Tāpat kā parasti. Tā atbildēs ukraiņi. Liktenīgajā 23.februāra vakarā Marina sēdēja studentu kopmītnes istabiņā Novakahovkā un mācījās. Viņai ir 19 gadu. Tāpēc visādām baumām par kara sākšanos meitene nepievērsa vērību. Dienvidukrainā mēdzot mēļot par krievu ākstībām regulāri. Loģiski, ka  armijas koncentrēšanā pie Ukrainas robežām, nekādas emocijas vai bažas neizraisīja. Jā, pēc Krimas okupācijas 2014. bija neomulīgi, jo tur pavadītas vairākas bērnības vasaras. Taču nevar cilvēks sāk satraukties par kaimiņvalsts „ņemšanos“ gadiem. Nē, tas nav iespējams. 

Pāris kilometrus tālāk, Dņepras otrajā pusē, Marinas mamma tobrīd lika gulēt mazo brāli. Arī viņa bija saklausījusies baumas par kara sākšanos, bet nopietni šīs runas neatvēra. Senajā zviedru ciemā visi bija līdzsvaroti un panikā nekrita baumu dēļ. Tonakt Marina ātri gāja gulēt, bet jau nākamajā rītā viņu pamodināja eksploziju bliezieni. Aiz loga liesmoja ugunsgrēks. Zvana mamma un jautā kas noticis. „Nezinu“, -taisnojas Marina. Taču pēc brīža abas saprata, ka krievi okupējuši Dņepras kreiso krastu, Kahovkas dambi un tas nozīmē, ka tilts pār upi tagad ir krievu kontrolē. Lai aizbrauktu mājās, nāksies doties cauri krievu zonai. Pie studentu kopmītnes lejā sāk kaukt ātrā palīdzība un ugunsdzēsēju mašīnas. Mamma zvana vēlreiz un pieprasa, lai meitene „tūliņ pat“ nāk uz mājām. Taču autobusi nekursē un krievi nevienu nelaiž pāri tiltam. Pirmais ko okupanti dara – nomaina visus Ukrainas karogus pret krievu karogiem.      

Trešā persona šajā stāstā ir 33 gadus vecais zviedru zemnieks Emīls Jākobsons.  Viņš dzīvo pie Visbijas Gotlandē, kur mantojis saimniecību no vectēva un tēva, un pašlaik klausās radio. Pārtrauc savu rīta cēlienu pie lopiņiem un šausmās saprot, ka ir sācies karš. Krievija uzbrukusi Ukrainai. Uzmeklē kartē aneksijas virzienus un zina, ka ir ļoti veicies tieši tāpēc, ka viņš nedzīvo teritorijā, kuru krievi iekārojuši. Cik tālu krievi pavirzījušies? Jā, tur  – tālajā Ukrainā varēja šobrīd atrasties arī viņš pats. Ja vecvecāki nebūtu aizbraukuši uz Zviedriju tieši tāpat kā to izdarīja daudzi citi. Pirms simts gadiem.  

Apņēmība rīkoties

Kara starta haosā Marina nolemj apmesties pie paziņām netālu no Novakahovkas. Taču panika ir klāt arī tur. Cilvēki uz ielas raud balsī vai šņukst, metas projām nesaprotamos virzienos un virs galvas žvadzēdamas joņo krievu kara lidmašīnas. Telefona sakari ir pārtrūkuši un mammai vairs piezvanīt nav iespējams. Veikali aizveras, neviens neņem pretī bankas maksājumu karti, bet skaidras naudas maciņā viņai vairs nav. Būtu jābēg uz Zviedriju. Par to ir domāts arī agrāk, pēc Krimas okupācijas, piemēram. Taču tolaik Ukraina neskaitījās kara zona un zviedru iestādes uzturēšanās atļauju atteica. Tagad ir citādi. Tagad notiek reāla kara darbība. Pēc nedēļas Marinai izdodas izspraukties cauri krievu militāristu patruļu filtriem, nokļūt Dņepras viņā krastā pie mammas. 

• Mēs brauksim uz Zviedriju, – viņa ir izlēmusi. Tas notiek pēdējā brīdī. Jau nedēļu vēlāk Senais zviedru ciems Ukrainā nonāk krievu okupācijas zonā. 

