Saule aiz horizonta Seulā pazūd ap 19.00 un tad gājēji sāk mutuļot šķērsielu strautos kā zivis, kas meklē ēsmu neskaitāmās kafejnīcās, krodziņos un tējnīcās. Japāņu piedāvājums cenšas izkonkurēt korejiešu virtuvi. Fonā blāvi rēgojas McDonalds un visa cita vieda “burgeri”, kuriem nav ierādītas vietas partera pirmajās rindās. Kas ir raksturīgi? Nevajag aizrauties ar ledus tēju vai kafiju un atvēsinātajām tirgotavām. Ātri sāk sūrstēt kakls un draud saaukstēšanās tropu apstākļos. Šo veco patiesību aizmirsu arī es. Tāpēc jau pirmajā vakarā meklēju un atradu vietējā tējnīcā kumelīšu tēju ar medu. Siltu. Noderēja un izglāba.

Nākamais pārsteigums bija pārspīlētā apsēstība ar tehniku. Pat viesnīcas numurā nevarēju tumsā atrast gaismas slēdzi istabai. Tas izrādījās pievienots telpas komunikāciju centrālajai pultij (novietotai uz nakts skapīša pie gultas). Galda lampai poga nr. 1, griestu apgaismojumam poga nr. 2 utt., ieskaitot atvēsināšanas sistēmu un logu virināšanu. Nemaz nerunājot par tualetes un dušas regulēšanu ar pogām, kas man pamatīgi uzkrita uz nerviem, jo instrukcijas bija tikai mandarīnu, japāņu vai korejiešu “burtiem” pierakstītas.

Vakars austrumu zemēs parasti uzkrīt uz galvas kā sniegs. Negaidīti strauji un silti. Pretēji musulmaņu valstīm, šajā pilsētā sievietes mierīgi var staigāt pa skvēriem, laukumiem un parkiem, iegriezties tējnīcās vai krodziņos, iepirkties vai atpūsties publiskajā telpā. Garāmgājēji nav uzbāzīgi un ticības nerakstītie likumi reglamentē arī sadzīvi. Man vienmēr ir paticis apmeklēt budistu valstis. Tāpēc, ka ļaudis ir laipni un pretimnākoši svešiniekiem, piedāvājas palīdzēt, ir viegli uzrunājami un prot komunicēt.

Apmēram puse dienvidkorejiešu (46%) oficiāli neuzskata sevi par ticīgiem cilvēkiem. Taču otra puse pieskaita sevi vai nu budistiem (22%), protestantiem (18%) vai katoļiem (11%). Mani, protams, visvairāk interesēja Korejas budisms, kuram ir sena kultūrvēsture un būtiska ietekme šajā reģionā un sabiedrībā, lai gan konfuciānisma un vietējo šamaņu pretošanās ir konstatēts fakts un ar šiem strāvojumiem jārēķinās joprojām.  Kristiešu ienākšana Korejā novērojama jau 19. gadsimta beigās un dokumenti liecina, ka pat vietējais monarhs savulaik ir atbalstījis kristiešu parādīšanos un palikšanu. Musulmaņu skaits valstī ir skaitliski ļoti neliels.

Lai iepazītos ar korejiešu budismu, tikos ar vadošajiem šī virziena pētniekiem: profesoriem Park, Kyunng – Joon; Lee, Doo-Heum; Pak, Byung –kee un Lee, Do –Heum. Charles Muller no Tokijas universitātes uzskata, ka šī joma ir nepiedodami maz pētīta un joprojām atrodas ķīniešu un japāņu budisma analīzes ēnā. Domāju, ka bloga lasītājiem neinteresēs iedziļināšanās korejiešu budisma specifikā, lai gan šī tēma ir filozofiska un pieprasa atsevišķu “pieturu” valodas “noķeršanā.  “Valoda, teksti, attēli un skaņa palo ap mums nekontrolēti un dīki, jo mediji ir tie, kas konstruē realitāti, kurā dzīvojam”, – uzskata Hanjangas universitātes profesors Lee, Do-Heum un viņa teorija par realitāti (R) un teksta radīto realitāti (R2) ir lielisks izejas punkts arī manām komunikācijas teorijām, kuras cenšos apkopot manuskriptā “Komunikativistika” pie  kura pašlaik intensīvi strādāju. Mēs eksistējam tāpēc, ka eksistē citi. Visas pasaules lietas un parādības attiecas uz mani un jums, tikai tad, ja tās eksistē. Ja eksistēju es, tad eksistējat arī jūs, cienījamo lasītāj! Paldies, Jums par to!

