Vēdekļu un ventilatoru lielpilsēta Seula

Pirms nedēļas Korejas galvaspilsētā Seula mani sagaidīja ar kārtīgu tveici 34 grādu robežās jau astoņos no rīta. Izvilku savu ceļasomu no vēsā lidostas salona un sapratu, ka cepeškrāsns ir klāt globālā mērogā. Sieviete pie autobusa pieturas histēriski vicināja sev zem zoda lielu vēdekli, bet kungs rūtainā kreklā turēja sev priekšā nelielu portatīvo ventilatoru. Man nekā tāda nebija nedz pa rokai, nedz somā. Sviedru strautiņi sāka tecēt pa muguru un es sapratu, ka ēna ir mana vienīgā iespēja izdzīvot šajā neparasti karstajā valstī.

  • Vai šeit vienmēr vasarā ir tika tveicīgi?, – jautāju jaunai sievietei ar diviem vēdekļiem rokās.
  • Nē, agrāk tā nebija, taču tagad paliek ar katru gadu karstāks «kā tādā arābu valstī», viņa atbildēja un atsāka sparīgi vedināties ar abiem vēdekļiem.

Meklēju savu zilo KAL autobusu, kas varēja mani nogādāt tieši pie Samjung viesnīcas centrā, Gangnama rajonā. Pietura beidzot atradās. Izpalīdzīga lidostas darbiniece mani gādīgi nosēdināja ēnā un kungs gados, korejiešu valodā apsolījās nepalaist garām manu autobusu. Neprotu šo valodu, bet sapratu intonāciju. Tā arī notika – autobusu man parādīja abi un samaksājot par biļeti 15 eiro biju gatava apmēram 1,5 stundas braucienam uz centru. Protams, ka ar metro iznāktu lētāk, taču tobrīd, pēc negulētās nakts lidmašīnā un cepeškrāsns “ uz ielas», nebija prātīgi ķerties pie eksperimentiem ar pārsēšanos vilcienos. KAL autobuss nebija pirmā svaiguma, taču salons bija tīrs, drošības jostas lietojamas, vēsais gaiss garantēts un ceļojums pa vienu no pasaules lielākajām pilsētām (12 miljonu iedzīvotāju) varēja sākties. Seula ir globāla finanšu, tehnoloģiju un kultūras citadele. Tajā izvietojušies koncerni LG, Samsung un Hyndai. Seula nav lēta pilsēta, un dati liecina, ka šī ir piektā pati dārgākā pilsēta tās iedzīvotājiem pasaulē. Tase kafijas dārgāka nekā Rīgā vai Stokholmā, taču sabiedriskais transports Rīgā, protams, ir 2x dārgāks nekā Seulā.

Pilsētas nosaukums ir mainījies gadiem ritot, piemēram, japāņu okupācijas laikā (1910. -1945.) to sauca par Keijo (京城), kas nozīmē galvaspilsētu. Pašreizējais Seulas nosaukums aizgūts no vārda Seorabeol vai Seobelo, kas nozīmē «galvaspilsēta» un ir spēkā kopš 1945.gada. 1950.gadā pilsētu pilnībā nopostīja Korejas kara laikā un tāpēc pilsētā šodien dominē modernas augstceltnes un platas maģistrāles.

Seula izvietojusies pie platas upes, kas sadala pilsētu divās daļās un tāpēc tās plūdumu šķērso neskaitāmi, dažādu krāsu tilti.

Braucot savā zilajā KAL autobusā centos fotografēt šos tiltus: rozā, zilu, baltu, oranžu. Visapkārt slējās augstceltnes kā dzīvojamie nami un dienesta ēkas, kuru loģikā zīmējās arhitektu fantāzijas ražīgā amplitūda. Visbeidzot Gangnama rajons ar manu viesnīcas pieturu bija klāt. Saņēmos un izkāpu tveicē, kopā ar savu melno japāņu koferi un sāku apņēmīgi virzīties uz augšu pa slīpu nogāzi, jo Seulas reljefs ir samērā paugurains. Karstums atgādināja karstu lakatu, kas iesaiņo ik vienu kājāmgājēju rīta tveices stundā. Arī mani. Pēc pāris minūtēm mana puķainā vasaras kleita jau bija mikla (kā pēc vieglas dušas) un galva prasījās pēc cepures, kas bija iespiesta kaut kur kofera dzīlēs. Saņēmos un uzrāpos līdz viesnīcas ieejai. Vēsā gaisa straume apņēma kā ūdenskritums un tāpēc nojautu, ka nebūs viegli iepazīties ar šo Āzijas lielpilsētu vasaras karstumā. Noskaidrojās, ka mana istaba atbrīvosies tikai pēc četrām vai piecām stundām. Nokārtoju papīrus, noliku novietnē koferi un metos atpakaļ ārā. Termometra stabiņš rādīja 36 grādus.

