Sievietes vieta sabiedrībā šodien nav apspriežams jautājums. Pirms 100 gadiem daudzi sāka izprast un neapšaubīt sieviešu intelektuālās domāšanas dziļumu. Taču viegli tas nebija. Konservatīvā sašutuma viļņi par iedibinātās pasaules kārtības neievērošanu nav aprimušies arī šodien. Iespējams, ka skeptiķi nebija un nav iepazinušies ar sieviešu intelektuālo ieguldījumu cilvēces zinātnes un mākslas fundamentā. Nav lasījuši vērtīgas sieviešu autoru grāmatas un izpratuši viņu pienesumu domāšanas atklājumu kontekstā. Tā tas var būt. Tā var gadīties.
Tagad pienācis laiks šo nezināšanu un kļūdu novērst, jo vācu rakstnieks un filozofs piedāvā interesantu lasāmvielu, kas sastāv no divām apjomīgām grāmatām. Pirmā ir Volframa Eilenbergera (Wolfram Eilenberger) darbs “Burvju laiks“ (”Die Zeit der Zauberer”), kas ietver četru vīriešu filozofu biogrāfijas (1929-1929). Tātad Martina Heidegera, Ludviga Vitgenšteina, Valtera Benjamina un Ersta Kasīrera (Martin Heidegger, Ludwig Wittgenstein, Walter Benjamin, Ernst Cassirer) dzīves un darba aprakstus. Savā nākamajā grāmatā Eilenbergers pievēršas daudz interesantākam tekstam ar nosaukumu “Brīvības uguns“ (”Feuer der Freiheit”), kas veltīts četrām sievietēm, filozofēm. Teksts apskata Simonu Veilu, Simonu Bovuāru, Hannu Ārenti un Ainu Rendu (Simone Weil, Simone de Beauvoir, Hannah Arendt, Ayn Rand) nacionālsociālisma un staļinisma uzplaukuma laikā Vācijā un ASV. Izņemot Simonu Bovāru, pārējās bija ebrejietes un emigrantes. Taču viņu paveiktais ir vērā ņemams pienesums, kas varētu interesēt visus domājošos un zinātkāros arī šodien.
Hanna no Kēnigsbergas
Ebreju izcelsmes vācu publiciste un politikas teorētiķe, kā arī jēdziena „totalitārisms“ formulētāja (nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības valsts iekārtas apzīmēšanai) Hanna Ārente pameta Vāciju 1933.gadā. Hitlera apvērsuma rezultātā. Pāris gadus vēlāk kā ebrejiete viņa zaudēja pat savu valstspiederību un pasi. Hitlera valstij šādus pilsoņus nevajadzēja. Žēl, jo vēlāk Hanna kļuva par vienu no nozīmīgākajām XX gadsimta politiskajām domātājām. Viņai bija pārliecība, ka vienīgais veids, kā izveidot sakārtotu sabiedrību, ir izglītot tautu, veicināt iedzīvotāju aktīvu līdzdalību politikā. Aizrautība ar ekonomiku traucē iedzīvotāju līdzdalībai politiskajos procesos. Šādi izveidojas morāli sekla sabiedrība, kas pakļaujas populistu un avantūristu kārdinājumiem. Labs pareģojums, taču tas viss notiks vēlāk. Toreiz – 1933.gadā viņai nācās atstāt Kēnigsbergu (Kaļiņingradu), un šie bēgļu gaitu novērojumi, manuprāt, ir aktuāli joprojām: „Mums atņēma mājas. Tas nozīmē, ka zaudējām savu ikdienas dzīvi, savu dienišķo darbu. Tika atņemta iespēja izpausties un būt vajadzīgiem. Mēs zaudējām savu valodu. Emigrācija neļāva ērti un viegli paust savas domas, sajūtas un idejas. Justies brīvi un netraucēti. Mēs zaudējām savus žestus un visvienkāršākās izpausmes formas, kas liecina, ka esi savējo vidū, mājās. Tagad – svešumā vairs nebija iespējams izpaust sajūtas brīvi un netraucēti. Ir pārāk maz cilvēku, kas šādos apstākļos var saglabāt personības unikalitāti un neatkarību. Politisko un juridisko statusu. Tas nav iespējams. Viss izšķīst un sajūk.“
Viņai taisnība. Emigrācija piešķir zināmu brīvību, bet atņem vairāk nekā dod. Par to mūsu sabiedrībā maz runā un izvairās diskutēt pat šodien. Medijos vairāk tiek pievērsta uzmanība aizbraukšanas šarmam, naudas kaudzei ārzemēs un bērniem, kuri iesakņojas svešā, „cienījamākā“ valstī. Taču Hannas pieminētie zaudējumi joprojām daudziem emigrantiem paliek nesaprasti vai apslēpti. Tieši tāpat kā mēness tumšā puse.
