Reiz dzīvoja meitene, kuru sauca Alise. Kad viņa bija 10 gadus veca, kādā vasaras novakarē kopā ar māsām, draudzenēm, tēti un tēta draugiem viņa devās izpriecu braucienā. Diena bija dūmakaina, bez vēja. Ceļinieki piestāja Temzas krastā iemalkot pēcpusdienas tēju. Tieši šajā brīdī matemātiskas skolotājs Čārlzs Dodžsons (Charles Dogson) nolēma visiem izstāstīt pasaku. Tā sākās ar ievadu, kurā maza meitene ierauga baltu trusi un sāk dzīvnieciņam sekot. Iekrīt kopā ar viņu trušu alā un nokļūst savādā pasaulē. Tādā, kurā viss notiek un ir otrādi. Šādi piedzima pazīstamais stāsts par Alisi Brīnumzemē. Trīs gadus pēc ekskursijas un tējas dzeršanas autors Čārlzs Dodžsons publicēja savu pasaku ar pseidonīmu Lūiss Kerols. Tas notika 1865.gada 26.novembrī. Kopš tā laika stāsts „Alise Brīnumzemē“ ir pati populārākā un visvairāk lasītā bērnu grāmata Lielbritānijā. Mēdz apgalvot ka šis esot visbiežāk citētais teksts – nākamais aiz Bībeles.
157 gadu vecais darbs
Kā tas varēja notikt, ka nevienam nezināms matemātikas skolotājs uzrakstīja ģeniālu bērnu grāmatu? Iespējams, ka viņam tas izdevās tāpēc, ka visu mūžu viņš nekļuva pieaudzis un saglabāja sevī bērnam raksturīgo loģiku un fantāziju. Viņš dzimis Češīrā 1932.gadā kā mācītāja dēls. Viņam bija septiņas māsas un trīs brāļi. Šajā sabiedrībā zēns uzņēmās ģimenes izklaidētāja lomu: uzveda leļļu ludziņas, rakstīja smieklīgus dzejoļus, izdomāja spēles, rotaļas un mīklas. Izveidoja ģimenes žurnālu ar saviem tekstiem un ilustrācijām, kas tolaik bija modes lieta. Iespējams, ka bērnība bija Lūisa Kerola laimīgākais laiks. 1939.gadā Virdžīnija Vulfa nāca klajā ar konstatējumu, ka „iestrēgšana bērnībā“ kļuva par viņa dzīves lielāko problēmu un vēlāk traucēja rakstīt literatūru pieaugušajiem. Lūiss Kerols šajā slazdā nesēdēja vienīgais.
Līdzīgs mūžs izveidojās arī Pītera Pena autoram Džeimsam Metjū Berijam. Viņam arī patika sarunāties ar bērniem, un tieši šis apstāklis raisīja baumas par pedofiliskām nosliecēm, kas nekad netika apstiprinātas. Iespējams, ka autorus apvainoja nepamatoti, jo viņi nevēlējās turpināt savu dzīvi „netīrajā pieaugušo pasaulē, tāpēc metās projām no vulgāras seksualitātes un apsēstības ar to“ (Douglas-Fairhurst).
Kerols nebija vienīgais savā apsēstībā ar bērniem un bērnības tēliem. Viktoriānisma laikmetā attīstījās „bērnu kults“ (Edward Dowson, 1889), kas saistīts ar evaņģēlisko uzskatu par bērnu kā dzidru bezgrēka dvēseli. Bībeles aicinājums visiem būt kā bērniem, lai iekļūtu debesu valstībā, daudzos gadījumos tika iztulkots burtiski: „bērnībā mūs apskauj debesis“ (William Wordsworths). Tā kā vidusslāņa bērni nestrādāja fizisku darbu, tad viņi tika uzskatīti par kultūras nesējiem. Virdžīnija Vulfa šo misiju raksturoja lakoniski: „Šī nav grāmata bērniem. Šī ir grāmata, kurā mēs visi pārvēršamies par bērniem.“
Oksfordā tolaik bija pieņemts pavadīt laiku kopā ar bērniem un, kā norādīja Edgars Džepsons, bija „izveidots mazu meiteņu kults“. Tas nozīmēja, ka tēvs ņem līdzi savas meitas uz tējas dzeršanu darbā, sarunās ar kolēģiem, ekskursijās un izbraukumos. Kā Lūiss pats to aprakstīja: „ir ļoti veselīgi un noderīgi garīgās dzīves pilnveidošanai uzturēt kontaktu ar dvēselēm, kas ir tīrākas par pašu un tieši tāpēc tuvāk Dievam“. Iespējams, ka šī pārliecība lika pamatu viņa hobijam – fotografēšanai. Laikā no 1856. līdz 1880. gadam viņš sakrāja ap 3000 fotoattēlu, kas iemūžināja bērnus, īpaši mazas meitenes. Viņš ievietoja bērnus noteiktā vidē, ieģērba viņus kostīmos, dekorēja studiju. Tas, ka viņš mēdza bērnus fotografēt arī kailus, izplatīja baumas par viņa pedofiliskām nosliecēm. Kā viņa biogrāfijā norāda Morton N Cohens, „iespējams, ka viņš tāds bija un pats to neapzinājās“.
Alise Lidela, kurai tika veltīts stāsts par Alisi Brīnumzemē, bija viņa drauga – Oksfordas mācītāja Henrija Lidela meita. Viņu Kerols ir daudz fotografējis gan vienu pašu, gan kopā ar māsām. Viņam patika ilustrēt idejas, pārģērbjot bērnus skatuves tērpos. Šajā sakarībā jānodala viena viņa fotogrāfija, kas ilustrē Alfreda Tenisona dzeju par nabaga kalponi. Tajā Alise Lidela ģērbta saplēstā kleitā, basām kājām, ar atkailinātu kreiso plecu un krūtīm.
