Atkal ieradies lieliskais maija vakars kad kopā ar draugiem skatīsimies Eirovīzijas tiešraidi un apspriedīsim redzēto. Iztiksim bez LTV komentāriem, jo tie, manuprāt, nav līmenī. Paklausīsimies skandināvus un apspriedīsim dziesmu, kadrējumu, horeogrāfiju, tērpus un scenogrāfiju, jo šis ir modernākais/tehniski ko ekrāna māksla pašlaik spēj piedāvāt. Ko šovakar apskatīsim?

Fināls nober priekšā diezgan raibu kokteili, kurā visticamāk uzvarēs Ukraina. Krievijas uzbrukums var piesist politisko akordu un iebīdīt Kalush Orkestra ar „Stefania“ visaugstākajā vietā, godinot cilvēkus, kas gatavi nostāties pretī militārai bezkaunībai un pārspēkam. Jā, māksla un sports vienmēr iet rokrokā ar politiku un tas nav nekas neparasts vai nesaprotams. Varēja būt mazāk rapa un deju, bet citādi – priekšnesums korekts: tumšie skatieni, izmisuma frazējums, dramatisma harmonijas izmisuma dejai piepilda 3 minūtes un ir harizmātiskas. Grūti pateikt kā īsti būs, bet tā es to redzu un jūtu.  

Koncertu atklās čehu fināliste ar tumšu kluba elektropopu, uzdodot tempu šim lieliskajam vakaram.  Ja satiek britu diskotēkā divus  norvēģu mūziķus, tad lietas izdodas. Prieks, ka čehi šoreiz nav Karela Gota mantinieki, bet piedāvā labu garastāvokli.

Ja notikusi izraušanās no postsovjetisko valstu klaunādes, laupītājiem un bundziniekiem, tad ir saprotams, ka pievienošanās Eiropai ir notikusi. Sekojošais rumāņu “spāniskais latino” šādu sajūtu vairs nerada. Nakts bāra horeogrāfija un tērpi, dziesma ar rumāņu akcentu spāņu valodā nedaudz šķebina, taču ātri beidzas. Var pagūt iemalkot limonādi un papļāpāt ar draugiem. 

Portugāles meditatīvā un nedaudz aizmidzinošā balāde liek saprast ar ko šī valsts izceļas kontekstā. Tā vienmēr atver autentisku mūziku, bez plikiem stilbiem un afekta karnevāliem. Tai parasti ir stils un saturs. Pat neizteiksmīga āriene portugāļu interpretācijā, uzliesmo un magnetizē. Šoreiz solo unisons, kas reizēm uzsprāgst daudzbalsībā. Daiļs naratīvs, labs gaismu vētījums, taču neatstāj sajūta, ka klausos fona vokālu un nevaru sagaidīt solisti ierodamies uz skatuves.

Somi ar dzeltenajiem lietusmēteļiem piedāvā super slavena autora „Jezebel“ (Desmond Child) un solistu it kā no šausmu filmas. Refrēns pielīp, bet izpildījums pārāk histērisks. Ejam tālāk. 

Šveices raudošo zēnu tēma neuzrunā. Kā parasti – nekā uzmanības cienīga. 

Francija šogad piedāvā eksperimentālu mūziku, etno-EDM bretoņas dialektā. Iespējams, ka uzrunās.

Norvēģija atvedusi karnevālu ar maskām. Dziesmas autors nezināms. Neona scenogrāfija ar dzeltenajiem akcentiem uzrunā un papildina izpildījumu. Kompetenta horeogrāfija, uzreiz jūt modernu profesionālismu kustībās, redz, ka nav lēkāšana. Ceru, ka finālā noņems maskas.  

Armēnija gultā ar simpātisku uzvedumu piesaista uzmanību. Rosa -Linn paņem skatītāju ar savu šarmu un aizpilda vokāla skaņdarba tukšās frāzes ar savu personības magnētismu. Pārāk sabiezināta scenogrāfija, tērps bez pretenzijām. Drosmīgi. 

Itālijas duets vēsta par nelaimīgu mīlestību daiļas balādes formā. Viņi var konkurēt ar ukraiņiem. Tā nu tas ir.

Spānijas priekšnesums ir burleska un kā tāda nekur tālu netiks. Tā kā Spānija ir EBU lielvalsts un viņai atlases process nav jāpiedzīvo, tad reizēm iznāk izgāzties ar šādiem latinopopa „šedevriem“. 

Vēsā Nīderlandes balāde ir manu favorītu skaitā. Taču vāji uzlikta uz skatuves un nav nostrādāta audiovizuāli. Obligātais plikums tērpā arī šķiet nevajadzīgi piedāvāts un galīgi nepiestāv priekšnesumam. 

