2011. gada 4. jūnijs
Šodien, pa ceļam uz gadatirgu, iepriecināja atvērtie vārti Ulža ielas šajā galā.
Latgale pēkšņi izrādījās nenormāli tuvu. Kopā ar visiem saviem krāsainajiem podnieku podien, vāzēm, krūzēm un svilpavniekiem.
Lieliski.
Latgale – nāc tuvāk!
Nāc taču!!!
Berģu ciemā viss itkā pa vecam. Ezers turpina aug ciet ar joni :(, smiltis put un Bāskervilas suns (ielas galā), nekad neaizsmok. Angīnu viņš nepazīst.
Ļaudis plūst uz gadatirgu kā katru gadu un viss izskatās tradicionāli parasti (ja neskaita pāris gigantiskas privātmājas pie Sausiņu raga, kas vairāk atgādina vēstniecības nekā dzīvojamās ēkas).
Salauztā Sapņu priede baksta debesis ar savu vienīgo žuburu un vietējie alkoholiķi jau žāvē zeķes pie ugunskura, kas nekad nedeg, bet vienmēr ir silts.
Dzīve notiek arī Rīgas arhipelāga austrumu krastā.
Pārdevēju šogad bija vairāk nekā apmeklētāju. Vismaz pēcpusdienā. Visi tirgoja apmēram to pašu.
”Mājas saldējums” – maksāja vienu latu, alus glāze tāpat un desa arī.
”Dārgi!’, – sūrojas kāda sieviete un lēni veļas uz priekšu tālāk, pēcusdienas tveicē.
”Nepērk” – konstatē kārtējais kiča pārdevējs un es pieķeru sevi pie domas, ka tautas daiļamata meistaru dainājumu vietā mūs neskaitāmos stendos baro arī ar savādiem bezgaumīgiem surogātiem.
”Ar ko tas spilvens pildīts?” – gribu zināt.
”Ar griķiem.”
”Palīdz sapņot filmas?”
”Nē… šitas palīdz” – jaunkundze sniedzas pēc cita, pacieta linu spilventiņa.
”Televizoru tad nevajag?”
”Nē, ar šito nevajag”.
”Uz kino ar nav jāiet, ja guļ ar šito?”
”Nav jāiet. Ietaupās nauda” – viņa burvīgi melo tālāk un rāda man cietu, ar salmiem piebāztu linu spilvenu.
”Pati taisījāt?”
”Jā!”
”Pašas pļava iekšā sastūķēta?” – tomēr gribu zināt.
”Tā ir”.
”Cik maksā?”
” Septiņi lati.”
”Oj, kas par spilvenu!”
Kaulējamies un es nopērku tomēr griķu spilvenu, bez iekodētajām sapņu filmām. Rīt izstāstīšu, ko naktī sapnī rādīja – varbūt kādu politisku reportāžu vai komentāru no vietām, kur griķi aug.
Redzēsim.
Nevar zināt, kāda tiem griķiem aura.
🙂
Comsi cilvēks arī bija pikts. Stāvot nepareizā vietā un neviens no viņa neko nepērkot. Es nopirku vienu viņa pudelīti, lai stāv mierīgs. Viņš tomēr nebija iepriecināms. Nekādi.
Savāds viņa daiļamats. Dzīvojas viņa produkti katru dienu pa aptiekām un nav brīnums, ka šeit tie neizdalās ar kadu īpašu unikalitati. Varbūt viņš pats to nezina?
Visbeidzot nopirku Valmiermuižas alu (nefiltrētu) un kopā ar spilvenu devos projām, cauri priežu vertikālajai simfonijai – uz izeju.
Saule spīdēja slīpi pāri ezeram.
Stari kā milzu matadatas dūrās zālē un ezera ūdenī.
Pa durvju spraugu
kuru atvēris mums Dievs
es augu
un tik tālu
Cik vien acis sniedz
es redzu
dziļu gravu
un vēl stipri tālu – viņpus tai
ar spaini rokā
soļo Laime
Pretī lielai
Mainībai
Foršu sestdienas vakaru!
Griķu spilveniem parasti ir viena bēda- tie ir pārstūķēti ar tām čabām. Un līdz ar to sanāk cieta gulēšana.
Nezinu, kā konkrētajam eksemplāram, bet var sanākt eksperimentālas naktis- būs jāatber nost kāda tiesa ar pildījumu, lai noķertu vajadzīgo spilvena mīkstumu. Tā kā var sanākt pie sapņa tikt tikai kādā 3-4 piegājienā. Protams, var būt izņēmumi un trāpīties ar pirmo reizi (bez bārstīšanās).
Oj, redzēsim kā ies. Ojojoj. Rīt ziņošu. 🙂
Jā, viss bija apmēram kā parasti, pārsteidza tikai Džons Brauns ar ķiploku vīnu , kuru atšķirībā no citiem (bērzu sulas vīna, gaiļbiksīšu vīna u.c.) nedeva degustēt – varbūt tad neviens nepirktu 😉 katrā ziņā tā būtu laba dāvana tiem, kuriem neko nevar uzdāvināt, jo viņiem jau viss ir.
Nu jā, un par tautas daiļamatu pamazām sāk kļūt organzas puķes 😉
Jā, viss bija kā parasti, pārsteidza tikai Dzōns Brauns ar ķiploku vīnu, kuru atšķirībā no citiem (bērzu sulas, gaiļbiksīšu vīna u.c.) nedeva degustēt – varbūt ta dneviens nepirktu 😉 katrā ziņā tā būtu laba dāvana tādiem, kuriem neko nevar uzdāvināt, jo viss jau ir.
Nu jā, un pamazām par tautas daiļamatniecību kļūst organzas puķes 😉
Šodien muzejā varēja izturēt?
Apsveicu ar griķu spilvena iegādi – es no pirmās paprovēšanas kļuvu pilnīgi atkarīga – ja braucu ciemos, kur jāpaliek pa nakti, spilvenu esmu spiesta ņemt līdzi 🙂
Bet griķu daudzumu tiešām jāregulē, atber nost kādu kausiņu un paglabā priekšdienām, kad sagulēsies un saplaks.
Jā, ceru, ka man arī būs tāpat. Vispār man patīk tas rūtainais griķu brīnums. 🙂 Žēl, ka gadatirgus jau cauri, nebūs kur nopirkt otru spilvenu Stokholmai. 🙂 Kur tos pārdod?
rekur dažs piedāvājums http://www.grikuspilvens.lv/kur-iegadaties/
Paldies 🙂
… paldies par jauko noskaňu stástiňá 🙂 no sirds izsméjos uz tas romantiskais nobeigums – cilvéks var aizmirsties un nedomát par ikdienas rúpém 🙂 jauku pécpusdienu
Prieks, ka Jums patika. Man reizēm liekas, ka šādus tekstus neviens negrib lasīt. Prakstizēšu arī turpmāk. 🙂 Brīvdienās.
Uz gadatirgu nebiju. Biedēja nesamērīgi augstā maksa. Šodien internetā meklēju rakstus par to un nekā. Šis ir vienīgais apraksts gan informācijai, gan noskaņai. Liels paldies!
🙂 Tiekamies tur nākamgad! Rīkosim spilvenu kaujas. 🙂
🙂 … noteikti šádi teksti ir nepieciešami !!! … vélu Jums interesantas un patíkamas brívdienas :-)) Ar nepacietíbu gaidíšu jaunumus :-)))
Paldies!
Apraksts tiešām bija jauks, tā vajag turpināt 😉
Paldies