Rudens ir klāt. Neatkarīgi no kalendāra.

Šorīt, skrienot krosiņu, atradu šo apšu beku. Asfaltētās taciņas malā. Lepnu un izaicinošu. Cik labi, ka zviedri jorpojām nepazīst sēnes un lasa galvenokārt tikai gailenes (jo tās ir dzeltenas) un reizēm arī baravikas! Ražas laiks sēņu plantācijā šeit ir klāt.

Ieskaitot paslinkus sēņotājus, kas nejaudā pat iegriezties mežā…

No apšu bekām un visām pārējām sēnēm (ar iesārtām cepurītēm) vietējie sēņu lasītāji te bēg pa gabalu. Tās ir manējās.

🙂

Drēgnums spraucas cauri siltajiem saules stariem un uz ielas var redzēt visādi tērptus cilvēkus. Sākot ar jauniešiem mazos krekliņos un šortiņos un beidzot ar nopietniem ļaudīm, kas uzcirtuši mēteli un ievīstījušies šallēs. Daudzveidība grezno.

Kāds rakstnieks šorīt rīta radio komentārā runāja par ticīgo kariem kādā ziemeļzviedru pilsētiņā, kurā ”daži” atrāvās no etablētās draudzes un automātiski kļuva par ”izstumtajiem”.  Pēc tam no šī grupējuma atdalījās vēl daži un kļuva par ”izstumto izstumtajiem” utt.

Secinājums – mums patīk, ja visi domā un ģērbjas vienādi. Tad jūtamies stabili. Jo visi ir vienādi.

Brīvība dod iespēju domāt un ģērbties dažādi un šis apstāklis sarežģī ainavu. Rodas pārāk daudz ”citādo”, kurus mēs pamanāmies ”izstumt”, lai sodītu par viņu citādību. Automātiski attīstās vēl citi izstumto izstumtie un daudziem šķiet, ka tā ir ”sabiedrības šķelšana”.

Atļaut citādību nozīmē šķelt sabiedrību?

Nedomāju, ka tā. Vienkārši – mēs agrāk nezinājām, ka esam tik dažādi.

Sadrupusī sabiedrība beidzot parāda savas reālās (agrāk apslēptās) aprises un patiesā aina nostājas mūsu priekšā kā dzestrs rudens rīts, kurā katrs ir ģērbies, izskatās un domā citādi.

Garīgi un fiziski. Estētiski un morāli.

Sabiedrības patiesā seja, kas ir tik nepārskatāma un grūti sistematizējama, turpina daudzus uztraukt. Mieru, tikai mieru!

Decentralizācija un sadrupšana neliecina neko sliktu.

Samierināsimies ar šo progresa soli.

🙂

Tikmēr pētnieki Karaliskajā Tehniskajā augstskolā konstatējuši, ka katrs desmitais sabiedriskā transporta (autobusa) vadītājs brauc tā, ka pasažieriem paliek slikti.

Protams, ka daudzi no mums jūtas slikti autobusos.

Braucot paliek slikta dūša.

Īpaši bērniem.

Tātad – vai nu braucējs pats vainīgs (nepacieš objektīvu salona šūpošanos), vai arī vainīgs ir šoferis, kas neprot braukt un ar savu braukšana stilu izsauc pasažieru slikto dūšu.

Pateicoties zinātniskiem testiem KTH tagad ir atklājies, ka katrs desmitais autobusa šoferis brauc pārāk agresīvi un ar savu braukšanas stilu iztaisa braucēju slikto dūšu. Šodienas testa tehnika (GreenBox) perfekti reģistrē, kā šoferis uzņem ātrumu, kā bremzē un kā uzvedas līkumos.

Braukt videi labvēlīgi tagad nenozīmē tikai degvielas taupīšanu, bet arī pasažieriem labvēlīgu braukšanas stilu. Acīmredzot, autobusiem tomēr vajadzīgas mērierīces, kas kontrolē kā šoferis brauc un signalizē, ja normas teiks pārsniegtas. Pašlaik šajā vizrienā KTH pēta nopietni un pamatīgi un nav izslēgts, ka drīz mēs šādus autobusus saņemsim.

Līdzīgus pētījumus veikuši arī briti. Noskaidrojies, ka 25% no turienes autobusu pasažieru jūtas regulāri slikti pēc ilgstošas ceļošanas autobusā un 12% no iedzīvotājiem ir jūtīgi pret šūpošanos un viļņošanos, 2% pēc braukšanas autobusa ir vēmuši.

Sāksim izglītot šoferus?