Kā mēs pārbrēcam dabu. Stress, mašīnas, suņi un zvani?

2012. gada 28. marts
Pilsētas trokšņi. 2012. marts

Pilsētas trokšņi. 2012. marts

Aiz loga Rīgā periodiski rej suņi. Pārbrēc cits citu. Gandrīz katram tagad pieder kāds nervozs suns, kas apliecina sevi skaļi un enerģiski. No rīta, pusdienā, vakarā un naktī. Pa vidu vaimanā mopēdi. Šurpu, turpu.

  • Pavasaris, laikam? – sevi mierinu.

Cilvēks ir savāda būtne. Iemāca sevi nedzirdēt svešus suņus, telefona signālus un rotējošus ventilatorus.

Fona troksnis ir kļuvis par ikdienas sastāvdaļu. 

Par fona troksni sācis interesēties arī Jean-Michel Delacompteé, kurš savās grāmatās lieliski apraksta kā ikdienas trokšņi pamazām pārņēmuši mūsu akustisko telpu.

Fona trokšņu līmenis turpina pieaugt.

Kaimiņam nav jāmaksā sods par to kā viņa suns piesārņo manu akustisko telpu.

Tas nav jādara arī pusmūža kundzei, kas sēžot man pretī metro vagonā ilgstoši nepaņem savu mobilo telefonu, kurš atskaņo brašus maršus.

Šo telefonu pārkliedz gaiļa dziesmas no cita telefona un visbeidzot ff ierunājas metro vadītājs.

Kas īsti notiek ar mūsu ausīm un dzirdes sensualitāti. Jūtību?

Esam spiesti notrulināties? 

Vai ir loģiski, ka pamazām pierodam nedzirdēt to kas notiek ap mums un turēt pa

ķērienam ausu korķus?

Senos laikos dabas skaņu efekti cilvēkiem nozīmēja tik pat daudz kā citi dabas novērojumi un ticējumi, kas saglabājušies līdz šodienai.

Mežs

Mežs

Putnu dziesmas, lietus lāšu pieskārieni, vējš.

To klātiene tika uztverta ļoti  iejūtīgi un pat atšifrēta.

Piemēram, ļoti spēcīgs vējš trīs dienas pēc kārtas ziemas saulgriežos varēja būt brīdinājums par saimnieces priekšlaicīgu nāvi. Spēcīgs svilpjošs vējš septītajā dienā pēc ziemas saulgriežiem nozīmēja – sliktu ražu utt.

Akustiskā ainava bija dzīva. 

No tās sakņojās ticība.

Tajā varēja saklausīt balsis un skaņas. 

Suņu balsis tolaik nozīmēja ģeogrāfisku marķējumu telpā. Bija iespējas atrast savu ciemu miglā un tumsā, klausoties savējo suņu balsīs.

Pats svarīgākais bija zvanu skaņas.

Tikai divas skaņas spēja to pārspēt – lielgabala šāviens un pērkona grāviens.

Pilsēta ienāca šajā skaņu ainavā ar daudz zemāku horizontu.

Augstās skaņas lauku ainavā atmaigst un sasilst, pateicoties attālumam starp skaņas avotiem. Pilsētā tās reaģē pretēji – atsitās, izkropļojas, atbalsojas un pieaug spēkā. 

Rezultātā mūs apņem troksnis.

Ainavā skaņa kustās, pilsētā – ietriecas.

Saucēji, uzbrēcēji, bubinātāji, bļauri, klaigātāji un visi pārējie ir skaņas fona pacēlāji.

Vai klusums ir vērtība?

Kāpēc, piemēram, pilsētas svētkos obligāti jābūt lielam skaņu jampadracim ar netrūkstošo uguņošanu?

Vai bez trokšņa nav prieka?

Kāpēc skaņas pastiprinātāji turpina paaugstināt līmeni mūsu koncertos?

Vai visi esam kļuvuši kurlāki par saviem vecvecākiem?

Vai arī vecais labais simfoniskais orķestris šodien nespēlē skaļāk nekā agrāk un vai pauzes nav kļuvušas īsākas?

Vai mūsu akustiskā pasaule kļūst aizvien primitīvāka, plakanāka un trūcīgāka?

Delacompteé uzskata, ka troksnis mūsu modernajā laikā ir pārvērties ”akustiskā smogā” un klusums iznīkst. 

Tas, ka akustiskais troksnis noved pie dzirdes traucējumiem, stresa, koncentrēšanās problēmām, depresijām un novājina ķermeņa imūnās aizsardzības sistēmu, laikam pagaidām nav svarīgi.

Franču pētnieka grāmata pierāda, ka viena desmitā daļu francūžu jau šodien sirgst ar dzirdes traucējumiem, pateicoties ikdienas fona troksnim.

Jā, tiek runāts par to, ka būtu jāsamazina satiksmes trokšņu līmenis. Taču nekur netiek diskutēts par sadzīves trokšņiem, kurus izraisa mūsu līdzcilvēki.

Ventilācija, motorzāģi, skaļi uzgriezts radioaparāts ar nīstas radiostacijas muzikālo piedāvājumu, televizors, kas izbrēc savu programmu, suņi, kas rej un rej kaimiņu sētā vai dzīvoklī, popkorna tūtu čaukstināšana kinoteātrī, mobilie telefoni, ka zvana laikā un nelaikā visādās balsīs.