Tiem laikiem šāda fotogrāfija neskaitījās provocējoša. Ar laiku priekšstats par bērniem mainījās un arī literatūrā tos vairs neuzskatīja par pieaugušo miniatūrām.
Audzināt vai izklaidēt
Lielākā daļa bērniem paredzētu stāstu bija veltīti audzināšanai. Alisei, iekļūstot kritiskās situācijās, nācās atsaukties uz didaktiskiem stāstiem, kuros bērni tiek pāraudzināti samērā nežēlīgā veidā. Tie, kas neklausīja savus vecākus, nonāca nepatīkamās vietās un stāvokļos. Lūisa Kerola darbs pārkāpa šo slieksni un pirmo reizi piedāvāja bērniem paredzētu „nonsensa literatūru“. Ar savu jautro valodu un absurdo saturu stāsts par Alisi Brīnumzemē kļuva par lielisku pasaku mazajiem un filozofisku tekstu pieaugušajiem. Tieši tāpat kā Astrīdai Lindgrēnai, arī šeit galvenais varonis ir maza, drosmīga meitene.
Pēc grāmatas publicēšanas autora attiecības ar Alisi Lindelu tika daļēji pārtrauktas. Oficiāli nekas par to netiek skaidrots, arī Oksfordas tenkas līdz mūsu dienām nav saglabātas. Viņš ir mēģinājis fotografēt Alisi arī vēlāk, taču 18 gadu vecumā no fotogrāfijas raugās jaunkundze, kura uzkrītoši pauž savu nepatiku pret fotogrāfu. Acīm redzami nogurusi un nevēlas pozēt, lai ilustrētu viņa idejas.
Kā tālāk veidojās Alises dzīve? Pēc īsa romāna ar princi Leopoldu viņa apprec bagāto un gados daudz vecāko Reginald Hargreaves un nodzīvoja laulībā līdz mūža galam. Lai gan skaitījās slavenība. No Brīnumzemes Alises tēla viņa tā arī neatbrīvojās visu savu mūžu. Kad mūža nogalē viņa kā sirma kundze apmeklēja Ņujorku, tad turienes avīzes bija pārliecinātas, ka Alise šeit atklās savu jauno brīnumzemi. Viņu arī tur uztvēra kā 12 gadus vecu meiteni, lai gan šo attieksmi pret sevi Alise pati necieta. Kādā no savām intervijām viņa atklāj, ka „ir nogurusi visu mūžu spēlēt Alisi Brīnumzemē“.
Meitene visām gaumēm?
Stāsts par Alisi pazemes valstībā ir grāmata, kuru miljoniem cilvēku izlasa vairākkārt. Sirreālisti tajā atrod sirreālismu, psihoanalītiķi redz orālu sadismu un seksuālisma metaforas, citi saskata Darvina teoriju utt. Var piekrist, ka autors izmantojis antīko autoru ideju par pazemes pasauli un Odiseja ceļojumu tēmas.
Zināmā mērā var pat apgalvot, ka Alise ir „Ein Mädchen für alles“, kurai lasītājs atbild uz visiem iespējamajiem jautājumiem. Taču pats galvenais ir nevis šie minējumi, bet gan fakts, ka šī grāmata ir kvalitatīvi jauns naratīvs. Stāsts par meiteni, kura ir drosmīga un iztur pārbaudījumus bez bažām un bailēm. Brīnumzeme ir pieaugušo pasaule, kas pārvērsta par smieklīgu karikatūru. Tā ir neprognozējama, neuzticama, liekulīga un gļēva. Tajā ir daudz rupjības, neiecietības, nelaipnības un agresivitātes. Kerola spēks ir prasmē padarīt šausmas komiskas. Ja briesmas un šausmīgi cilvēki kļūst komiski, tad no tiem nevienam vairs nav bail.
Lai gan lasīt šo grāmatu nav omulīgi. Teksti neseko ierastai loģikai. Drīzāk šaudās visādos virzienos, pateicoties vārdu dubultajām nozīmēm, kas maina arī naratīva vektorus. Taču, neraugoties uz šiem „nonsensiem“, fantazētāji, psihologi, sēņu vīri un sievas, mākslinieki, sirreālisti, matemātiķi, datorspēļu entuziasti, valodnieki, modes dizaineri, režisori, filozofi un retoriķi turpina lasīt šo grāmatu un atrast tajā ko jaunu.
Visvairāk par brīnumzemi interesējas cilvēka psihes pētnieki, kas pazemes valstībā saskata gan sapņus, gan Freida pierādīto zemapziņu.
Citiem šķiet, ka Alise ir gudras sievietes iemiesojums. Ja kāda no mums nonāk bezizejā, tad atliek padomāt „kā Alise šajā gadījumā būtu rīkojusies?“ un atbilde pieskries klāt pati. Kā norādaJefferson Airplanes savā darbā „Baltais trusis” (1968): „Ej pajautā Alisei, man šķiet, ka viņa zina atbildi.“ Interesanti, jo pasakā Alise ne vienmēr rīkojas gudri, taču vieduma oreols viņas galvu rotā jau sen.
Literatūras pētnieki mēdz salīdzināt autoru Lūisu Kerolu ar drontu Dodo. Tā ir parafrāze par viņa uzvārdu (Dogson). Lai gan man šķiet, ka autors vairāk slēpjas Češīras kaķī, par kuru Alise komentē, ka viņai nācies bieži redzēt kaķi bez grimases, „taču skatīties uz grimasi bez kaķa! Tas nu gan ir pats dīvainākais, ko nācies redzēt savā dzīvē!“ – secina Alise.
Vienu brīdi to var redzēt, bet nākamajā – grimase jau pazudusi.