2012. gada 16. marts
Zviedrijas presē arī šodien ir parādījušas dažas rindiņas par latviešu leģiona piemiņas dienu Rīgā, kas pamatojas uz zviedru ziņu aģentūras TT ziņu (kas, savukārt, to iztulkojusi no Reuters, kas to paņēmusi no Krievijas aģentūras Interfax).
Šī publikācija kārtējo reizi apstiprina žurnālistikas ābeci, ka NEVIENA ZIŅA NEKAD NAV BEZKAISLĪGA UN NEITRĀLA, jo jebkuru ziņu raksta žurnālists, kam ir savi priekšstati par pasauli, redzējuma rakurss un ideoloģija.
Te šī TT ziņa burtiski iztulkota no Dagens Nyheter:
Rīgā maršē SS veterāni
SS Latvijas spēku veterāni un latviešu nacionālisti piektdien maršēja cauri Rīgai savā demonstrācijā, kas daudzus uztrauca.
Marša dalībnieki sacīja, ka viņi cīnījās par latviešu brīvību un pret Sarkano Armiju. Kritiķi uzskata, ka nav pareizi godināt tos, kas cīnījās vācu nacistu pusē un šo maršu nosodīja arī Krievija.
Apmēram simts cilvēku bija sapulcējušies pretdemonstrācijai, no tiem lielākā daļa bija krieviski runājošie, kas uzskata, ka nacionālistu demonstrācija viņu diskriminē.
SS-veteraner på marsch i Riga
Veteraner från Lettlands SS-styrka och lettiska nationalister marscherade genom Riga på fredagen i en uppvisning som upprörde många.
Deltagarna i marschen sade att de kämpade för lettisk frihet mot Sovjets Röda armé. Kritiker menar att det är fel att hylla dem som slagits på samma sida som tyska nazister, och marschen fördömdes av Ryssland.
‘Ett hundratal personer, de flesta rysktalande letter som anser sig diskrimineras av nationalisterna, samlades till motdemonstration.
Nekad neesmu atbalstijis politikas veidošanu uz piemiņas pasākumu rēķina. Katram savi svētki un piemiņas dienas, bet kad tiek veidota uz tā pamata poltika, tā kaitē vienīgi valstij un mums visiem! Pozitīvi, ka Zviedrijā šis notikums tiek aprakstīts ļoti vēsi un atturīgi, bet pēc manām domām tā ir vēstures lapas puse, kuru pēc iespējas ātrāk jāizslēdz no politiskās sfēras.
Ar vēsturi ir grūti tikt galā. Katram sava taisnība un sava versija. Mani visvairāk interesē nākotne, jo tur mēs visi pavadīsim savu atlikušo mūžu.
Piekrītu Jums. Visu laiku gaidu, kad pie mums parādīsies normālas partijas, kurām rūpēs valsts, bet pašam pārāk maz resursu, lai kaut ko izveidotu, tākā nāksies pieciest nākotni, kura nesolās pārāk rožaina.
Lai veidotu nākotni ir jākoncentrējas uz tagadni un nākotni, nevis uz pagātnes rēgiem un vēl ļaunāk to slavināšanu ar sarkanām lupatām un uguņošanu.
Lai cik paradoksāli tas nebūtu – ja viss nebūtu bijis tā kā tas bija, lielākā daļa no pašlaik Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem neeksistētu – būtu pavisam citi cilvēki un cita realitāte. Līdz ar to nevienam cilvēkam nav tiesību nosodīt pagātni – tas būtu tāpat kā nosodīt savu eksistenci.
Cilvēcības paraugstunda,bez liekvārdības: http://www.lettia.lv/lv_a_legionari-zviedrija.html
gada 8. septembrī Rīgā viesojās Zviedrijas karaļpāris. Mēs – izdotie, kas vēl palikuši dzīvi, – izsacījām pateicību karaļnamam, baznīcai un zviedru tautai par protestiem pret mūsu izdošanu. Arī armijai un tās pirmajam virsniekam – karalim. Notikušo karaļpāris zināja un teica:“Das war schreklich” (Tas bija briesmīgi)
Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs to pateica pirmais. 1994. gada pavasarī arī Zviedrijas moderātu valdība atzina, ka toreizējais Zviedrijas valdības lēmums par baltiešu karavīru izdošanu Padomju Savienībai bijusi kļūda. Uzaicināja mūs apmeklēt Zviedriju un atvainojās par kādreiz nodarīto. Tas bija gandarījums, ko gaidījām 48 gadus. [2]
Mums, 40 veterāniem – 35 latviešiem, četriem igauņiem un vienam lietuvietim, kuri spējām vēl braukt, loks patiesi bija noslēdzies. Bet aiz katra no mums nāca vēl trīs – mirušo izdoto veļi. [2]
Mūs pieņēma Zviedrijas karalis, Ārlietu ministrija, Ekšjē (pie Rennesletas) garnizona karavīri, Visbijas un Hemses pilsētas (Gotlandē) vadība. Apmeklējām Havdhemas nometnes vietu.