Kur nu vēl mūzika veikalos, kafejnīcās un visā publiskajā telpā.

Starp citu neaizmirsīsim Guantanamo bāzi, kurā mūziku izmantoja kā spīdzināšanas līdzekli.

Spīdzināšana ar mūziku, starp citu, turpina attīstīties. 

Nevienam nav noslēpums, ka ASV militārie spēji gatavo skaņas lielgabalus (jaudīgus skaļruņus), ar kuru palīdzību varēs ”noklāt ienaidnieku teritorijas” ar nepanesamām skaņām, kas spēj sagraut pat auss bungādiņu un izraisīt ciešanas.

Tātad – troksnis faktiski ir akustiskais ierocis.   

Tiesas procesi par spīdzināšanu ar skaņu? Jā ir bijuši.

Delacompteé savā grāmatā apraksta kādas spānietes Pilaras Moreno Gomezas tiesāšanos 2001. gadā Eiropas tiesā par neizturamu trokšņa līmeni, kuru viņas dzimtajā pilsētā Valensijā izraisīja diskotekas, krogi un bāri.

Mērījumi pierādīja, ka naktīs trokšņa līmenis šajā pilsētas rajonā bija 100 decibeli.

Jau 1996. gadā šis reģions tika klasificēts kā akustiski pārsātināts, taču praksē nekas nemainījās.

Spāniete tiesā uzvarēja.

Spānijas valstij nācās samaksāt par viņas akustiskajām ciešanām 10000 eiro.

Taču nekas nav beidzies.

Reklāmas sludinājumi mūsu televizoros joprojām skan skaļāk nekā sekojošais raidījumu akustiskais fons.

Iespējams, ka klusuma oāzes ir biznesa ideja?

Vai Latvijā tādas jau ir?

Advertisements

4 thoughts on “Kā mēs pārbrēcam dabu. Stress, mašīnas, suņi un zvani?

  1. Par klusuma oāzēm… viens pilsētnieks reiz bija ar telti devies uz mežu, ja nemaldos, jūnija pirmajā pusē, vai pat maijā. Rezultāts – visu nakti nebija spējis ne acu aizvērt, kā stāstīja “tie, putni, tie putni! Čivināja, svilpa, pogoja, viens tālumā visu laiku tā – uhū, uhū… nu neiespējams troksnis.”.
    Viss atkarīgs no pieraduma.
    Bet ideju par mūziku kā ieroci ir veca kā pasaule. Jau antīkajā laikmetā, aplencot kādu mūros ieskaitu pilsētu, caurām naktīm sita lielās bungas, lai aplenktos iedzītu rezignētas neizbēgamības stāvoklī. Vai cīņas laikā, savējos uzmundrināt, pretiniekus šausmināt. Protams, šodien akustiskās iespējas lielākas… nu jā, arī “pretinieks” visa rakstā minētā dēļ arī vairs nav tik jūtīgs kā senatnē.
    Starp citu, reāli klusi ir Vecrīgā, ap četriem, pieciem no rīta, kad burziņotāji atplīsuši.

  2. Patiešām jauks ieraksts un tā sakarā attcerējos gabaliņu no manu bērnu tik iecienītās multfilmas Madagaskara. Tur ir brīdis, kad visi zvēri aiziet gulēt, bet lauva Aleks nevar iemigt, jo darbinieki kārtējo reizi ir aizmirsuši izslēgt Ņujorkas zoodārza fona skaņu. Tad nu lauvas uzticamais draugs zebra Martijs sirsnīgi ieper pa skaļruņus turošo stabu, kas liek apklust džungļu skaņām. Iestājas pilnīgs klusums un Aleks mierīgi var doties pie miera! Kolosāls absurds 🙂
    Un neizsakāms traucēklis ir ne tikai fona skaņa, bet arī gaisma, kas pilsētā tā īsti nekad neapdziest. Ja vēlamies patiesu atpūtu, jādodas prom no pilsētas, citu varinatu nav.

  3. Te, Skotijā, jau pāris nedēļu aiz loga dzied putni.
    Paldies, Sandra, par jauko rakstu.
    Arī Pārdaugavā, Mārtiņa ielā, putnus dziesmas klausījos, tikai tramvajs laiku pa laikam aizskandināja (aizgrabēja? aizrībināja?) garām.

  4. Suņus cilvēki iegādājas lai pašiem nav jārej. Pārējie nodarbojas ar komentāriem tīmeklī…
    Veinbergas kundze, atbrauciet biežāk uz Latviju ne tikai Rīgu. Dzirdēsit visu ko vēlaties. Taisnība arī pilsoņiem kuri sadzird putnus Lielpilsētā. Tajā gan visi mēdz apjukt – tikko Antonijas ielā kāda Zīlīte jau “kala pavasara lemešus”…
    Jūsu teksts veltīts kādai franču grāmatai ? Tas nekāds jaunums ka skaņa var būt ierocis. Un pretpolam – grūti iedomāties klusuma oāzi Latvijas DABĀ. Varbūt jābūt pakurlam, taču ja dzelzceļa satiksmes skaņa izplatās 12 km attālu, tad var atlikt zonas uz kartes.Cits francūzis, Žaks Pikārs rakstīja par “klusuma valstību”.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s