Senais zviedru ciems ir zviedru kolonija, kurā dzīvo zviedru emigrantu pēcteči kopš 1781.gada. Daži joprojām runā zviedru valodā, bet vairums savu valodu ir aizmirsuši, jo vecvecāki bija spiesti pamest Igaunijas salas ķezarienes Katrīnas lēmuma rezultātā. Toreiz igauņu zviedriem cara armija lika atstāt dzimtās mājas un cariene solīja auglīgas zemes dienvidos. Tādejādi no Baltijas jūras igauņu salas izceļoja ap 1000 igauņu zviedru, kas apmetās pie Dņepras, izveidojot tur savu – zviedru ciemu. Uzbūvēja baznīcu, svinēja Vasaras saulgriežus, luterāņu lieldienas un Ziemassvētkus. Saglabāja seno Hijumā salinieku zviedru valodu, kas būtiski atšķiras no šodienas modernās valodas. Pēc revolūcijas Krievijā, vairums ciema iedzīvotaju vēlējās atgriezties Zviedrijā. 1929.gadā krietns pulciņš iekāpa kuģītī un pa jūras ceļiem sasniedza senču zemi. Visi apmetās Gotlandē. Turp marta sākumā devās arī Marina. Pa šo laiku viņa jau iemācījusies zviedru valodu un tulko ukraiņiem slimnīcās. Vai viņa ir laimīga? Nē, nav. Panikas lēkmes uznāk pašas no sevis, visnepiemērotākajos brīžos. Varbūt tas tēta dēļ, kuru savāca „vēzis“ īsi pirms kara. Starp citu, Ukrainā Marina (un citi ciema jaunieši) kautrējās runāt ar vecākiem zviedru valodā. „Nevajadzīgā valoda“ toreiz likās kā apgrūtinājums. Tā tas notiek svešumā. Visai bieži.

Kā bēgšana notika? 

Viss esot bijis liela improvizācija. Pa ceļam uz mājām no Novakahovkas, krievi viņu aizturējuši deviņas reizes. Nācās mānīties, uzdoties par palīdzības organizācijas darbinieci. Tā tiekot garām krievu šķēršļiem. Visbeidzot patiešām palīdzības organizācija palīdzēja. Telefona zvans nakts vidū un komanda ierasties 15 minūšu laikā pie krustojuma. Mazais brālis pamodināts ir tā satraucies, ka raud balsī. Toreiz visu izšķīris pareizais „taimings“. „Ja cilvēks pagūst pazust līdz krievu ienākšanai, tad var aizmukt. Ja nepagūst, tad – sēdi zem krievu tupeles un rēķinies, ka tev pat suņu būdu viņi nozags“, – atceras Marina.  Kāds kaimiņš esot piekritis palīdzēt un aizvest līdz lielceļam. Pēc tam stāvēšana ceļa malā un cerība, ka glābējs – autobuss patiešām ieradīsies kā solījis.Mobilais telefons noslēpts zābakos, lai krievi neatņem. Beidzot transports parādās, var iekāpt un iespiest mazo brāli starp mammu un somu. Šoferis pieprasa turēt muti un nekādā ziņa netikt, ka pasažieri grasās pamest valsti. „Citiem nepaveicās, bet mēs nokļuvām līdz stacijai“ – stāsta Marina. Pēc tam ceļojums cauri Eiropai un 24.martā – Visbija. 

Alas sniegs uz salas

Marinas ģimene pašlaik apmetusies Alā, Gotlandē. Katru dienu te snieg. Pārslas birst un birst no debesīm ciemā ar nosaukumu Ala, kas atrodas uz salas. 

Nams pieder Emilam. Tam pašam, kurš toreiz 24. februārī uztraucās par kara sākšanos Ukrainā. Turpat netālu apmetušiem citi Senā Ukrainas zviedru ciema ļaudis. Galvenais jautājums: „ No kuriem Tu esi”“ un nozīmē vēlmi saprast kurai senajai Igaunijas salas Hijumā ģimenei bēglis piederīgs. Marina pieder Emila dzimtai. 

Emila vecmāmiņa un vectēvs bija to emigrantu skaitā, kuri izceļoja no Ukrainas zviedru ciema 1929. gadā. No 900 emigrantiem 500 nonāca Gotlandē un apmetās tur uz dzīvi. „Ukraiņi“ izrādījās darbīgi un prasmīgi. Vietējie viņus pieņēma un uztvēra kā savējos. Citiem, kas apmetās citos Zviedrijas reģionos, nebija tik veiksmīgs atgriešanās stāsts. Daļa no neveiksminiekiem atgriezās atpakaļ Ukrainā.  Marinas vecvecākus ieskaitot.

Emila vecmammu Jūliju vietējie Gotlandē esot saukājuši par „krievēnu“ un iespējams tāpēc viņa centās toreiz kļūt zviedriskākā par zviedriem, nesaglabājot ukraiņu valodu. Pieaugusi precējās ar vietējo gotlandieti un kļuva par 200% zviedrieti. Tā tas bieži notiek ar imigrantiem. Viņi vēlas iekļauties un nebūt pamanīti kā ārzemnieki. Jūlijas bērni bija drosmīgāki un nekautrējās no tā, ka ome atbraukusi no Ukrainas. Piedalījās sena zviedru ciema atbraucēju organizācijas veidošanā Gotlandē un pat vairākas reizes aizbrauca uz Ukrainu, lai aplūkotu ciemu, kurā zviedri dzīvo joprojām. Visbeidzot iznāca tā, ka katrs desmitais gotlandietis ir ar radnieciskām saitēm senajā Ukrainas zviedru ciematā. 

Tā tas notiek. 

Attēlā Marina Visbijā (SvD)