Bērnībā dzīvojām bezgalīgajās vasarās: no gaismas līdz gaismai. Tumsa nekad netika klāt, jo to nelaida pa durvīm iekšā. Labākais un ilgākais gadalaiks pasaulē. Gribējās, lai vasaras rit nepārtraukti, lai mūžīgi turpinās pelde jūrā vai ezeros, lai var lasīt ilgi un dikti vecas Atpūtas bēniņos vai kuģojot ar smailītēm (kopā ar draugiem) pa visām vīriešu dzimtes upēm Latvijā pēc kārtas. Tieši vasarā iespējams pamanīt brīnišķīgas lietas, kas ir lieliskas un iespējams sajust brīvību, kuru nepiedāvā neviens cits gadalaiks pasaulē.   

Diemžēl pieaugušie vienmēr pirmie juta rudens tuvumu un mēdza par to ierunāties nelaikā.  Zāļu vakarā vecmamma, piemēram, reizēm nočukstēja: “Jā, tagad saule pagriezīsies uz ziemas pusi un vasariņa lēni ies projām”. To negribējās dzirdēt. Pēc mana kalendāra vasara tikai tagad sākās. 

Bērnības vasaras. Šie laika okeāni. Milzīgi un dzidri. Kāpēc toreiz tās bija laika jūras, bet šodien – atvaļinājuma nedēļas? 

Laiks ir subjektīvu kategorija, jo aprij visu kas notiek. Vai bērni dzīvo citā laika plūsmā, nekā pieaugušie? 

Svētais Augustīns (354–430) esot bijis pirmais domātājs vēsturē, kurš laiku uztvēra kā subjektīvu un psiholoģisku fenomenu, nevis kā fizisku objektu. Viņš secināja, ka laiks neeksistē neatkarīgi no cilvēka apziņas un, ka pagātne, tagadne un nākotne atrodas tikai mūsu prātā.

Augustīns uzskatīja, ka mūžība mīt tagadnē. Viņa domu pamatā bija atšķirība starp radītāju un radīto, starp laiku un mūžību. Laiks ir radīts, un tāpēc tas ir pārejošs. Mūžība ir dievišķa, jo nav radīta. Dzīvot laikā nozīmē kļūt. Dzīvot mūžībā nozīmē būt. 

Kāpēc manas vasaras bija tik garas bērnībā? Vai bērns ir neizglītots un dzīvo arhaiskākā laika sfērā? Tādā, kurā laiks vēl nebija sācis virzīties uz priekšu. Gandrīz visas senās un pirms kristietības kultūras dzīvoja apļveida laika koncepcijā. Citiem vārdiem sakot, laiks nevirzījās uz priekšu, bet kustējās pa apli. Laiks kopumā atgādināja pastāvīgas atgriešanās, nāves un atdzimšanas gadalaiku maiņu. Mūsu lineārais laika jēdziens, vēstures uzskats kā virzība uz kaut kādu mērķi, ir jēdziens, kas radies Bībeles pasaulē. 

Bērnības laika pieredze šķiet līdzīga pagānu priekšstatam par ciklisko laiku. Šeit nav pamata skumjām par sarūkošo pasauli, kas virzās uz galīgu iznīcību. 

Beketa lugā “Godo gaidot” arī  tiek piedāvāta apļveida laika interpretācija un iespējams, ka mēs visi, aizejot no bērnības, pametam ciklisko laika uztveri un pievienojamies pārliecībai par neatgriezenisko laika ritējumu. 

Tai līdzi nāk skumjas. Par to, ka laiks ir ierobežots, ka viss ir pārejošs. Mīlēt ierobežotu pasauli nozīmē atdurties pret skumjām. 

Jūlija Kristeva (tāpat kā Freids) daudz rakstīja par “melno sauli” melanholiju. Pat Kants  uzsvēra, ka melanholiskā stāvokļa pamatā esot nostalģija jeb vēlme atgūt zaudēto laiku. Tas esot mēģinājums iesaldēt laiku. Sērotājs pieņem zaudējumu, bet melanholiķis to noliedz. Bēdas var formulēt, bet melanholija ir klusa un neapzināta. 

Taču atgriezīsimies pie bezgalīgajām bērnības vasarām. Vai to skaistums slēpjas emociju intensitātē vai īslaicīgumā?

Jēga rodas kustībā, bet laiks iegūst nozīmi to mērot. Iespējams, ka man jāiemācās sadzīvot ar to, ka vasara ir īsa, taču cilvēks pats to spēj piedzīvot kā garu un bezgalīgu. Tā arī darīšu – piedzīvošu tā kā vēlos. 

Novēlu visiem bezgalīgi garu un dzirdu 2026.gada vasaru. Ukraiņiem- mierīgu un drošu vasaru bez gaisa trauksmes sirēnām, atelpu no ikdienas kara šausmām, kā arī nesatricināmu ticību ātrai un taisnīgai uzvarai.

Klusas naktis bez sprādzieniem un gaisa trauksmēm. Lai pietiek morālā un fiziskā spēk uzturēt līdz uzvarai. 

Lai ikviens vasaras mēnesis tuvojas Ukrainas uzvarai, brīvībai un valsts atjaunošanai.

Priecīgu līgošanu!