Ukraiņi ar savu „Stefania“ ir manu favorītu skaitā un var uzvarēt. 

Vācieši atkal liek vilties un es šajā gadījumā varu pateikt tikai vienu – atdodiet man ”Ein bißchen Frieden“ un dziediet to katru gadu pēc kārtas, ja neko labāku nevar uzrakstīt. 

Lietuviešu sentimentālā balāde franču stilā ar Lizas Minelli „sēnes frizūru“ ir kā maiga parodija par to, ko mēs visi atpazīstam. Godīgi, bet nav orģināli. 

Azerbaidžānas zviedru balāde noskan korekti, izpildījums ir pieņemams, taču nepaliek prātā. Azerbaidžāniskā te maz, vairāk sadzirdamas dziesmas autoru zviedru melodijas. Rodas iespaids, ka maksājot zviedriem par mūziku un uzvedumu, ir droši tuvoties vadošajām vietām festivālā, taču tiek zaudēta nacionālā identitāte. 

Beļģijas Džastins Timberleiks ir apdāvināts vokālists. Piedāvā manieres un pozas, viss ir kompetenti, taču neaizkustina.

Grieķiju šogad pārstāv norvēģiete Amanda un viņas izpildījums šķiet vairāk mammas norvēģietes noteikts, nekā tēta grieķa marķēts. Elfas tēls un scenogrāfijas pasakas vide pastiprina cerēto iespaidu un iespējams, ka daudzus uzrunās. 

Islande vienmēr ir orģināla un tipiski nacionāla. Māsas, kas nav māsas, iederas šajā formātā. Sākumā grūti klausīties, bet lēnām pieķeras arī melodija. Var aiziet līdz pirmajam pieciniekam.  

Moldāvija ar savu ritmisko nervu un piedziedājumu „no Bukarestes līdz Kišiņevai“ ir īsts vizuļu-etno darbs. Ierosina prieku, smaidu un labu garastāvokli. Kungi ar vijolēm un „harmoņikām„ izskatās tik priecīgi un apmierināti ar savu skatuves darbu, ka viņu prieks pielīp arī televīzijas skatītājiem. Lipīgs un salds meldiņš kā kanēļmaizīte. Nav skatuviski profesionāls uzvedums, bet satur harizmātisma nervu. 

Mazā Kornēlija dzied zviedru balādi un piedāvā sajūtas. Zaļas un rozā. Labi un profesionāli nostrādāta horeogrāfija, krāsu grafikas un tērps ar pieticīgu mirdzumu. No zviedru fināla nokļūt uz Eiropas finālu nav viegli. Viņai tas izdevās, pateicoties ārzemju žūrijas atlasei. Redzēsim ko teiks lielā Eiropa. 

Austrālija šoreiz lika vilties. Laba, dramatiska balāde, spēcīga izpildītāja balss un vēstījums par to cik grūti ir būt citādam. Taču femininā tērpa veidols, tīkla maska un neskaitāmie atkārtojumi „not the same“ likās stereotipi un pat vulgāri. It viss ir izdarīts, taču neatstāj sajūta, ka skatos Vēbera „Operas fantomu“.  

Lielbritānija ir atvedusi savu kārtējo izgāšanos. Gadu desmitiem briti netiek ārā no pēdējās vietas šajā festivālā un šogad piedāvā TikTok zvaigzni, kuras melodijā ir mazliet no Eltona Džona, nedaudz no Roket man un biščītis no Oasis. Iemalkojam sulu un gaidām nākamo. 

Sekojošā ir poļu balāde ar histērisku melnu tēlu horeogrāfiju, kas noder kā labs ievads nākamajam priekšnesumam. 

Jā, Serbija atkal ir formā.  Dziesmas saturs par šķībām lietām mūsu sabiedrībā, par skaistuma ideāliem un slimībām, muļķīgu veselības aprūpi un tās dēļ dziedātāji mazgā rokas mūku sabiedrībā. Plaukstu un dvieļu horeogrāfija. Lieliski. 

Igaunijas Stefans esot seksīgākais igaunis šogad. Viņš piedāvā pelēcīgi-zaļu kantrī balādi un nav īsti skaidrs vai tā ir parodija vai pa īstam. Viņam piemīt skatuviskais šarms, kas pilnīgi iztrūka latviešu „citiem zēniem“ un ir piederīgs normāls magnētisms kameras objektīvā.  

Gaidu draugus!

Lai mums visiem jauks šis maija vakars!