Nojoņoju lejā pa nogāzi un pirmajā apģērbu veikalā nopirku cepuri ar lenti, tad ūdens pudeli un vēl pēc mirkļa vēdekli. Cepure izrādījās nocenota modes prece, jo bija darināta kā pinums no kāda unikāla materiāla. Man bija vienalga, vai tā ir kungu vai dāmu cepure, vēlējos to izmēģināt pielaikošanas kabīnē. Jauns pārdevējs man aizšķērsoja ceļu un mēģināja pateikt vārdu «apavi» angļu valodā. Teicu, ka apavus man nevajag. Rādīju savu iekāroto gaišbrūno «hūti». Taču jaunais cilvēks turpināja atkārtot vārdu «apavi», līdz sapratu, ka man ir jāvelk nost manas puskedas, ieejot pielaikošanas kabīnē. Vārdu sakot, novilku apavus, iegāju kabīnē, lai pielaikotu cepuri.:) Derēja. Apāvos un devos pirkt. Var maksāt ar karti, taču jāparakstās uz maza ekrāna. «Pogu spiežamā aparāta» maksāšanas procedūrā nav.  – Nu labi, lai nav, – mierināju sevi un devos atpakaļ ārā. Cilvēku skaits uz ielas bija strauji palielinājies. Viena daļa bija noslēpušies zem cepurēm, citi «nēsājās» paslēpušies zem saules vai lietussargiem, vēl trešie turēja virs galvas vēdekļus vai somas. Vairums no gājējiem bija jaunieši, jo šis Gangnam rajons ir gan universitāšu gan jauniešu apģērbu un modes preču centrs. Pa kreisi vairāk nekā simts jauniešu stāvēja rindā pie jauna restorāna ieejas. Lai atvēsinātu rindā stāvētājus, uz ietves bija izvietoti lieli ventilatori, taču diezin vai tie rindā stāvētājiem palīdzēja.

-Kas tur ir tik garšīgs, ka jāstāv šādā karstumā rindā? – vaicāju divām meičām.

-Tas ir ātro uzkožamo jaunais restorāns, – viņas atbildēja.

-Ir vērts stāvēt?

-Nē, nav vērts.

-Kāpēc viņi stāv.

-Viņi ir traki.

-Un viss?

-Jā, apmēram tā, – smējās meitenes un skaidroja, ka šejieniešus interesējot viss, kas ir jauns un neparasts.

Nolēmu ieturēt vieglas pusdienas pēc lidojuma. Nogriezos nost no lielās avēnijas un ieniru japāņu un korejiešu krodziņu un kafejnīcu nebeidzamajā labirintā. Kādā šķērsielā uznira maza ēdnīciņa ar maltīšu attēliem skatlogā: rīsi ar zivīm, rīsi ar gaļu, rīsi ar jūras veltēm. Maksā ap 6 eiro. Labi, ejam iekšā. Iekštelpā bija pavēsi, visi viesi vietējie un saimniece skraidīja ar šķīvjiem un salvetēm starp trijās rindās savietotiem galdiņiem. Bakstīju ar pirkstu krāsainas ilustrācijas virzienā. Angliski teksta nekur nebija, tikai hieroglifi. Saimniece pieņēma pasūtījumu, murminot ko vietējā valodā. Sapratu, ka jāgaida. Kāds pāris – puisis un meiča no blakus galdiņa man uzsmaidīja un parādīja, kā var ieliet ūdeni krūzē no veiksmīgi noslēpta ūdens krāna. Mazs ķipars pieskrēja klāt un klanīdamies atkārtoja: “Hello, Hello!”. Pamazām sāku justies kā Ziemassvētku rūķītis, jo katrs no apmeklētājiem centās man kādi palīdzēt: piegādāt irbulīšus, marinētos ķiplokus, kāpostu salātus vai sojas mērci. Visbeidzot nosārtusi ieradās saimniece ar rīsiem un jūras veltēm. Godīgi sakot, tikai tobrīd sāku saprast, ka esmu ieradusies ļoti strādīgu un laipnu cilvēku valstī. Līdz tam Koreja man neko īpašu nenozīmēja. Tikai Samsung televizoru, korejiešu automašīnas un tas arī viss. Tagad, ierodoties uz konferenci, es saskaros ar ļoti interesantu un ambiciozu tautu, kas ļoti īsā laikā spējusi attīstīt savu valsti un iedzīvotājus apskaužami labi un dinamiski.

-Kā jums tas izdevies? – vaicāju korejiešu kolēģei.

-Tas ir valdības politiskās stratēģijas nopelns.

-…un tā būtu?

-Kārtīgs korejiešu patriots ir bagāts un pārticis cilvēks.

-Tik vienkārši?

-Jā, tik vienkārši.

-Kā tad jūs kļūstat bagāti?

-Mācoties no citiem un gudri strādājot.

 

Vairāk nejautāju. Secinājumus izdarīsiet paši.

Arī es brīvajā laikā, starp konferences aktivitātēm, centos ienirt Seulas ikdienā un tikties ar parastajiem cilvēkiem, kas pagaidām nav kļuvuši bagāti. Viens no spēcīgākajiem piedzīvojumiem bija budistu tempļa apmeklējums.

Organizētāji mums piedāvāja piedalīties lūgšanu procesā, maltītes rituālā, meditācijā un tējas dzeršanā. Par to stāstīšu nākamajā stāstā.

Turpinājums sekos.

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s