Lielbritānijas skaļā un teatrālā izstāšanās no Eiropas Savienības (Brexit) nav izgaisusi no atmiņas. Tam sekoja ekonomiskā stagnācija un politiskie nemieri. Vai šie apstākļi nav pamudinājuši atskatīties uz neseno pagātni? Pavērtēt notikušo? Kas īsti ir noticis ar Cool Britannia? Tagad? Pēctečeres ērā? Kā šie notikumi ietekmē karu Eiropā?
“Laikmets”, kas sākās pēc “aukstā kara” beigām, ir beidzies. Tā vairs nav. Tā vietā nostājies kas jauns. Proti – “Brexit periods” un tam sekojošā politiskā, ekonomiskā un identitātes nenoteiktība. Lielbritānijas pārvēršanās no centra par Eiropas provinci. Šo atziņu apstiprina arī Oksfordas profesora Braiena Harisona grāmata “Yesterday: The United Kingdom from Thatcher to Covid” (Princeton University Press)
Apjomīgs darbs, 900 lappuses. Teksts pilns ar detaļām, gandrīz vai mūsdienu vēstures enciklopēdija. Vairāk rokasgrāmata, nevis stāsts. Kā jau bijušais britu enciklopēdijas redaktors, Harisons ir prasmīgs analītiķis. Iesāk ar bagātīgu politisko notikumu pārskatu, sākot ar Margarētes Tečeres atkāpšanos 1990. gadā un Džona Meidžera periodu. Līdz pat “jaunajiem leiboristiem”, Diānas nāvei, pirms pāriet uz Irāku un Afganistānu, finanšu krīzi un nonāk pie teroristu uzbrukumiem, Skotijas neatkarības centieniem, attiecībām ar ārpasauli un visbeidzot sāpīgo Brexit balsojumu un visu pārējo, kas tam sekoja.
Galvenā spriedze parādās perioda 1990. līdz 2020. gadu atspoguļojumā, kad esošā politiskā sistēma netika galā ar jaunajiem apstākļiem, izmantojot kompromisus un pakāpeniskas reformas. Jā, viņš raksta arī par citām lietām, nedaudz mazāk veiksmīgi. Piemēram, aplūko tādus tematus kā: šķira un etniskā piederība, ģimenes dzīve un seksualitāte, veselība un labklājība, izglītība un pētniecība, kultūra un atpūta. Bizness un patēriņš, emigrācijas procesi. Mani piesaistīja centrālā tēma par to vai Lielbritānija (kopš 1990. gada) ir vai nav piedzīvojusi vispārēju lejupslīdi.
Izrādās – jā, ir piedzīvojusi. Taču šī atziņa ir ietērpta ļoti niansētos atzinumos, kas kopā aizved pie atziņas, ka šī bagātā un relatīvi labi funkcionējoša valsts tomēr bija ieslīgusi ekonomiskajā stagnācijā un “pašdestruktīvā politiskā uzvedībā”. Tāpēc fināls bija tik slikts. Sekas – nejēdzīgas.
Tonija Blēra laikā Londona bija globāls centrs, ekonomika auga un leiboristu partija plānoja bruģēt ceļu valsts modernizācijai. Pat mūzikā, mākslā, kino, modē un futbolā ieplūda jauna pašapziņa un konstatējums “Cool Britannia” , kas tobrīd kļuva par devīzi visiem.
Kā varēja notikt sekojošais kritiens lejup? Pēc autora domām, pie vainas esot institucionālās normas un apstāklis, ka “ politiskā godīgums bija mazinājies”, kas visspilgtāk novērojams Borisa Džonsona laikā.
Taču pagrieziena punkts, protams, bija tautas aptauja jeb referendums par izstāšanos no ES 2016. gadā. Projekts, kuru radīja populisti un paši neiedomājās, ka tauta patiešām nobalsos par izstāšanos. Tagad izrādās, ka Brexit katastrofa esot vairāk bijis sociālās transformācijas rezultāts, nevis politiska eksperimenta sekas.
Vienlaikus tiek atzīts, ka Lielbritānijas politiskā sistēma 21. gadsimtā piedzīvojusi lielu spriedzi gan decentralizācijas, gan Skotijas neatkarības jautājuma gan arī Brexit dēļ. Taču valsts pašlaik neesot uz sabrukuma robežas. Nē, tikai krīzē. Dziļā krīzē.
Tā nu tas ir. Taču politiķi, kas haosu izraisa, paši neatkāpjas. Turpina dragāt tālāk.
Taču labi, ka atbalsts Ukrainai turpinās. Tas ir ne tikai finansiālais atbalsts, bet arī principiāli godīga nostāja, kas sekmē Eiropas drošību, Latviju ieskaitot. Lielbritānijas atbalsta nozīme ukraiņiem būtu jāvērtē ne tikai pēc piešķirtās naudasapjoma. Nē, tā ir principiāla nostādne, kas pieprasa palīdzēt Ukrainai aizstāvēties pret Krievijas iebrukumu un saglabāttiesības pašai lemt par savu nākotni. Nepieļaut, ka Krievija gūst stratēģiskus ieguvumus ar savu militāru agresiju, kasvarētu veicināt jaunus draudus Eiropas valstīm. Atbalstīt miera risinājumu, kas respektē Ukrainas teritoriālo integritāti,kā arī mazina atkārtota uzbrukuma risku no Kremļa puses. Ukrainas atbalsts un palīdzība Ukrainai ir ieguldījums pašasLielbritānijas drošībā.
Cerams, ka jaunā valdība rīkos jaunu refrerendumu un Liebritānija atgriezīsies Briselē. Cīnīsies tālāk par moderenu Eiropu, kopā ar mums.
Ilustrācija: politiķis Naidžels Farāžs bija galvenā persona kampaņā par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Farāžs šobrīd ir pārgājis uz aktīvu gatavošanos nākamajām vēlēšanām, cenšoties Reform UK pārvērst no protestu partijas par reālu valdības pretendentu. Teorētiski Farāžs var kļūt par Lielbritānijas premjerministru, taču šobrīd šādu slēdzienu nevar prognozēt kā gaidāmu vēlēšanu iznākumu. Reform UK ir viena no trim lielākajām politiskajām partijām pēc aptauju atbalsta. Jaunākajās aptaujās Reform UK atbalstot 25% vēlētāju. Foto: Franks Augšteins/AP