Kādu laiku Hanna darbojās bēgļu organizācijās, palīdzot tautiešiem nokļūt ASV vai Palestīnā, taču jau 1941.gadā sāka šaubīties par esošās politikas pareizību. Viņai nepatika cionisma kustība, jo jau toreiz varēja paredzēt kādas sekas šis process izraisīs nākotnē. Izraēlas dibināšana panāks to, ka iedzīvotāju vairākums pēkšņi būs mazākumā. Minoritāte. Tas arī vēlāk notika. Hannas pravietojumi bija liktenīgi palestīniešiem. Interesanti, ka viņa pati bija pārliecināta, ka ebrejiem, kā jau vajātai tautai, ir jābūt solidārai ar visām apspiestajām tautām pasaulē.
Simona no Parīzes
Trauksmainā franču filozofe, mistiķe un rakstniece Simona Veila dzimusi ebreju ģimenē Francijā. Taču arī viņa bija spiesta bēgt. Sākumā savu vecāku prasības iespaidota, bet pēc tam – apstākļu spiesta. Entuziasma pārpilna cīnījusies par strādnieku tiesībām Francijā, organizējusi vakarskolas ogļračiem. Sākusi pat strādāt Renault fabrikā par strādnieci, lai pārbaudītu savas teorijas derīgumu praksē. Rezultātā secinot, ka Kārlim Marksam tomēr nav bijusi taisnība. Piemēram – peļņas nebeidzams pieaugums kapitālisma apstākļos ir iespējams. Markss to noliedza, bet tā tas ir. Jau 10 gadu vecumā pieslējusies boļševiku kustībai un 1933.gadā palīdzēja Ļevam Trockim tikties ar savu tēvu. Šo slepeno apspriežu laikā Veils ar Trocki apsprieduši proletariāta diktatūras perspektīvas attīstītā valstī. Pati nekad nav iestājusies komunistiskajā partijā. Vēlāk Simona devās uz Spāniju, lai tur piedalītos pilsoņu karā. Iecerētās patriotisma idejas neizdevās realizēt, un varonīgā sieviete atgriezās mājās ar smagiem apdegumiem un ievainojumiem. Sliktās redzes dēļ viņai neizdevās nošaut nevienu no republikāņu ienaidniekiem. Vilšanās proletariāta valsts idejā piespieda Simonu pievērsties kristīgajai ticībai.
Kas kopīgs visām četrām Eilenbergera aprakstītajām sievietēm? Neparasts intelektuālais briedums. Viņas bija izņēmumi savam laikam. Ļoti citādas, savu laikabiedru nesaprastas, taču unikālas un vērtīgas nākotnei.
Filozofija nav nekas abstrakts. Tā pieprasa dot atbildi uz konkrētu jautājumu: kā es saprotu pasauli, kurā atrodos.
Sartra Simona
Simona Bovuāra arī dzimusi Parīzē un iegājusi vēsturē kā eksistenciālisma filozofe, feministe un rakstniece. Viņu tāpat ietekmējis marksisms, maoisms un sociālisms. Taču vislielāko cieņu un atzinību iemantojis viņas filozofiskais pētījums ar nosaukumu „Otrais dzimums“ (Le deuxième sexe), kas uzskatāms par feminisma otrā viļņa sākuma punktu Eiropā. Viņu atceras arī saistībā ar Nobela prēmijas laureātu un dzīvesbiedru, kreiso rakstnieku Žana Polu Sartru.
Kā viņa saprata pasauli, kurā dzīvoja? Izprašanas procesā esot palīdzējušas tuvās attiecības ar Sartru. „Mēs abi atrodamies pasaules centrā. Ap mums rotē nepatīkami, uzjautrinoši vai pat bezgala smieklīgi cilvēki, kuriem nav acu, lai redzētu un saskatītu patiesību. Es redzu, jo man ir dota iespēja ieraudzīt un saprast. Tāpēc zinu, ko viņi neredz, un nesatraucos, pamanot viņu reakciju un uzskatus,“ rakstīja Bovuāra. Viņu attiecības bija atvērtas. Tāpēc abi ielaidās ļoti dažādās erotiskās saitēs ar citiem – jaunākiem un vecākiem cilvēkiem un neuzskatīja šo savu aizraušanos par nepieņemamu. Šodien šādu dzīvesstilu turpinām neuzskatīt par akceptējamu. Tāpat kā toreiz. Iespējams, ka šī iemesla dēļ Bovuāru pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados atlaida no skolotājas darba un tieši tāpēc viņa uzrakstīja tik daudz savādu grāmatu. Tādu, kuras saprot tikai šodien.