Karalis katram no mums cieši paspieda roku, bet prof. Slaidiņu un mani atcerējās vēl no sava Rīgas apmeklējuma un veltīja laiku sarunai. Majestāte izsacīja nožēlu par 1945./46. gadā notikušo. Pauda cerību, ka neatceramies Zviedriju tikai ar ļaunu vien. Izteica prieku, ka vismaz daļu izdoto var uzņemt Zviedrijā un karaļnamā. Nodeva sveicienus no karalienies Silvijas. [2]
Mēs savukārt pateicāmies par uzaicinājumu. Es atgādināju, ka reiz karalis Gustavs V lūdzis tirānu Staļinu atstāt 170 internētos baltiešus Zviedrijā. Tas vēlāk labvēlīgi ietekmēja mūsu likteņus PSRS.
Uzdāvinājām Kārlim XVI Gustavam standartu no vienotās Baltijas karoga. Tas bija simbols, ar kuru nu gājām pa Zviedriju. Teicu karalim, ka tāds bijis internēto baltiešu nometnē Havdhemā jau 1945. gada 25. jūnijā.
Izrādīdams cieņu, karalis mūsu simbolu nenodeva pavadoņiem, bet visu audiences laiku turēja rokā. Protokolā paredzētās pusstundas vietā Majestāte kopā ar mums palika veselu stundu. Vienkāršs un ieinteresēts. Šķiroties lūdzām pasveicināt viņa ģimeni. [3]
Ārlietu ministrija, kur mūs ielūdza uz svinīgām pusdienām, rotāta ar Baltijas valstu un Zviedrijas karogiem. Ienesām zālē arī savējo. [3]
Mājas saimniece* pie galda runāja par to, ka Zviedrija izdarījusi kļūdu, izdodama baltiešu karavīrus totalitārajam režīmam. Notikušo labot, padarīt par nenotikušu nav iespējams, taču iespējams to atzīt un nenoklusēt. Var atvainoties, mēģināt izprast un piedot. Ministrē lūdz mūs saprast tālaika apstākļus un Zviedrijas situāciju. Notikušais palicis tomēr kā melns traips Zviedrijas vēsturē, bet viņai liekoties, ka, par spīti visam, mēs neturot naidu pret Zviedriju. Par stāvokli un problēmām Baltijā Ārlietu ministrija esot labi informēta. [3]
No mūsu puses atbildes runa bija jāsaka man. Atbildēju latviski ar tulku, lai saprot visi. Teicu, ka “melnais traips” ir zviedru pašu lieta un mums nav tas viņiem jāatgādina. Mūsu daļā ir pateikt to, kas, laikam aiztekot, no malas vairāk redzams, vairāk palicis atmiņā – proti, milzīgais zviedru tautas pacēlums pret baltiešu saujiņas izdošanu. To grūti atstāstīt. Mēģināju atgādināt visu, ko toreiz darījuši zviedri. Runāju par mīlestību, ko saņemam no tik daudziem. [4]
Daži attēli no grāmatas “Ar Baltijas karogu. Izdotie”:[5]
Image:Četrdesmit vēl dzīvie izdotie baltiešu leģionāri pieņemšanā pie Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava Stokholmā 1994. g. jūnijā
Četrdesmit vēl dzīvie izdotie baltiešu leģionāri pieņemšanā pie Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava Stokholmā 1994. g. jūnijā.
Image:293_autors_un_karalis.jpg
Bijušie baltiešu legionāri pieņemšanā pie Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava. Priekšplānā pa kreisi grāmatas autors. Karalim rokās Baltijas vienības standarts, kas radies Gotlandē, Havdhemas internēto nometnē baltiešiem 1945. g. jūnijā.