Vēlēšanas ir garām. Tajās uzvarēja nevis partija “Apvienotais Saraksts”, bet Andris Kulbergs pats. Viņš (tieši tāpat kā Artuss Kamiņš) bija izvēlējies sev neapmierināta kritiķa tēlu un šaustīja savos “talking head” video visus un visu. Apsūdzot valsts pārvaldi, ministrus, ierēdņus, sabiedriskās organizācijas un visus pārējos. Aktīvā un skaļā pozīcija, asā vēršanās pret kļūdām un neefektīvu budžeta tērēšanu piesaistīja protestējoši noskaņoto elektorātu. Politiķi (Trampa iespaidā) ir iecienījuši šādu sarunu ar publiku (bez starpniekiem medijiem). Tā var emocionāli paust savu viedokli, izskatīties “tuvāks tautai” un piesaistīt uzmanību ar dinamiskiem titriem un montāžu. Tā var kļūt par nacionālo varoni arī melojot. Priekšvēlēšanu perioda laikā.
Vai tā bija patiesība ko Kulbergs stāstīja. Vai tā patiešām ir kā viņš runāja? Nē, daudzos gadījumos nebija patiesība. Taču tauta noticēja un iemīlējās. Rezultātā par Kulbergu nobalsoja rekordliels vēlētāju skaitlis jeb 35,29% balsotāju. Tas ir neparasti daudz. Kāpēc tā notika?
Pēc manām domām ir divi iemesli. Pirmais – populisms un otrais – sliktais masmediju darbs Latvijā.
Latviešu vēlētājs ir tieši tāds pats kā balsotājs ASV vai Francijā. Arī te daudziem sķiet, ka esošās partijas un politiķi gadiem ilgi nespēj atrisināt samilzušās problēmas un tāpēc tauta gaida tādu, kurš sola “visu sakārtot” un runā vienkāršā, saprotamā valodā. Kulbergs (savā retorikā) lietoja Trampa argumentāciju: ka viss šajā pasaulē ir melnbalts: “sliktie elites pārstāvji” un “pareizais tautas aizstāvis”. Tāpēc mēs nāksim un visu sakārtosim.
Daļai sabiedrības šķiet, ka demokrātiskās diskusijas un kompromisi ir pārāk lēni, tāpēc simpātijas iegūst tie, kuri izskatās kā stingri (stingrā roka), izlēmīgi (darītājs nevis runātājs) un nebaidās sastrīdēties ar citiem (uzbrūk, nevis aizstāvās). Tādejādi uzvarēja tieši Kulbergs, nevis partija “Apvienotais Saraksts”, jo šai partijai nav ideoloģiskas orientācijas.
Tas ir ambiciozu ļaužu rosols, kas vēlas nonākt pie varas. Izmantojot lokomatīvi un lielu propagandas mašīnu. Vienotas politiskas vai ideoloģiskas nostājas viņiem nav, jo populisms parasti apvieno ļoti dažādas grupas. Tik dažādas partijas kā, piemēram, FPÖ Austrijā, AfD Vācijā, PiS Polijā, Grieķijas Syriza un Itālijas piecu zvaigžņu kustība, visas arī ir populisti, kas faktiski sastāv no “uzskatu rosola”. Viņi slēpjas gandrīz visur un izlec uz skatuves brīdī, ja demokrātijai drīkst uzbrukt. Satrauc un dezorientē.
Šī ir būtiska Latvijas krītambedre. Vēlētāji joprojām nesaprot kas ir labējās un kas ir kreisās partijas. Ko tās konkrēti dos? Man? Viņi ir pārliecināti, ka ideoloģijas visār nav. Ir tikai teorētiskas teorijas un atrautas lietas no reālās dzīves: “Manas problēmas nav ne kreisas, ne labējas – man vajag, lai ceļš ir salabots, slimnīca strādā un cenas ir normālas.” Latviešu vēlētājs nesaprot kura partija labos ceļus un kura nekad nesavedīs kārtībā veselības aprūpi trūcīgajiem. Tāpēc labāk izvēlas uzņēmējus (biznesa cilvēkus: Škēle/Kulbergs) kas sola “saimniekot ar galvu” un viss. Domāju, ka viens no būtiskajiem iemesliem ir mūsu vēlētāju nespēja saprast, ka politikā nekad nav “labie veči”, “laimes lāči” un, ka labs saimnieks jeb uzņēmējs nekad nebūs labs politiķis. Ticība atbrīvotājam un “lāčplēsim” turpinās. Te vainīgs ir sekundārās socializācijas trūkums, kuru masmediji nav veikuši.
Otra un manuprāt būtiskākā lieta ir Latvijas nespēja psiholoģiski aizstāvēties pret botu un troļļu armijām sociālajos medijos. Tradicionālie mediji (radio, TV, prese) jau sen vairs nav ietekmīgi un “sarunu galdu” tāpēc pievākuši organizētās propagnadas grupējumi no Krievijas un no agresīvajām latvju partijām FB, X u.c. Tie arī nosaka toni un viedokli par to vai Latvija ir vai nav laba valsts. Tā kā krievu troļļi un boti konsekventi izplata ideju par Latviju kā neveiksmīgu valsti un šīm toņkārtām aktīv pieslēdzas karojošo partiju uzbrūkošie propagandas bataljoni, tad nav jābrīnās par cilvēku krišanu depresijā un attiekšanos iet uz vēlēšanām. Jo “viss ir slikti”.
Viltīgais vienmēr slēps savus nelāgos nodomus kā adatu vatē. Mēs to pamanīsim tikai vēlāk. Taču mani satrauc pavisma kas cits. Tas, ka joprojām nav iespējams paskaidrot un iemācīt sabiedrībai demokrātijas ābeci un reizrēķinu. “Šokējoši, ka ir vieglāk uzskridzināt atomu, nevis cilvēka aizspriedumu” (Alberts Einšteins)
Ilustrācija: Elene de Soto
