2012.gada 02.martā

Zviedrijas valdības sagatavotais likumprojekts par fotografēšanas un filmēšanas ierobežošanu valstī, izraisījis plašas diskusijas sabiedrībā.

Policija par jauno likumprojektu ir sajūsmā, turpretī mediji nav mierā ne ar ko.

Vairākas mediju un veselības aprūpes arodbiedrības šodien asi pieprasa valdībai atsaukt aktuālo likumprojektu, kas paredz kriminālsodu par ”pazemojošu fotografēšanu”.

Mediju pārstāvjiem šķiet, ka pietiek ar esošo ”atbildīga izdevēja” un konkrētā fotogrāfiju autora atbildību. Nekāda autora ” atbildība” nav vajadzīga.

Pēc Žurnālistu Savienības priekšsēdētāja Junasa Nordlinga domām, šāds likums nobaidīs informācijas piegādātājus presei, televīzijai un interneta portāliem.

–   Šodien, kad gandrīz katram cilvēkam kabatā ir foto vai videokamera, mediji regulāri saņem no auditorijas fotoattēlus vai nofilmētas video epizodes. Ja tiks pieņemts šis likums, tad var gadīties, ka lasītāji un skatītāji vairs nesūtīs savus attēlus, baidoties, no soda,  – uzskata Nordlings.  

Vakar informēju, ka Zviedrijas valdība gatavojas kriminalizēt ”pazemojošu” fotografēšanu.

Sods par šādu pārkāpumu var būt soda naudas vai pat divu gadu cietumsoda līmenī.

Šodien četras lielās arodbiedrības: Ierēdņu centrālā arodbiedrība, Veselības aprūpes arodbiedrība, Žurnālistu Savienība un Preses fotogrāfu klubs pieprasīja, lai valdība atsauc šo iniciatīvu.

Žurnālistus visvairāk satrauc apstāklis, ka turpmāk juristi tiesā varēs notikt vai ”pazemojošā”  fotografēšana un filmēšana ir bijusi ”pamatota”  vai nē.

–   Šāda juristu un tiesas iejaukšanās mūsu darbā nav akceptējama, – uzskata Žurnālistu Savienības priekšsēdētājs.

Valdības pārstāvju taisnošanās tiek balstīta uz nostādni, ka šis likums pamātā ir izveidots ar konkrētu nolūku – lai aizstāvētu sievietes, kas galvenokārt tiek paslepeni filmētas un fotografētas intīmās situācijās un pēc tam šie attēli tiek publicēti sociālajos medijos.

–   Ja ir runa par seksuālu uzmācību, tad ir jābūt pavisam citai pieejai šāda likuma izveidošanai – uzskata Junas Nordlings.

Pats svarīgākais ir nepieļaut, lai varai izdotos kriminalizēt pašu filmēšanas vai fotografēšanas procesu.

Līdzīgu viedokli medijiem šodien pauž arī Zviedrijas Laikrakstu izdevēju apvienības valdes priekšsēdētāja Kerstina Nelda.

–   Nedrīkst iejaukties mūsu darbā pirms publicēšanas. Šis jaunais priekšlikums samazina atbildīgā izdevēja pienākumus publicējuma priekšā. Tagad nu iznākt, ka vairs nedrīkst pat fotografēt! –

Līdz šim Zviedrijā (par jebkuru publikāciju) atbild atbildīgais izdevējs, nevis teksta vai fotogrāfijas autors.

Jaunais priekšlikums var izraisīt autora ”atbildības” palielināšanos un caur to samazināt mediju pašsanēšanas principu.

–   Ja par fotogrāfiju publicēšanu, piemēram, laikrakstā turpmāk atbildēs pats autors, tad  var gadīties, ka mūsu fotogrāfi noteiktā situācijā sāks šaubīties vai vispār fotografēt to, kas reāli notiek! –  uzsver Kerstina Nelda.

Kaislīgajā strīdā šodien iesaistās arī Datu inspekcijas vadošais jurists Hans Ulofs Lindboms, kurš mēģina nomierināt satrauktos medijus.

Pēc viņa domām jaunais likums nesamazinās vizuālās informācijas plūsmu mediju virzienā.

–   Jā, protams, ka likums ierobežo fotografēšanas procesu, taču tas paredz arī izņēmumus, un sodīs tikai tos, kas patiešām savtīgu interešu vārdā fotografē citus cilvēkus, lai tos pazemotu. Tas nozīmē, ja tiek publicēts kāds attēls, kas atklāj procesus, kuri ir sabiedrības interesēs (kaut arī no otras puses šie attēli var tikt uztverti kā pazemojoši),  tad šāda attēlu publicēšana tiks atzīta par akceptējamu, – skaidro Lindblums.

Pēc viņa domām visu nosakot apstākļi un mērķi, kas rosinājuši fotografēšanu vai filmēšanu.

Piemēram, ja fotografētājs ir uzbāzies kādai personai un izmantojis savus privātos kontaktus/slepeni, lai iegūtu sensitīvus attēlus un tos vēlāk bez ”upura” atļaujas publicē internetā, tad par to pienākas sods.

Protams, ka internets ir pārblīvēts ar ļoti savādiem attēliem.

Sociālie portāli ”lūzt” no ”kartupeļpagraba pornogrāfijas”, kas lielākoties ir ”upuru” akceptēts eksibicionisms.

Taču netrūkst arī problēmu šajā virzienā, par ko liecina pazemojoši videoieraksti no skolām (banda spīdzina klases biedru), dramatiski ieraksti no kautiņiem uz ielām, bērnu pornogrāfiju un AlQaida izrēķināšanos ieskaitot.

Tas, ka cenzūra sāk iegūst jaunus – humānākus (?!) vaibstus ir fakts, jo lielai daļai publicētāju joprojām nav ”atbildīga izdevēja” misijas sajūtas.

Taču ar aizliegumiem maz kas panākams arī šajā jomā.

Plosīklu ālēšanās internetā jau panākusi kiberpolicistu štata palielināšanos arī mūsu valstī un pavisam drīz, anonīmie skauģi, vairs nevarēs apliet katru personību ar vircas spaini no augšas līdz apakšai.

Pagaidām mums visiem jāmācās stoicisks miers, izlasot nejēdzības par sevi interneta čatā un brīnoties par svešu cilvēku nepamatotiem naida izvirdumiem (pret mums) zem viņa augstības SKAUDĪBAS zīmes.

Var gadīties, ka interneta vietņu plosīklu ālēšanās ir diagnoze? Slimība, kas jāārstē un to nevar aizliegt ar likumiem un sodīt ar sodiem?

Taču ir lietas, kuras mēs varam noteikt paši.

Pagaidām mēs varam aizliegt mūsu tuvumā fotografēt un filmēt.

Jā, mēs to varam aizliegt darīt fotogrāfiem un TV operatoriem arī publiskā telpā.

Tā tas ir.

Zviedrijā šī prakse ir jau ļoti izplatīta un man (manā darbā) pēdējos gados ir kļuvis pagrūti strādāt, jo: nedrīkst filmēt iekštelpās bez atļaujas, nedrīkst filmēt bērnus bērnu dārzos, skolās, uz ielas (bez vecāku atļaujas), nedrīkst filmēt publiskajā telpā ainavu vai personas bez viņu atļaujas.

Nedrīkst.

Tāpēc, ka filmē un fotografē slikti?

Jā, motīvi šāda aizliegumam var būt dažādi.

Taču loks savelkas.

Ar to mums jārēķinās.