Šovakar Ziemassvētku vakars. Aiz loga posts Ukrainā. Šeit Stokholmā man vakar Mats jautāja par šo karu. Vai mēs Latvijā arī dzirdot kā krievi bombardē Ukrainu. Vai mēs dzirdot? Brīdi domāju un apstiprināju, ka dzirdam gan.
- Tad jums tur smagi, tajā Latvijā, – nopūtās vīrietis.
- Jā, smagi, – piekritu.
- Tas viss varētu beigties, vai ne? – viņš jautāja atkal un pats zināja atbildi.
- Varētu kaut rīt!- piekritu.
- Vai Tu brauksi atpakaļ?
- Jā, braukšu.
- Nav bail?
- Ir.
Sniegs krīt biezām pārslām un pieķeru sevi, ka pārāk daudz domāju par ieročiem. Par tādiem, kas spētu iztriekt krievu ārā no Ukrainas un aizliegt viņiem baidīt pasauli ar savu reliģiju un atombumbām. Par veidu kā krievus atradināt no sajūtas, ka viņi ir vērtīgi un viedi. Tad, iespējams, atrastos kāda grupa, kas aiztriektu Putinu un sāktu savest kārtībā valsti, kas pagaidām spēj būt tikai ļauna.
Sniegs turpina mērcēt zemi un pāris aitas aiz žoga blēj kā taures. Visām biezi kažoki un dekoratīvas pozas Ulriksdāles pils parkā. Tepat līdzās karaliskajām aitām, stokholmieši turpina drūzmēties ap saviem „Ziemassvētku galdiem“. Tajos var baudīt lieliskas tradicionālās delikateses kopā ar radiem un draugiem šajā jaukajā svētku brīdī.
Latviešiem nav šādu tradīciju. Tur svin pašus svētkus, nevis iesildīšanos pie gariem zviedru galdiem iepriekš. Katram savs un tieši tāpēc lielisks un unikāls ir šis saulgriežu laiks.
Šovakar, kad mums eglītes tiks iedegtas un visi drudžaini centīsimies atcerēties pantiņus vai dziesmas, kas jānoskaita pie eglītes (dāvanu saņemšanai), padomāsim par cilvēkiem zem drupām Kijivā, Černivcovs vai Harkivā. Par iedegto egli Kijivas centrā, kas liesmo un zaigo kā protesta kustība Putina tumsā.
Šādā reizē varu servēt pāris briesmu stāstu, kas man tīri labi patīk. Preteklis no Putina galma Dmitrijs Rogozins savu 59. dzimšanas dienu svinēja okupētās Doņeckas restorānā. Ēda nejēdzīgi daudz, dzēra vēl vairāk un tad pēkšņi uz galda nokrita trīs ukraiņu raķetes. Sprādziens. Bojā gāja divi Rogozina viesi, bet vairāki tika ievainoti. Rogozins tomēr palika dzīvs, tika aizvests uz Rostovu Krievijā, kur viņu operēja. Vai ukraiņu šāvēji kļūdījās? Nē, jo Rogozins ir „liela zivs“ Putina galmā – bijušais vēstnieks NATO, premjera vietnieks un ļoti tuva uzticības persona Kremļa fīreram. Roskosmos priekšnieks. Interesanta ir Rogozina saite ar Ukrainu un zīmīgi viņa izteikumi pirms kara. Kādā senā videoierakstā (ap 2000.gadu) var redzēt kā Rogozins izmanto vācu nacistu sveicienu un pats ar sevi ir ļoti apmierināts. Jā, viņš ir ekstrēmi labējas krievu partijas dibinātājs un par savu politisko orientāciju nekad nav kautrējies. Taču tagad ir galvenais Ukrainas „denacifikācijas“ uzmundrinātājs. 2017. mikroblogā Twitter Rogozins rakstīja sekojošu tekstu: „Tas, kas pašlaik notiek Ukrainā ir milzīgs drauds visai krievu tautai. Krievu vēsturei, krievu valodai un krievu civilizācijai. Ja mēs viņus nepiebeigsim un neizdarīsim to, kas mūsu vecvecākiem neizdevās, tad mūsu bērni un bērnu bērni ies bojā…tad saņemsim no iznīcināsim viņus. Pieliksim punktu. Beidzot!“
Pēdējo mēnešu laikā Rogozins vadīja okupētajā Doņeckā organizāciju „Cara vilki“ , kas apgādā vietējos gropējumus ar ieročiem.
Kurš mēģināja novākt Rogozinu okupētajā Ukrainas zonā? To nav grūti uzminēt, taču neviens no ukraiņu puses nav pieteicies kā šī pasākuma autors.
Kā šāda operācija tiek veikta? Par to tika pajautāts pensionētajam ukraiņu ģenerālim Mihailam Samusam. Radio programmā „Doneck realii“ (kuru finānsē ASV) viņš pateica sekojošo: „ To jums neviens nepaskaidros. Kā tad mēs nogalināsim nākošo, ja tagad izstāstīsim kā tas tiek darīts? Nē, neko nepaskaidrošu. Tad viņi visi pārtrauks šādi svinēt un izdzīvot.“
Tai pat laikā Krievija atsākusi smagi bombardēt Hersonu. Tur nogalināti seši civiliedzīvotāji un 18 ievainoti.
Traģiski.
Novēlu visiem garīgu un pārdomu bagātu šo Ziemassvētku vakaru.
Jaukus svētkus mums visiem.
Attēls : Ziemassvētki ir klāt. Karla Larsona gleznojums