Pa ceļam uz korejiešu budistu templi un klosteri, iegriezāmies gigantiskā baznīcā. Tās apmēri atgādināja Metropolitena operas namu un ļaužu klātbūtne – organizētu masu pasākumu. Mums tika stāstīts cik plūsmās draudzes locekļi apmeklē Dievnamu un atlika nobrīnīties par misionāru panākumiem šajā valstī un sabiedrībā. Amerikāniskās reklāmas filmiņas par draudzi un tās ikdienu, kuras bijām spiesti noskatīties, šķebināja. “Pasākums” savā gigantiskā atgādināja konveijeru vai masu konservēšanas fabriku, kurā visu visi dara vienādi un neapmierināto nav. Cerams, ka tā ir patiesība. Cerams. Iespējams, ka šajā Mega –Dievnamā drīz sāks strādāt arī kāds mūsu pašu Metodistu vai Adventistu, Baptistu vai kādā cita profila mācītājs. Gunti, vai nevēlies pamēģināt?

 

Pēc tam braucām apmēram 2 stundas uz mūku klosteri. Ceļš uz templi veda kalnup, garām kastaņu pārdevējām, akmeņu grēdām un romantiskām ainavām, kas ieskāva šo lūgšanu vietu. Tveice nežēloja nevienu. Mūkus ieskaitot, kurus sastapām pietvīkušus un rimtus pagodu piekājē. Sākumā klausījāmies par rituālu atšķirībām, cenšoties defilēt maksimāli tuvu ventilatoru izraisītajām gaisa strāvām, kas atvēsināja uz pāris sekundēm, taču arī tas bija lieliski! Pēc tam pārģērbāmies tempļa tērpos un sākām līdzdarboties maltītes sagatavošanas rituālam.

Man nācās nest paplāti ar salātiem. Skatoties kur lieku kājas un cenšoties nepaklupt uz akmeņiem vai klinšu izvirzījumiem. Karls stiepa rīsu toveri, Anna –zupu un vēl daži bija sagrābuši dzeramā ūdens un trauku katlus. Savācām tos virtuvē un tad pa slīpu nogāzi žonglējām lejup ar tiem lūgšanu telpas virzienā, kur bija paredzēts mūku maltītes rituāls.

Pēc tam sasēdāmies uz paklājiem un mūka pavadībā sākām līdzdarboties. Tas nebija vienkārši. Irbuļi, salvetes, atlocītās bļodiņu sekvences, kurā kas jāieliek un galvenais – nekādā ziņā neaiztikt dzelteno redīsu! Ja es sāktu tagad aprakstīt kā notiek maltītes rituāls, tad man tam jāvelta vismaz viens vesels blogs ar norādēm. Tāpēc pārlēksim pāri šim procesam un secināsim, ka ēst var arī cēli un garīgi. Tas ir iespējams.

Maltītes rituālam sekoja 45 minūšu meditācija.

Pēc meditācijas norisinājās tējas dzeršanas procedūra. Man bija tas gods piedalīties tējas malkošanā kopā ar vadošo mūku (kas vadīja mūsu viesošanos klosterī) un ne tikai izbaudīt korejiešu tēju pareizā veidā (uzsildītās tasēs), bet arī parunāt par medijiem un komunikāciju. Tas bija vērtīgi un, kā jau budistiem pieņemts, saruna nebeidzas tur kur sākusies, bet turpinās neierobežoti ilgi. Laikā un telpā.

Pēc tempļa apmeklējām koncertu. Mākslas fakultātes deju grupa piedāvāja orģinālas Sin Cha Hong horeogrāfijas, kas vairāk uztveramas kā senu rituālu šodienas interpretācija jeb modernā baleta paveids, nekā tautas deja. Korejiešu deja ir stilā rezervēta, daiļa un eleganta. Tās ritms ir elpošanas noteikts un forma – simetriska. Dejotājs pauž savas izjūtas koordinējot sirds darbības ritmu ar muzikālo frāzi. Raksturīgi, ka dejotāji cenšas saglabāt noapaļotas roku un kāju pozas, akcentējot kāju pirkstus kā uzsvarus. Šī deja ir maiga, nomierinoša, līgana un poētiska.

Cilvēkiem, valstīm un tautām ir katrai savi vēji. Savi kalni un savi strauti. Visas dzīvās būtnes, notikumi un vēstures kataklizmas ir ieradušās pie mums no Melnā cauruma, – tā doma viņi. Tāpēc mīti, ideoloģija, virtuālā pasaule, fantāzija un iedomās nav nekas neparasts, bet mūsu ikdienas dzīves piederumi, kurus sagādājusi vara. Jautājums – vai vēlamies turpināt šajā varas ilūzijā dzīvot tālāk?

Vai vēlamies?