Iespējams, ka tieši tikumības apstākļi lika viņai saprast, ka neviens cilvēks nevar būt brīvs, jo esošie apstākļi nosaka brīvības iespēju un garantijas. Loģiski, ka viņa sāka politiski un ideoloģiski sliekties uz sociālisma pusi. Tagad ir zināms, ka tā bija kļūda. Taču toreiz izpratne par sociālismu „dīvāna komunistiem“ bija daudz romantiskāka, nekā drīkstēja būt.
Aina jeb Alise Rozenbauma no Pēterburgas
Visu savu mūžu viņa palika ekstrēma individuālisma pozīcijās. Uzaugusi Krievijā un pēc tam Padomju Savienībā, tāpēc loģiski necieta jebkāda veida kolektīvisma izpausmes. Viņas varonis vienmēr bija drosmīgais indivīds, kurš cīnās par saviem ideāliem. Nesatraucoties par to, ko citi par to domās. Kapitālisms bija viņas ideālā sabiedrība, bet altruismu Aina nesaprata un neatbalstīja nevienā formā. „ASV ir valsts, kura ir visbagātākā un brīvākā. To neizveidoja ar sabiedriskā darba principiem, upurējot sevi kāda cita vai idejas labā. Nē, to uzbūvēja cilvēki, kas ticēja sev, ļaujot katram meklēt un atrast savu laimi. Savu, nevis citu cilvēku laimi,“ sprieda Aina Renda kādā no saviem rakstiem. Savu filozofiju viņa iekļāva literāros darbos, kas kļuva par kinofilmu scenārijiem un tā iekaroja plašus atbalstītāju lokus.
Interesanti, ka šajā (altruisma) jomā Simona Veila bija Aina Rendas pretstats.
Bovuāra kādu laiku esot studējusi kopā ar Simonu Veilu augstskolā. Abas tikušās un sarunājušās. Ir saglabājušās Bovuāras liecības par uzskatu atšķirībām: „Tobrīd pasauli plosīja smaga bada epidēmija, īpaši Ķīnu. Šis notikums lika viņai (Simonai Veilai) izplūst asarās. Atceros, kā apskaudu viņu par grandiozo mīlu pret šo zemeslodi un katru tās grūtdieni. Ko viņa domāja par šodienu un tās problēmām? Neatceros, tieši kādā sakarībā tas bija, bet viņa paziņoja (diezgan skarbā tonī), ka vienīgais, kas mūsu pasaulei un sabiebrībai ir svarīgs, ir revolūcija. Proti – tāda revolūcija, kas visus nodrošinātu ar pārtiku. Es, protams, iebildu un teicu, ka pats svarīgākais šajā dzīvē nav padarīt visus laimīgus, bet gan palīdzēt viņiem atrast jēgu dzīvē. Viņa paraudzījās uz mani ar iznīcinošu skatienu un atbildēja īsi: “Var redzēt, ka jūs nekad neesat cietusi badu.” Ar šo mūsu dialogs beidzās,“ konstatēja Bovuāra.
Kas notika tālāk? Mūža nogalē Simonas Veilas šķiru cīņa tika aizstāta ar kristīgo mīlestību. Tātad – savs tuvākais jāmīl vairāk nekā sevi, un tas viņai derēja. Viņas gadījumā šis „tuvākais“ bija visi, kas cieš un kuriem dara pāri. Viņa turpināja studēt platonismu, hinduismu, budismu un rakstīja: „Mums nekas šajā pasaulē nepieder. Gadījums var mums atņemt visu vai negaidot piešķirt necerēto. Mums pašiem tur nav nekādas teikšanas.“ Abos savas dzīves dramatiskākajos brīžos – okupētajā Francijā vai spāņu pilsoņu karā – viņa bija gatava idejas vārdā upurēt savu dzīvību.
Savādas un dažādas sievietes. Domāju, ka vislielākais Eilenbergera sasniegums ir spējā salīdzināt šīs četras, ļoti atšķirīgās un dziļi domājošās personības apskatāmā perioda laikā.
