Naids internetā. Kā ar to tikt galā? Vai tīmekļa pirātiem vajadzīgas lamatas?

2011. gada 6. augustā.

Norvēģiem un zviedriem beidzot ir ”piegriezies”.

Divas dienas pēc masu slepkavībām Oslo un Utoijā, vairākas avīzes likvidēja iespēju izteikties tīmeklī. 

Diskusiju lapu atmosfēra tobrīd bija nokaitēta līdz baltkvēlei. Naids un apvainojumi, apzināti melīgas, kaitinošas piezīmes un kacināšanās sita visaugstāko vilni.

Tieši šajā – ”vislielākā lasītāju pieplūduma” brīdī Peteris Franke, Vermlandes Avīzes atbildīgais izdevējs, slēdza diskusiju lapas. Viņš bija tikko izlasījis izvilkumus no psihopāta anderša breivīka manifesta un nolēma slēgt lasītājiem iespēju par šo tēmu diskutēt tālāk.

Es izlēmu, ka beidzot pietiek! Nebija grūti prognozēt kas no tā visa izvērsīsies. Sāks ”vārīties” musulmaņu un ārzemnieku nīdēji, uzliesmos naids pret politisko un ekonomisko eliti un intelektuāļiem, sāks apsaukāt medijus un žurnālistus un fanātiķi aicinās apmeklēt rasistu mājas lapas. Godīgi sakot, man šķiet, ka tas naids, kas siro ikdienā internetā nav mazāks par breivīka niknumu. –

Kā reaģēja citi zviedru laikraksti?

Katra avīze Zviedrijā atšķirīgi kontrolē savu tīmekļa komentāru sfēru. 

Galvenās atšķirības ir pirmspublicēšanas cenzūrā (redakcijas darbinieki izlasa visus komentārus pirms to publicēšanas) un pēcpublicēšanas analīzē (visu publicē un pamazām atsijā komentārus, kas ir pretrunā mediju un izdevuma ētikai).

Dažas avīzes pieprasa pirmskomentāra reģistrēšanos, citās – nē.

Katrs cilvēks var brīvi paust savus uzskatus. Ikviens no mums var kāpt uz ķeblīša Vērmanes dārzā vai Rožu laukumā un tur sludināt savu patiesību.

Tiktāl demokrātija ir vaļā.

Runā ko gribi un cik gribi.

Izteikšanās brīvības ietvaros.

Taču līdzko kāds medijs ”paņem šos uzskatus” un sāk tiražēt (izplatīt ļoti daudziem lasītājiem/skatītājiem/klausītājiem, pateicoties sev piešķirtajām tiesībām masu komunicēšanai) tā sāk darboties publicistikas likumi. 

Par visu, kas tiek masveidā tiražēts, atbild medija atbildīgais izdevējs.

Nevis autors.

Jā, es zinu, ka izdevējiem Latvijā ir izdevies neieviest šo prasību, lai būtu ērtāk mediju biznesam.

Ir izdevīgāk pieprasīt atbildību no žurnālista, komentētāja un novelt vainu un autoru (arī tiesas priekšā); lētāk (tiesa nevar piespriest iznīcinošu naudas sodu, jo maksās autors nevis medijs); rentablāk (var celt metienu publicējot nepārbaudītas ziņas un rīdīt interneta komentētājus pret autoru tā palielinot tirāžu internetā).

Preses jeb ”mediju ombūda” (tiesībsarga) institūcija Latvijā joprojām nedarbojas. Tāpēc lādēties un ālēties medijos pie mums var gan žurnālisti gan tīmekļa komentētāji. Lapu ”apmeklējums” palielina tirāžu un izdevēji berzē rokas (reklāmas būs vairāk).

Apmelot Latvijas medijos pagaidām var gandrīz nesodīti, jo vainīgā atrašana tīmeklī ir apgrūtināta un tiesāšanās iznāk – gara, komplicēta.

Zviedriem likumi un noteikumi ir daudz bargāki.

Par visu ko izdevums publicē (ieskaitot reklāmu un komentārus tīmeklī) atbild – atbildīgais izdevējs jeb galvenais redaktors.

Visaugstākajā līmenī.

Tas nozīmē, ka stājoties darbā, žurnālistiem tiek smalki izstāstīts ko viņi apņemas un uzņemas sabiedrības priekšā un (ja būs nopietns misēklis), tad izdevums var ”noiet pa burbuli”.

Tik nopietni tas ir. 

2002. gada martā Kalle Jungkvists, Aftonbladet tīmekļa avīzes redaktors tika notiesāts par rīdīšanu un kūdīšanu pret etnisku minoritāti. To nebija rakstījis nedz viņš pats, nedz viņa līdzstrādnieks. Avīzes galveno redaktoru iegāza anonīms interneta komentētājs, kurš bija uzrakstījis aicinājumu uz ebreju grautiņiem Aftonbladet komentāru lapā.

Pēc šīs tiesas – visas zviedru avīzes rūpīgi kontrolē komentētāju tekstus.

To pieprasa īpašs likums ”Par atbildību, publicējot sludinājumus elektroniskā formā”. Avīzei ir jāaizvāc komentārus, kas runā pretī publicistikas likumiem un ja tas tiek izdarīts strauji, tad tiesa vairs nedraud.

Vairākas avīzes tagad, pamazām pieprasa pirmskomentāra reģistrāciju (Expressen, DN) un palielina tīmekļa darbinieku skaitu redakcijā, kas seko komentāru saturam.

