2011.gada 25. decembrī.

Šodien – ziemas saulgriežu sākumā, saule uzvedas kā nākas. Spīd un silda.

Daba, kas sajukusi siltās ”ziemas” iespaidā, jau riež pumpurus un uzvedas kā pavasarī.

Manas rozes joprojām zied, magnolija arī sataisījusies uz ziedēšanu un krūmi jūtas kā aprīļa beigās.

Draudi nepalīdz.

Neviens nebaidās no ziemas.

Viņi uzskata, ka būs pavasaris un viss… varbūt, ka tas ir lieliski.

Galu galā – mēs paši lietām un notikumiem piešķiram vērtību.

Zviedru folkloras pētnieks Ebbe Šons šodien SVT ziņu izlaidumā skaidroja, ka Ziemassvētku rūķis esot vecpuisis un visas rūķenītes un sniegbaltītes esot “pupu mizas” Viņš ir vientuļš un tieši tāpēc mīklaini vilinošs un magnētisks savā vientulībā.

Krievija arī uzvedas tāpat kā mūsu krūmi un ziedi.

Savāds neatbilstošs miers vīd gaisā.

Visi – saceļas pret savējo režīmu: vieni pret ziemu, otri pret tirāniju.

Mums atliek gaidīt un cerēt, ka izturēs kā vieni, tā otri.

Savādā pasaules mīmikas maiņa rosina pārdomām.

Mūsu saknes

lēni tīrās

no smiltīm

Drīz tās būs

pavisam skaidri

redzamas.

Vēl tikai jāpasēž

un jāsagaida stundām

tas nemierīgais brīdis

kas rādīs kā īsti

viss ir.

Pagaidām vējš

zāģē priedē

un

vārnu aiz spārna

tur

lai tā neizķērkst priekšā

svētam klusumam.

Pagaidām saule

karājas debesu vidū

un cep pusdienu speķi

un mākoņi cenšas

aizlīst priekšā

gaismas

vietai.

Pagaidām siltums

ar filca čībām klusi staigā

un tinas deviņos lakatos

lai aukstums

Nenosaldētu pirkstus

racējam

Kurš vēl rok!