Literatūra kā spogulis
Renda pauda savu filozofisko koncepciju literāra naratīva formā. Līdzīgi rīkojās arī Bovuāra. Piemēram, 1943.gadā izdotais darbs „Viešņa“ (L’invitée). Romāna pamatā ir reāli notikumi, kuru laikā pati rakstniece un viņas dzīvesbiedrs Žans Pols Sartrs (tolaik 30 gadus veci) iemīlas desmit gadus jaunākā sievietē Olgā un mēģina dzīvot kopā „vienā ģimenē“. Jāuzsver, ka šis darbs nav autobiogrāfisks. Nē, privātā pieredze ir bijusi vienīgi impulss notikumu attīstībai tekstā. Tas ir stāsts par to, kā, upurējoties kādam citam, nonākam atkarībā no savas padevības apstākļiem. To var lasīt kā psiholoģisku pētījumu, kurā notiek nesamierinošu raksturu kolīzijas. Saduroties egocentriskam narcisam ar Aspergera sindroma personību un pakļaujoties manipulatīvai, savtīgai būtnei, kurai nekad nav grūti melot tā, kā viņai nepieciešams. No malas daudzi izskatās apskaužami laimīgi. Tā tas sākumā ir arī ar neparasto trijotni. Taču fināls ir negaidīts, un tas katram jāizlasa pašam, lai saprastu arī teksta filozofisko vēstījumu, kas atgādina Hēgeļa frāzi: „Katra kaislīga apziņa tiecas pēc otras nāves.“
Protams, centrā ir jautājums par mīlestību. Tāpat kā Hannai Arendai. Vai mīlestība ir telpā, kurā drīkst ielauzties un to izlaupīt to bez atļaujas? Iespējams, ka šādu jūtu vispār nav un viss parakstītais literatūrā un mākslā ir vienīgi mākslinieka izdomas atspulgi?
Interesantāki ir Bovuāras un Ārentas teksti par karu un veidu, kā bruņotu konfliktu apstākļos uzbrucēji demonizē savu ienaidnieku. Padarot to nožēlojamu, nicināmi nevērtīgu un nogalināšanai piemērotu. Ārenta šajā laikā lasa lekcijas universitātē par Eiropas moderno laiku vēsturi un ļoti precīzi ziņo par to, kā totalitārā valstī tiek nogalinātas cilvēku dvēseles. Varai vajag tikai cilvēku ķermeņus, tāpēc gars tiek nokauts. Pāri paliek rumpji, ar kuriem politiskā vara var rīkoties, kā vēlas. Tā kā to darīja Padomju Savienībā, Ķīnā un tagad izdarās Krievijā.
Simona Veila lieliski komentē Homēra „Iliadu“ saistībā ar karu: „Varas un spēka sajūta apreibina cilvēku. Tam, kurš jūtas spēcīgs un neuzvarams, nav iespējams neko pateikt, neko pierādīt. Tāpēc spēcīgus varmākas aplenc padevība, kurai nav impulsu, domu vai risinājumu. Ja domāšana un analīze tiek atcelta, tad nav nekādu priekšnosacījumu piesardzībai vai saprātīgai rīcībai.“
Domāju, ka pietiks stāstīt par šo interesanto Eilenbergera grāmatu, kuru būtu noderīgi izlasīt ikvienam. Vienīgais, kas man nav saprotams, kāpēc viņš izvēlējās aprakstīt šīs interesantās domātājas savāda perioda ietvaros. Veila iet bojā, jo mirst no tuberkulozes 1943.gadā. Turpretī Bovuāra tikai 1949. gadā vēl izdos savu slaveno traktātu „Otrais dzimums“ un nodzīvos līdz pat 1986.gadam. Ārentas „Totalitārisma saknes“ iznāks 1951.gadā, un viņa darbosies ļoti produktīvi līdz pat savai nāvei 1975.gadā. Rendas vērtīgākais darbs „Atlants iztaisnoja plecus“ (Atlas Shrugged”, 1957) ir pirkts un ļoti populārs joprojām. Tiek izdots no jauna miljonu tirāžās. Ar šo viņa izveidoja objektīvisma virzienu, kas pretstatīja saprātīgo individuālismu kolektīvismam. Tam pašam, kuru Alise Rozenbauma bija piedzīvojusi līdz 1915.gadam Pēterburgā. Viņa noliedza jebkādu reliģiju un misticismu, pievēršoties filozofiskajam reālismam. Pēc viņas domām, zināšanas ir visu atklājumu pamatā un cilvēkam jākalpo tikai un vienīgi sev. Nav jāziedojas citu labā, un tiesības uz privāto īpašumu ir viens no svarīgākajiem sabiedrības eksistences nosacījumiem. Tātad – radikālā kapitālisma un romantiskā reālisma cilvēks.
Šādi cilvēki bīda uz priekšu laiku un attīstību. „Dariet tieši to, no kā jums ir bail,“ savulaik rakstīja Valdo Emersons. Var gadīties, ka abas Simonas, Aina un Hanna šo saprata ātrāk par mums pārējiem. Tiem, kas dzīvo tagad – 100 gadus vēlāk. Tāpēc mums ir pieejami ne tikai Iphone, vakcīnas, droni vai Himars, bet arī prasme tos izmantot saprātīgā veidā.