Tuvojas vēlēšanas, un kadrā atkal rēgosies politiķi, kas neatbild uz jautājumiem, maļ sev vajadzīgas frāzes atbilžu vietā un enerģiski strīdas savā starpā. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka politiķi vēlas iemācīties verbālas kaujas stratēģiju un taktiku, lai ekrāna diskusijās vienmēr varētu uzvarēt. Viņus apmāca cilvēki, kas sevi uzskata par ļoti kompetentiem šajā jomā, un saņem par šādu „treniņu“ krietnu samaksu. Man nav iebildumu, ja kāds šādi mācās un vēl cits nopelna. Taču man ir pretenzijas pret šo kursu rezultātu. Tieši pret ko? Pret to, ka politiķi iemācās uzvesties kā roboti, spītīgi neatbild uz jautājumiem un ar savu iemācīto klātneesošo attieksmi sagrauj diskusiju kā tādu. Kļūstot vēlētājiem neinteresanti un garlaicīgi.
Robotu loģika
Mediju treniņš savā būtībā nav slikta lieta, jo iemāca cilvēku, kurš pēkšņi ieņēmis augstu administratīvu amatu, sarunāties ar uzbrūkošiem žurnālistiem, diskutēt ar konkurentiem un paust savu viedokli politisko diskusiju stresa apstākļos. Tas nav viegli. Ir personas, kuram diskutēšanas māksla ir iedzimta privilēģija. Šādu ļaužu pasaulē ir ļoti maz. Lielākā daļa no mums stresa apstākļos sāk runāt nevajadzīgas lietas, nespēj koncentrēties uz galveno un nespēj savienot savu vēstījumu ar politiskās diskusijas dienaskārtību. Mediju treniņš palīdz saprast komunikācija loģiku un iemācīties tikt galā ar krīzes situācijām un atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem. Tas nav viegli un šī tehnika ir jāpārzina. Diemžēl nereti šo treniņu sarīko personas, kas komunikācijas loģiku nav studējušas un māca tā kā domā vai privāti uzskata par pareizu. Visbiežāk šie mācītāji ir savas partijas cilvēki. Rezultātā mēs kadrā ieraugam sabaidītas mūmijas, kas maļ vienu un to pašu un ar tekstu izkrīt no diskusiju konteksta. Nikni vai augstprātīgi raugās uz konkurentiem un atgādina uzvilktas lelles vai robotus, kas spēlē kaut kādu sev saprotamu lomu, taču izlido pa pieskari ārā no sarunas loģikas. Tieši šī iemesla dēļ priekšvēlēšanu kampaņas ir bezcerīgi nesakarīgas, jo politiķi nevis atbild uz konkrētiem jautājumiem, bet „maļ savu“. To ko vēlas pateikt, nevis to, ko kāds vēlas uzzināt.
Retorikas māksla
Klasiskā retorika māca kā uzrunās sabiedrību un kā šis process realizējams. No līdzšinējiem politiķiem šo jomu vislabāk pārzināja eksprezidente Vaira Vīķa Freiberga. Viens no vissliktākajiem šajā jomā ir pašreizējais prezidents Egils Levits. Kāda ir dominējošā kļūda, kuru praktizē gandrīz visi politiķi? Viņiem tiek iemācīts, ka nepieciešams runāt „garām“ cita politiķa izvēlētajai tēmai ar mērķi šo konkurenta aktualitāti nivelēt un padarīt nenozīmīgu. Tātad nekad neatbalstīt un neapspriest to, ko aktualizējis kāds cits. Otrs – nekad neatbildēt skaidri un gaiši uz žurnālista, publikas vai otra politiķa jautājumiem. Tas palīdz izvairīties no atbildības par konkrētu problēmu vai tēmu. Šo nostāju šodien var labi redzēt attieksmē pret Pārdaugavas „uzvarētāju monumenta“ atstāšanu vai nojaukšanu. Šis lēmums ir politisks, taču neviens neatbild tieši, jo nevēlas uzņemties atbildību. Šī attieksme pret publisko diskusiju no augstu Latvijas amatpersonu puses nav nekas neparasts. Šāda prakse tiek lietota ASV un daudzās vecajās demokrātijās, kad publiskās saruna ar vēlētājiem ir vairāk manipulācija, nevis saziņa. Taču tā ir panākusi bēdīgu efektu – vēlētāju pie urnām aiziet aizvien mazāk, jo neredz jēgu savam pilsoniskajam pienākumam. Politiķu mediju treniņš un no tā izrietoša diskusiju kultūra un retorikas specifika, panākusi to, ka politiķi paši ir ar sevi apmierināti bet vēlētāji – nav ar šo mierā. Tāpēc, ka nesaprot diskusijas jēgu un jūtas sarūgtināti noskatoties vadošo politiķu nesaprotamās un manipulatīvās verbālās piruetes. Vairumā valstu uz vēlēšanām vidēji aiziet apmēram 1/3 daļa vēlētāju. Mēdzam viņus kaunināt par pilsoniskās atbildības trūkumu un pavīd viedokļi, ka vēlēšanas būtu jāpadara par obligātu pienākumu. Lai gan man šķiet, ka lielāka vaina būtu jāuzņemas mediju treneriem, kas pārvērtuši deputātu kandidātus par uzvelkamajiem robotiem.