Lielāka daļa mediju Zviedrijā tagad lieto abus paņēmienus  – pirms un pēc publicēšanas ”sietu”.

Tiek izmantota arī trešā metode – vienai daļai rakstu nav iespējams pievienot komentārus.

  • Protams, ka nav labi nogriezt iespēju komentēt, – konstatē Pēteris Franke, – taču es ceru, ka ar šo paņēmienu mēs neaizbaidīsim no avīzes nopietnus, dziļus un intelektuāli interesantus komentētājus. 

Labi komentētāji ir galvenais medija magnēts. 

Komentāru dēļ mēs izvēlamies medijus. 

Ikviena avīze vēlas dialogu ar lasītāju. 

To nodrošina arī tīmekļa komentētāji. 

Mediju eksperti pievienojas uzskatam, ka tīmekļa komentāri (ar laiku) tiks aizvien pamatīgāk ”sijāti” ar mērķi saglabāt iespēju vienīgi produktīvai diskusijai ar lasītāju. 

Pašlaik lielākas diskusijas centrējas ap anonimitāti komentāru lapā.

Vai drīkst atļaut komentētājam būt anonīmam?

Anonimitātes nodrošinājums nav jāgarantē brīdī, kad kāds vēlas publiski izteikties.

Vēl jo vairāk, ja anonīmā persona ” skaidri zina, ka kāds cits konkrēts cilvēks ir zaglis”  vai ”M.M. nodarbojas  ar testamentu izkrāpšanu” vai dara ko citu nepieļaujamu.

Tādā gadījumā var ziņot par to anonīmi redakcijas analītiskās, rokošās žurnālistikas grupai, nevis izkārt atzītas avīzes interneta diskusiju lapā savu ”apgalvojumu” vai ” pieņēmumu”  kā apriori patiesību.

Iespējams, ka mediju redakcijas vēl neprot uztvert lasītāju signālus kā nopietnu atvērto diskusiju tēmas. 

Var gadīties, ka redakcijas nav izveidojušas pietiekami spēcīgas rokošās žurnālistikas grupas, lai izventilētu sūdzību paisumu un izprotoši uztvertu konspiratīvās nostādnes.

Mediji neanalizē un tauta klaigā tīmekļa diskusiju lapās. 

Brīvība ir lieliska lieta, taču tā uzliek arī pienākumus.

Ikvienam no mums kāds cits patīk vai nepatīk.

Pūlis zina savus upurus.

Bieži vajātie ir nevainīgas personas, kas duras acīs.

Šos cilvēkus tad slāna nevis par to ko viņi ir pateikuši vai izdarījuši, bet gan nomasē tāpēc, ka viņi IR (citādi, izskatās neparasti, domā citādi, ir pārāk drosmīgi, runā pretī).

Skauģim nepatīk nekas, kas ir labāks, gudrāks, talantīgāks, bagātāks vai izskatīgāks par viņu pašu.

Upuru sarakstā pirmās mēdz būt sievietes (starp citu – ne tikai Latvijā), viņām interneta frontē jāsaņem visiznīcinošākās zalves. Politiķes tiek slānītas par viņu izskatu (lai gan būtu jāanalizē viņu veikums), rakstnieces un mākslinieces – tāpat. Turpat līdzās pūļa vajāto upuru sarakstā ir arī nacionālās, seksuālās minoritātes u.c. grupējumi, kurus vienmēr verbāli slānīs pūlis, ja dauzīt var anonīmi.

Mēs (mediji) to zinām un tāpēc varam arī nepakļaut Linča tiesai cilvēkus, kas ir vērtīgi, procesus, kas ir pozitīvi progresīvi un veselīgi mūsu nācijai, tautai un visai sabiedrībai.

Mēs varam un drīkstam izmantot morāles un ētikas sietu, taču…to nedarām.

Vai interneta rīdīšanu un kūdīšanu nevar apzināti pārvērst par civilizētu diskusiju forumu, jeb tomēr tēlosim brīvību un paralēli liksim lamatas interneta labirintos ”plosīklām”? 

Izķersim pa kluso? 

Pēc tam pieķēdēsim viņus pie kauna staba, baznīcas priekšā par biedu pārējiem?    

Advertisements

One thought on “Naids internetā. Kā ar to tikt galā? Vai tīmekļa pirātiem vajadzīgas lamatas?

  1. Dažreiz tā ir, ka gribas bezmaz interneta bankas autorizāciju, tad daži padomātu, vai ko tādu drīkst rakstīt.
    No otras puses, laiku pa laikam, kādu skaļu notikumu sakarā tieši anonīmajos komentāros pa retam uzpeld dažādas nianses, par ko žurnālisti neraksta. Kā arī komentāros izpaužas tēmas, par kurām žurnālisti neraksta.
    Ar mēdija īpašnieka atbildību par komentāra saturu arī diez vai vajag pārcensties. Pirmās brīvvalsts laikā avīzēs esot bijis tāds amats – redaktors, kura galvenais pienākums bija sēdēt cietumā. Tāpēc diez vai ir normāli, ja kāds tiek notiesāts tikai par sveša komentāru. Drīzāk jānosaka stingri noteikumi, kurus neievērojot, atbildība iestājas. Tāpat, jāpadomā par lietotāja informēšanu, lai lietotājs apzinās, ka viņu var identificēt, savādāk var sanākt, kā pirms pāris gadiem, kad par naida kurināšanu tika sodīta kāda komentētāja, kuras darba vieta bija Lattelecom – it kā vajadzēja zināt, ka internetā reti kad kaut kas notiek pilnīgi anonīmi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s