Šodien es vēlētos aktualizēt jaunu vārdu – patrimonialisms. Kas tas ir? Tā ir politiskās varas sistēma, kurā valdnieks (varas šefs) uztver valsti un tās resursus kā savu personīgo īpašumu. Valsts pārvalde balstās nevis uz neitrālām institūcijām, likumiem, bet uz pakļauto cilvēku lojalitāti valdniekam. Valsts nav viena lieta un valdnieki – cita. Valsts skaitās valdnieka īpašums, tāpēc amatus un labumus viņš piešķir sev lojālajiem nevis piemērotiem un atbilstošiem cilvēkiem. Dala naudu, godu un titulus savējiem.
Sāksim ar Nigēriju. Nigērijā (un Āfrikā kopumā) ir ļoti izplatītas patrona–klienta (labdara–atbalstītāja) darījuma loģikas attiecības. Vietējie karaļi, virsaiši un ietekmīgi vīri dāsni novērtē pielīšanu un iztapšanu. Ja kārtīgi pielīdīsiet, runāsiet pa prātam, dāvināsies dāvanas, tad patrons jūs var atalgot ar labu darbu, stāvokli sabiedrībā, labo slavu un naudu. Ja ne, tad arī ģeniāli un īpaši apdāvināti cilvēki nonāk nežēlastībā un tiek izsaldēti, ignorēti, aiztriekti vai novesti līdz pašnāvībām. Diemžēl šī sistēma ir ļoti dzīvotspējīga un funkcionē ne tikai Āfrikas valstīs, kurās šis jēdziens ir radies.
Tas ir liels ļaunums. Tāpēc patrimoniālisms tiek šodien novērtēts kā viens no svarīgākajiem izskaidrojumiem tam, kāpēc Āfrikā nav attīstījušās institūcijas, kas nes labklājību visai tautai un sabiedrībai kopumā.
Šo viedokli pauž tādi Nobela prēmijas laureāti kā Duglass Norts, Darons Asemoglu un Džeimss Robinsons, kā arī Āfrikas zinātnieki kā Nikolass van de Valle, Ričards A. Džozefs, Patriks Šabals un Žans Paskāls Dalozs. Latvijā šo fenomenu ir pētījuši, bet lieto citus nosaukumus: patronāža, nepotisms, favorītisms un politiskā korupcija, nevis vārdu „patrimoniālisms”.
Vai šī nelaime nav arī Latvijas progresa bremze? Jā, ir. Tā ir blata sistēma, kurā visus amatus dabū: draugi, čomi un radinieki. Savējie. Vienkāršāk sakot: valsts un tās resursi tiek izmantoti tā, lai vadītājs vai elite varētu atalgot savus draugus, ģimenes locekļus vai politiskos sabiedrotos, nevis iecelt amatos atbilstošus cilvēkus kompetences atlases kārtībā
Tātad – oficiālais pret neoficiālo: no ārpuses valsts izskatās moderna (ir vēlēšanas, konstitūcija, birokrātija), bet reālie lēmumi tiek pieņemti neformāli – aizkulišu sarunās, balstoties uz personiskām pazīšanās saitēm.
Patronāžas tīkli: varas pozīcijās esošie cilvēki (patroni/krusttēvi) dala labumus, amatus un valsts pasūtījumus saviem atbalstītājiem (klientiem/stipendiantiem) apmaiņā pret lojalitāti vai politisko atbalstu.
Resursu saplūšana: nav skaidras robežas starp privāto un valsts mantu. Valsts budžets vai amati var tikt uztverti kā valdošās elites personīgais īpašums, ko var izdalīt pēc saviem ieskatiem (bieži novedot pie korupcijas).
Neformālās varas dominance: likumi un noteikumi var pastāvēt uz papīra, bet praksē tie tiek piemēroti selektīvi – atkarībā no tā, kurš ir iesaistīts.
Lai gan Latvija ir demokrātiska Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts (ar modernām institūcijām) patrimonialisma elementi pastāv. Gan politiskajā gan arī saimnieciskajā vidē. Tie parasti neizpaužas klajās diktatūras formās, bet gan smalkākos mehānismos. Piemēram, eksistē rotācija starp valsts amatiem un biznesu: valsts kapitālsabiedrību padomēs, valdēs vai vadošos amatos valsts pārvaldē tiek iecelti nevis speciālisti (pēc strikti atklātiem profesionālajiem kritērijiem), bet caur pazīšanos (“savējo būšana”).
Patroni/krusttēvi spiež uz noteiktu likumu pieņemšanu, kas ir viņu interesēs, bet nav visizdevīgākie sabiedrībai kopumā. Tātad pastāv konflikts starp oficiālajiem likumiem un neformāliem lobēšanas tīkliem.
Visbriesmīgāk šī “blata būšana” un amatu atriebīgums parādās pašvaldībās, provincē, kur visu nosaka pazīšanas sistēma jeb personiskās saites. Ja visa vara gadiem ilgi koncentrējas viena mēra vai lokālas elites rokās, tad mēdz veidoties sistēma, kurā viss tiek sadalīts starp vietējam valdniekam lojāliem cilvēkiem vai uzņēmumiem. Rezultātā nekas nenotiek un neattīstās.
Vai no šī posta ir iespējams izlauzties? Nigērijai izdosies, bet vai mums arī izdosies tikt no šī burvju loka ārā?
X
Ukrainas kara sakarībā domāju par šo korupcijas formu – savējo bīdīšanu amatos. Kādiem apstākļiem ir jāiestājas, lai mēs amatus un nopietnus pienākumus valsts labā uzticētu piemērotiem cilvēkiem. Nevis čomiem un draugiem? Kara apstākļos cilvēki sāk paļauties uz horizontālām sadarbības formām. Uz cilvēkiem, kas spēj un prot. Ukrainas pieredze rāda, kā cilvēki, saskaroties ar drošības apdraudējumu un nepietiekamu valsts atbalstu, paši organizēja palīdzību unaizsargāšanos. Krīze var veicināt sadarbību, kas nav atkarīga no personiskām attiecībām.
Vai karš spēj izārstēt cilvēkus amatos no “blata būšanas”? Kā Jums šķiet?
Ilustrācija: Unsplash/Elena Malinina.