Konkurentu izsmiešana
Vēl sliktāk, ja mediju treniņā tiek iekļauta konkurentu izsmiešana ar mērķi noskaņot sabiedrību sev vajadzīgajā virzienā. Kādu laiku šāds agresīvs tonis var dot zināmas priekšrocības, taču ilgstošā politiskajā cīņā, šis nav investējums nākotnei. Ķīvēšanās un kašķēšanās panāk vēlētāja nepatiku pret politiķiem un rada sajūtu, ka uz deputātu amatiem pretendē kašķīgi narcisi. Šādā vidē parasti uzbango populisms. Tātad – iemācot politiķiem ķīvēties un kašķēties savā starpā, tiek panākta situācija, kad vēlētājiem sāk nepatikt iet un balsot par partijām, kuras visu laiku plēšas un ķildojas savā starpā. Vienkārši tāpēc, ka Latvijā nav anglosakšu vēlēšanām raksturīgā divu partiju modeļa, kad pie varas tiek vai nu viena vai otra partija. Andra Šķēles laikā šo ASV modeli uz Latviju atveda viņa kampaņas veidotāji, kas nepievērsa uzmanību tam cik šāda britu vai amerikāņu priekšvēlēšanu loģika var būt bīstama mūsu vēlēšanu laukam. Partijas tiek sakūdītas savā starpā, taču tām jāveido koalīcijas, nevis jāizgrūž konkurents no laivas. Domāju, ka šo nejēdzīgo kļūdu turpina attīstīt arī 2022.gada kampaņu rīkotāji, aizmirstot, ka Latvija nav ASV štats.
Ieinteresētais politiķis
Skandināvijas valstīs, kurās valdības veido koalīcijas, neseko anglosakšu modelim. Te vairāk dominē ieinteresētais un klausīties gatavais politiķis. Ja politiķis turpina neatbildēt un sev nepatīkamiem jautājumiem un tēlo tālāk savu narcisa lomu, tad viņš izrauj sevi no konteksta. Sāk izskatīties pēc dresēta robota, nevis pēc kompetenta cilvēka, kurš spēj uzņemties atbildību par šo zemi un valsti. Robots nevar kļūt simpātisks. Vēlētājs to spēj vai nu paciest vai nepaciest. Iespējams, ka arī Latvijā ir pienācis cilvēku – aizrautīgu un dzīvu politiķu laiks. Tādu, kas spēj atbildēt ļoti lakoniski un tieši uz konkrētiem jautājumiem. Ja mēs vēlamies uzzināt vai Staļina okupācijas kulta pieminekļus nojauks un kā tas tiks darīts, tad būtu vēlams nevis izmantot „vēstījuma tilta“ paņēmienu un teikt: „es pilnīgi saprotu jūtu sašutumu, taču visi šādi jautājumi jārisina prātīgi un pamazām un tāpēc rūpīgi jāapsver…(blablabla)“, vai arī „nevēlos sasteigt šo jautājumu, jo viss ir tik komplicēti un Krievija …‚(blablabla). Proti šāds paņēmiens atļauj neko nepateikt. Izvairīties no atbildes. Rezultātā atbildīga persona nav kļūdījusies, jo nedara neko. Jo mazāk politiķis dara, jo mazāk iespējams kļūdīties un zaudēt savu labi apmaksāto amatu.
Izplatīta ir arī „trīs vēstījumu metode“, kad konkrētas un tiešas atbildes vietā var izvirzīt trīs dažādas „katastrofas“, kas var rasties, ja šo jautājumu izlemsim tūliņ un tagad: Krievija var apvainoties par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu + satrauksies „nemirstīgo marša“ dalībnieki Rīgā un raudās tie, kuriem „vienkārši patīk“ visi veci pieminekļi un vēsture…(blablabla). Lai izvairītos no kontētas atbildes un lietišķas rīcības, var izmanot arī „papagaiļa metodi“. Proti: varam lietot vārdu „atbildīgi“ un kārt klāt visam, kas saistās ar Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, radot iespaidu, ka rīkojamies un esam atbildīgi par sekām, kuras jebkāda izšķiroša rīcība varētu izraisīt.
Emocionālās frāzes
Protams, ka roboti nekļūdās, bet cilvēki kļūdās. Pēdējā spilgtākā runa, kuru nācās noklausīties bija Džo Baidena runa Polijā pie Ukrainas robežas. Tā bija ļoti emocionāla un vēstījuma gaitā ASV prezidents pateica skarbus vārdus, kas tika adresēti Vladimiram Putinam. Pēc tam viņu kritizēja par pārspīlētas leksikas izvēli. Baltais nams taisnojās, ka prezidents esot atkāpies no runas teksta. Jā, Džo Baidens pateica visu ko domāja šī drausmīgā kara sakarībā. Mani tas uzrunāja. Negaidīju, ka viņš ir tik emocionāli spēcīgs retoriķis. Tas nozīmē, ka šodienas politikā vairs neder uzvilktas mehāniskās lelles, kas nekļūdās savos izteikumos. Ir nepieciešams kontakts ar publiku, kas klausās un dzird, ja kāds patiešām vēlētāju grib uzrunāt. Par to vajadzētu padomāt visiem, kas grasās doties uz Jēkaba ielu un arī tiem, kas ir gatavi mediju treniņu pasniegšanai.
Džo Baidena runa Polijā pie Ukrainas robežas 2022. g. 26. marts. https://www.youtube.com/watch?v=MlAdSuygyLI