Šodien Latvijā svin Jāņus. Formāli tie neesot baznīcas radīti svētki, taču baznīca vēsturiski tomēr noteikusi to svinēšanas datumu un ietekmējusi svētku nosaukumu. 

Vēsturiski latvieši svinēja šajā laikā vasaras saulgriežus (tāpat kā skandināvi) un šiem svētkiem ar Jāni un “Jāņa godināšanu” nebija nekāda sakara. Vasaras saulgriežu un auglības rituāli tika svinēti tieši saulgriežu laikā ar uguns dedzināšana kalnos, kailu cilvēku peldēšanos rasā, vainagu pīšanu un lauku aplīgošanu.  

Kad Baltijā ienāca kristietība, tad katoļu baznīca centās izskaust vai pielāgot vietējās pagānu tradīcijas sev. Tā kā saulgriežu svinēšana bija pārāk populāra, baznīca šo laiku apzināti piesaistīja Svētā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, kuru mēs tagad svinam 24. Jūnijā kā “Jāņa dienu”. 

Personvārds Jānis latviešu valodā ienāca līdz ar Bībeles tulkojumiem kā ebreju vārda Johanāns (caur vācu Johannes) lokalizāciju.

Valsts noteiktās brīvdienas 23. un 24. jūnijā ir baznīcas kalendāra mantojums, nevis astronomiskie saulgrieži. 

Šādu taktiku baznīca izmantoja visā Eiropā, tāpēc arī citur saulgriežu ugunskurus dēvē par “Svētā Jāņa nakts ugunīm.”

Padomju Savienības okupācija laikā sākās brīnumi. Krievi šos svētkus nevēlējās un aizliedza. Taču tauta tuppināja kurināt ugunskurus un likt galvā vaiņagus. Kā rīkoties? Komunistu partija izlēma piekārtoties masām pēc sava projekta. Ja baznīca savulaik piespieda latviešus “godināt Jāni” vasaras svinēšanas vietā, tad boļševiki pārtaisīja Jāni par traktoristu, uzmauca viņam galvā ozola vaiņagu un sariktēja kolhoznieku balles.   

Tāpēc “sociālistiskie Jāņi” (1940. gadu beigas – 1950. gadi) bija kolhozu sasniegumu svētki. Tobrīd Jāņus pārdēvēja par “Līgo svētkiem” un apvienoja ar kolhozu darba uzvaru svinēšanu.Tika pat izdotas īpašas dziesmu grāmatas, kur tradicionālie teksti bija aizstāti ar slavinājumiem Staļinam, Ļeņinam un kolhoza priekšsēdētājiem. Piemēram, aplīgoja sliktos slaucējus vai slinkos kolhozniekus. Godinot labos Jāņus – traktoristus.

1960. –1966. gadu periodā Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs Arvīds Pelše uzsāka nežēlīgu cīņu pret latvisko identitāti. Svētkus svītroja no brīvdienu kalendāra. 24. jūnijs kļuva par parastu darba dienu, kurā priekšniecība stingri kontrolēja darbinieku ierašanos darbā. Presē un radio tika aizliegts lietot vārdus “Jāņi” un “Līgo”. No pavārgrāmatām tika izņemta Jāņu siera recepte. Taču cilvēki tik un tā svinēja slepus savus vasaras saulgriežus. Tas notika dziļi laukos, privātmājās, jūrmalās vai pie ezeriem. Radās pat teiciens: “Ko lūri kā pelše uz jāņuguni!” 

Laikā no 1970. gada līdz – 1980. gadu sākumam tika mēģināts izskaust saulgriežu tradīcijs, pārvēršot līgošanu par bezgaumīgu tingeltangeli. Dabīgo jāņuzāļu vainagu vietā tirgos parādījās košas, no čaukstoša kreppapīra un folijas pagatavotas “Jāņu cepures” un dažādas formas (ukraiņu, krievu, Nīcas) tautumeitu kroņi. Svētki zaudēja jēgu un bieži pārvērtās ēšanas un dzeršanas rautā vai publiska koncerta apmeklējumā. 

Jāņu reabilitācija un brīvdienu statusa atgūšana notika tikai 1988. gadā. Trešās atmodas laikā, kas iezīmēja valstiskās neatkarības tuvošanos. 

Kā ir tagad? Domāju, ka tingeltangelis turpinās. Šašlika cepšana Jāņos ir samērā jauna tradīcija, kas Latvijā ienāca padomju okupācijas gados. Vēsturiski latvieši vasaras Saulgriežos ēda Jāņu sieru, pīrāgus un dzēra alu, taču šodien šašliks ir kļuvis par nelāgu un neiztrūkstošu šo svētku sastāvdaļu.

Kā šos svētkus vajadzētu svinēt? 

Domāju, ka šis jautājums joprojām ir atklāts. Taču es šajā gadījumā Jums piedāvāju saulgriežu zemeņu torti. Lai notiek!

Jauku svinēšanu!