrānu, nevis grāmatu rokās) šodien lasa citādi nekā viņu vecāki. Var gadīties, ka „papīra grāmatu paaudze“ lasa un saprot vienlīdz labi parasto tekstu uz papīra un arī hipertekstu internetā. Nav izslēgts, ka hipersaites (šķērsatsauces) palīdz un bagātina lasīšanas rezultātā iegūto informāciju. Taču nav izslēgts, ka tās traucē un bremzē lasīšanas procesu. To visu mēs vēlētos uzzināt no šīs aptaujas rezultāta.
Tāpēc piedāvājam aptauju:
www.visidati.lv/aptauja/1487728570/
Atliek piebilst, ka studenti saņems instrukcijas un palīgmateriālu auditorijā. Pārējiem aptaujas dalībniekiem mums jāatvainojas par to, ka sekojošais teksts aptaujā „iegāja“ bez hipersaitēm (iekrāsotajiem vārdiem/šķērsatsaucēm).
Tātad nr 16. būtu jāizskatās šādi:
Izlasiet šo pasakas tekstu:
Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilni, un tāpēc noliekušies uz zemi. Gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums. Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi.
“Vai tev kauna nav,” tā kādu reizi meža ābele prasīja dārza ābelei, “ka tu dārzniekam ļaujies sevi aizskart un zarus nogriezt? Skaties uz mani!
Pateicamies visiem, kas veltīs savu laiku šai aptaujai!
Liels paldies!