Femignorance kā līdzeklis pret ”maskulīno vāku” jeb ”Miķeļa sindromu”

rothman_mansplain_post-300x146Ar šo universālo un starptautisko fenomenu (mansplaining), kuru es simboliski apzīmēju ar nosaukumu ”maskulīnais vāks”, esam saskārušas gandrīz visas.

 

Tas notiek šādi: kāds vīrietis nāk klāt publiskā telpā un sāk skaidrot ”kā īsti lietas Ir, Notiek un Funkcionē”.

Piemēram sievietei, kas ir visu mūžu pētījusi medijus un komunikācijas teoriju, laipns galda biedrs (svinību laikā) nenogurst gari un ūdeņaini paskaidrot kas ir mediji, kā tie funkcionē sabiedrībā. Kāds cits kungs, turpat līdzās skaidro blakussēdētājai, kura tikko izdevusi monogrāfiju par Hēgeli, filozofijas pamatus. Trešais pamāca sievieti – automehāniķi kā nepieciešams nomainīt ziemas riepas ar vasaras riepām. Ceturtais – amatieris un šlāgerģitārists pamāca simfoniskā orķestra vijolnieci par stīgu instrumentu specifiku un mēs visas pieklājīgi klanām galvas un klausāmies.

Kas īsti ir šī ”maskulīnais vāks”? Vīriešu dziņa pamācīt sievieti par lietām un procesiem, kuros paši neko nesaprot. Taču runāt un izteikties viņiem dikti gribas. Īpaši tad, ja kāda sieviete ir ko lielisku sasniegusi jeb prefekti pierādījusi savā profesijā.

Sava ikdienā es šo fenomenu saucu par ”Miķeļa sindromu”, jo man ir kāds draudzenes pusbrālis, kurš kopš ģimnāzijas laikiem vienmēr ir centies manā priekšā spīdēt ar saviem intelektuālajiem dotiem, kuru viņam ir pamaz. Piemēram, pēc manas disertācijas aizstāvēšanas, viņš man skaļi un atklāti atzinās, ka jūtot man līdzi. Daudz jāmācās esot tikai tiem, kam Dievs neesot piešķīris spožu prātu. Viņam (kā jau vīrietim) gudrība esot piešķirta automātiski un tā ļaujot visu saprast un novērtēt arī bez akadēmiskām zināšanām. Viņš tāpēc esot vieds pats no sevis bez skolām un disertācijām. Turpretī es (kā jau sieviete) esot spiesta mācīties augstskolās un doktorantūrās, jo man ”gudrības” neesot tik pat daudz kā viņam. Pēc šiem atklātības uzplūdiem centos visiem spēkiem izvairīties no turpmākās Miķeļa uzbāzības. Taču viņš turpināja vajāt mani un meklet visas iespējas, lai atkal nostātos manā priekšā un nodziedātu gaiļa dziesmas.

Kāds cits – manas draudzenes vīrs vēl tagad nesaprot kāpēc es nekad neaicinu viņu ciemos un neeju ciemos pie viņiem, ignorējot to, ka viņam tik ļoti griboties man ”visu kārtīgi paskaidrot”.

  • Tu tik daudz raksti savos rakstos un Gunārs taču varētu Tev visu paskaidrot!”, – cenšas mani pierunāt sena darba kolēģe.
  • Man nevajag viņa paskaidrojumus, – saku.
  • Nekad nav par skādi vīrieti uzklausīt, – viņa neatkāpjas.

Rebecka Solnit šo vīriešu dziņu apraksta ”Men Explain Things To Me”.

Pats fakts, ka vīrietis kaut ko domā, vēl nav iemesls, ka viņam ir ko teikt. Vēl mazāk – tas nav iemesls paust savu “gudrību” publiski.

Miķeļa sindroms eksistē visās tautās un mēs sievietes to akceptējam. Brīdī, kad kāds no kungiem pie galda, TV studijā vai konferences diskusijās sāk pamācīt kādu sievieti, mēs nolaižam galvas un klausāmies. Ar savu gļēvulību faktiski eļļojam šo akceptēto, publiskās pazemošanas mehānismu.

Kāpēc sieviete, kas ir Hēgeļa eksperte, nerunā pretī muļķim, kurš dzied kā gailis uz mēslu kaudzes? Tāpēc, ka esam pieklājīgas un taktiskas. Kopš bērnības mums ir skaidrots, ka puišeļi ir delverīgi, trausli ziedi pret kuriem jāizturas ar cieņu un uzmanību. Tāpēc mēs piešķiebjam savas glīti frizētās galviņas, smejamies par muļķīgiem jokiem, cenšamies noklausīties vīrieša pamācības un tekstus par lietām, kuras sen jau zinājām pašas daudz labāk.

Mēs spēlējam līdzi sadzīves teātrī muļķītes lomu, kas mums iedalīta kopš senseniem laikiem.

mansplaining 2

Vai nevajadzētu vienreiz beigt ar to nodarboties? Nožāvāties? Pārsēsties? Palūgt lai apklust? Varbūt vislabākais ir ignorēt šo ”Miķeļa fenomenu” aktīvi novēršoties? Vai tas būs ļoti nepieklājīgi?🙂

Es piedāvāju aktīvu femignoranci.

Ko piedāvājat jūs?

6 thoughts on “Femignorance kā līdzeklis pret ”maskulīno vāku” jeb ”Miķeļa sindromu”

  1. Jā, ir jau ir tāda lieta, arī pats sevi reizēm… nu labi, labi, nemaz ne tik reizēm sevi pieķeru pie aprakstītā fenomena. Jā, jau jā.
    Nu labi. Mums ir tāds sindroms. Atzīstu. Bet kā sauc sievietēm raksturīgo sindromu – proti, gari un plaši stāstīt par galīgi nepazīstamiem cilvēkiem, par viņu problēmām, un tad neatliek nekas cits kā tēlot ka klausos, starpā vēl iemetinot kādus “mhm, mjā, aha”. Protams, bīstami sāk kļūt kad aiz neuzmanības uzjautāju “a kas viņš (vai viņa) tāds vispār ir” – nu tad pārmetuma pilnā balsī “kā, tu vari nezināt, viņš taču tad un tai”, labāk nejautāt neko, bet censties pieklājīgi attālināties….
    Kačas sindroms, vai?

  2. Ļaujiet man to paskaidrot.
    Manuprāt, tas cēlies no laikiem, kad vīrieši devās izzināt apkārtni, bet sievietes sargāja pavardu un bērnus. Lai arī tagad ar izzināšanu nodarbojas tikai daži, vēlme skaidrot, “kas apkārtnē notiek” ir saglabājusies daudziem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s